1)Ec.33,7-9; 2) Rom.13,8-14

Mt.18,15-20 “Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis.   Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku.   Es jums saku:patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. Un vēl es jums saku:ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.“

GARĪDZNIEKI VIENKOPUS

Gribu jums kaut ko pateikt par garīdzniekiem, kad tie sanāk vairāki kopā, konferencē, konventā vai mācībās. Dažreiz mēs tad runājam par daudzumu. Par skaitu. Piemēram, „Cik daudz locekļu ir jūsu draudzē?” Vai: „Cik daudz dievlūdzēju vidēji apmeklē jūsu dievkalpojumus?” Šo jautājumu varētu uzdot arī savādākā veidā. „Cik daudz cilvēku jūs pielūdzat svētdienas rītā?” Parasti mēs zinām vienīgo pareizo atbildi uz šo jautājumu: „Mēs nepielūdzam cilvēkus, bet gan vienu un vienīgo Dievu.”

Bet tā nu tas ir. To garīdznieki dara tad, kad viņi ir sanākuši kopā. Viņi skaita klātesošos. Viņi ir iegrimuši skaitļos, pieņemot, ka lielāki skaitļi ir labāki. Es teiktu, ka tas ir slikts ieradums. Ne tāpēc, ka lielāks skaits būtu slikts. Tas pat varētu būt labs. Bet ne vienmēr tas ir labāks. Kā Jēzus saka šodienas evaņģēlija lasījumā: „kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” Tas nozīmē, ka Jēzus nav daudz norūpējies par skaitu, vismaz ne tā, kā mēs varam būt tajā ieinteresēti.

DIVI VAI TRĪS, BET NE TIKAI VIENS

Protams, tas nenozīmē, ka es būtu priecīgs, ja uz dievkalpojumu svētdienas rītā ierastos tikai divi vai trīs no jums. Tas nozīmē tikai to, ka ar to būtu pietiekami, jo svarīga ir kopā sanākšana, nevis tās lielums. Ja domājam, ka lielāks automātiski ir labāks vai ka uzticību Kristum var izmērīt ar cilvēku skaitīšanu baznīcas solos, tad mēs skatāmies ar pasaulīgām acīm. No otras puses, ar pasaulīgām acīm mēs skatāmies arī tad, ja domājam, ka varam pielūgt Dievu un priecāties par viņa klātbūtni pilnīgi vieni. Viens cilvēks to nevar. Ir vajadzīgs vismaz pāris – tas ir tāpēc, ka svarīga ir kopā sanākšana. „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū,” saka Jēzus.

Bet kāpēc tad nevar viens pats? Šis jautājums ir būtisks, jo šodien gan starp kristiešiem, gan sabiedrībā pastāv tendence uzsvērt atsevišķā cilvēka neapšaubāmo svarīgumu. Tā sauktajā „reliģiskajā” valodā to varētu pateikt tā, ka, lai cilvēks tiktu piepildīts ar Dieva klātbūtni, viņam patiesībā nemaz nevajag iet baznīcā uz dievkalpojumu. To tikpat labi var darīt arī pakāpies kādā kalnā, no kura paveras skaists skats, vai meža klajuma klusumā. Patiesībā varbūt to var pat labāk paveikt tur bez visiem šiem traucēkļiem uzmanības koncentrēšanai baznīcā: raudošiem zīdaiņiem; visas tās mūzikas, no kuras puse nav manā gaumē, un kādas vecās mammas, šīs biedējošās, skaļās, nemierīgās vecmāmiņas Otīlijas, ar kuru es nevaru satikt un ar kuru neviens labi nesaprotas. Kā gan lai es sarunājos ar Dievu šajā apkārtējā kņadā, ar nevaldāmajiem bērniem un vecmāmiņu Otīliju? Tas neļauj man koncentrēties, izrauj ārā no meditācijas. Labāk tad doties uz kalnu, tā mierā un klusumā, kur es esmu tikai viens pats, es un Dievs.

Bet Jēzus saka: „Es nezinu, kādu, tā saucamo, dievu jūs meklējat tur augšā savā lieliskajā nošķirtībā, bet es tas neesmu. Manis tur nav, vismaz ne tajā veidā, kurā es gribu atklāties. Es esmu tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā. Tur jūs atradīsit mani. Un tieši šie divi vai trīs var ietvert šausmīgo vecmāmiņu Otīliju.”

DIEVS MŪSU VIDŪ

Šie daži vārdi no Bībeles mums tik daudz pasaka par mūsu Dievu. Jo viņš vienmēr ir bijis Dievs, kurš apsola būt klāt savas tautas vidū. No Ādama un Ievas dārzā, līdz pa tuksnesi klīstošajiem Israēla bērniem, līdz paša Kristus nākšanai, viņa apsolījums vienmēr ir bijis: „Es esmu ar jums, jūsu vidū.”

Mūsu Dievs nekad nav bijis jaukā nošķirtībā. Kāpēc, vēl pirms tika radīta pasaule, Dievs nebija viens. Kristīgā ticība māca, ka Dievs vienmēr ir bijis trīs personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Nekad viens pats. Dievam vienmēr ir sabiedrība, ko uzturēt. Bet pat tad Dievs izvēlējās radīt Visumu un piepildīt to ar cilvēkiem. Un tad, kad mēs, cilvēki, kļuvām nepaklausīgi, viņš izdarīja kaut ko vēl neticamāku. Tā vietā, lai mūs pamestu un dotos uz lielisku, vientuļu kalnu, viņš kļuva par vienu no mums. Viņš bija tik apņēmīgs palikt savas tautas vidū.

Kad Kristus piedzima, Betlēme bija pilna ar cilvēkiem. Tieši tāpēc viņš piedzima vienkāršu cilvēku mājā lopu silītē. Un, drīz vien, šo māju piepildīja nepaklausīgie gani, kas viņu pielūdza.

Arī Jeruzāleme bija pārpildīta tad, kad tajā ieradās Kristus, Dieva Dēls. Drīz viņi kliedza: – Sit viņu krustā! Sit viņu krustā! Viņi nemaz nezināja, ka sit krustā savu Dievu.

Viņi viņu izstūma no savējiem. Bet Kristus joprojām bija apņēmies būt kopā ar savējiem, viņu vidū.

Patiesībā, pēc viņa augšāmcelšanās, Kristus turpināja parādīties savu mācekļu vidū. Jo apsolījums bija spēkā tad, tāpat kā tas ir arī tagad: „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” Tur mēs viņu atrodam, nevis jaukā atšķirtībā, bet visur tur, kur pulcējas viņa sekotāji.

SAPULCĒŠANĀS

Tas mums rada problēmas, jo tur, kur cilvēki pulcējas, būs nepatikšanas un grūtības. Tā kā mēs esam nepaklausīgi grēcinieki, tad mūsu pulcēšanās vienmēr būs ar saviem asumiem. Tāds un tāds aizvainos to un to. Viens cilvēks gatavojas darīt kaut ko tādu, kas radīs nepatikšanas otram. Un trešais vienkārši ir stulbs, un visi to zina. Un tomēr šie ir tie cilvēki, kuru vidū būt sola Kristus!

Tātad mums ir tikai jāatrod veids, kā sadzīvot. Vai nu tā, vai arī jāatsakās no kopā sanākšanas. Bet tas ir pēdējais, ko mēs varam darīt, jo tad nebūs divu vai trīs Kristum, kuru dēļ viņš būtu mūsu vidū. Tātad mums ir tikai jāatrod veids, kā būt žēlsirdīgiem, un jāpateicas Dievam par nepaklausīgajiem bērniem, jo viņš ir šeit. Viņš ir viens no diviem vai trim. Tāpat tas ir ar nemierīgo vecmāmiņu Otīliju, ar kuru nevienam nav labas attiecības. Tāpēc, ka viņa ir šeit, Kristus ir šeit. Mēs varētu gribēt to kaut kā pa savam. Bet Kristus saka citādi. Kā saka apustulis Pāvils: „Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību” (Rom.13,8) Kāpēc? Sapulcēšanās dēļ.

Kopā sanākšana ir ļoti svarīga, jo tur mēs atrodam Kristu. Un tāpēc, ka tā ir tik svarīga, Kristus pat dod mums dažus ļoti praktiskus norādījumus, kā rīkoties ar asumiem, lai mēs varētu sapulcēties arī turpmāk.

„Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā.” Lūdzu, ņemiet vērā, ka Jēzus saka: „kad esat divatā.” Nevis ļaužu pūlī. Kad esat tikai jūs divi. Bet tāpēc, ka jūs divi esat sanākuši kopā, Kristus ir jūsu vidū. Tāpēc jūs to varat izdarīt, jo tur ir Kristus. Kristus tur nav, ja jūs kāds aizvaino, un jūs mēģināt viens pats ar to tikt galā. Bet viņštur ir, ja tu ej pie tā, kurš ir grēkojis pret tevi, un pasaki, ko viņš ir izdarījis – tā lai jūs viens ar otru varat izlīgt, un tur galu galā Kristus ir lietpratējs.

Vai mēs varētu uzticīgi un neatlaidīgi sekot šim pirmajam solim! Es pat negribu iedziļināties Jēzus ierosinātajā otrajā un trešajā solī, jo es tiešām uzskatu, ka, ja mēs izpildām šo pirmo soli, tad pārējie 99.9% gadījumu nebūs vajadzīgi.

Kura tad ir tava nemierīgā un draņķīgā vecmāmiņa Otīlija? Kuri ir tie cilvēki šajā ticīgo draudzē Katlakalnā, kas tev ir sagādājuši nepatikšanas, tevi uztraukuši, nodarījuši tev pāri? Lai kas viņi arī nebūtu, ej pie viņiem Jēzus vārdā, lai izlīgtu. Tikai jūs divi. Tomēr tad tie nebūsiet tikai jūs divi, jo tur būs arī Kristus. Tas ir viņa apsolījums, „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.”

Jēzus vārdā. Āmen.