Atkl.14:6-7. Reformācijas sv. Katlakalns. Māc.M.Ziemelis. 31.10.2021.

”Un es ieraudzīju citu eņģeli lidojam augstu debesīs. Viņam bija dots sludināt mūžīgo evaņģēliju zemes iedzīvotājiem – ikvienai tautai, ciltij, valodai un ļaudīm. Viņš runāja varenā balsī: bīstieties Dieva un slavējiet viņu, jo viņa tiesas stunda ir klāt, pielūdziet to, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus!”

Eņģelis, kurš sludina Evaņģēliju visai pasaulei.

Teoloģiskie jautājumi, skaidrojumi, izvērsumi dažkārt var būt sarežģīti, pretrunīgi, mulsinoši, var likties vecmodīgi, neiederīgi mūsdienu pasaulē, vai gluži otrādi pārlieku progresīvi, kas par daudz attālinās no Sv.Rakstu mācības. Cilvēks šajos skaidrojumos ieejot, var apmulst un sacīt: “Bet kā tad ir patiesībā? Kā tad vajag?” Un var pat izjust spiedienu pieņemt vienu pareizo izpratni. Nevis tādēļ, ka būtu pārliecinājies, bet tādēļ, ka kaut kādu pozīciju ieņemt vajag. Nevar taču palikt kaut kur pa vidu.

Un šis viens pareizais skatījums tad dod arī skaidrību – citi domā un dara nepareizi. Vajag tā kā mēs darām. Pareizs ir mūsu skatījums. Bet pēc laika pamana, ka šie, citi kristieši nav nemaz tik nepareizi. Ka viņi ir dievbijīgi, Dievu mīloši, kuri dzīvo savu ticību. Tad atkal paceļas jautājums: kā tad paliek ar mūsu pašu vienīgo un visīstāko patiesību? Kam tad ir taisnība?

Mācība par Dievu var būt sarežģīta. Piemēram, lai pieaugušais varētu tikt kristīts un iesvētīts viņam ir jāmācās – jāapgūst mazais katehisms un, ja iet tālāk, tad ir kā teicienā: “Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku”. Ticība savijas ar reliģiju, ar politiku, ar pasaulīgo varu un ekonomiskiem jautājumiem. Un ir jāsaka: “Tas viss nav tik vienkārši. Nav tik vienkārši!” Bet Evaņģēlija vēsts ir vienkārša. Tajā nav nekā nesaprotama. Ir tikai jautājums par pieņemšanu vai atgrūšanu. Evaņģēlijs ir vēsts par Dieva mīlestību. Jēzus ir paveicis pestīšanas darbu un pabeigs to līdz galam pie katra kristieša, par spīti visam, kas, šķiet, tam traucē, aizkavē un to apdraud.

Manuprāt Evaņģēliju spilgti attēlo kāds stāsts, ko izlasīju kādā grāmatā. Reiz bērnu onkoloģijas nodaļā, gulēja kāds pacients. Mamma nezināja, ko tagad darīt un ko viņam teikt. Ārsts bija sacījis, ka slimniekam nav daudz atlicis šajā pasaulē. Mamma atcerējās par kaimiņieni, par kuru zināja, ka viņa svētdienās ejot uz baznīcu un ir patiesi ticīgs cilvēks. Mamma lūdza, vai kaimiņiene nevarētu atnākt līdzi uz slimnīcu un atrast kādus vārdus ko pateikt. Kaimiņiene piekrita. Kad viņas bija atnākušas, tad kaimiņiene apsēdās pie gultas, satvēra slimnieka roku, gaiši uzsmaidīja un sacīja: “Dievs Tevi radījis, Dievs Tevi mīl un Dievs tevi ņems pie sevis.”

Evaņģēlijs ir vienkāršs, ka to pat bērns var saprast: Dievs Tevi radījis, Dievs Tevi mīl un Dievs tevi ņems pie sevis.

Mēs esam radīti ar garu, kas līdzīgs Dievam. Tādēļ mēs varam domāt par Viņu, varam mīlēt un runāt ar Dievu. Varam arī sacensties, iebilst, un pat noliegt, bet tas viss ir līdzības dēļ, kurā Viņš mūs ir radījis.

Dieva mīlestība pasaulē ir nākusi ar Jēzu. Dievs mīlēja šo pasauli un Jēzus mīlēja šo pasauli, to apliecinādams un izglābdams, nomirstot pie krusta. Dievs mīlēja un mīl tos, kuri nav viņa mīlestības vērti. Tas ir – mūs visus.

Dievs pēc šīs dzīves ceļa vēlas mūs ņemt mājās pie sevis. Domāju, ka daudzi kristieši ir brīžiem izjutuši šo garīgo māju sajūtu. Dieva Gara klātbūtni, ka pat šajā pasaulē varam brīžiem justies kā Debesu Tēva mājās, neskatoties uz kādām nedienām, raizēm, slimībām vai grēkiem.

Es tevi esmu radījis, es tevi mīlu un es ņemšu tevi pie sevis. Tas ir vienkārši!

Šodien mēs svinam Reformācijas dienas atceri. To kādreiz arī sauca par ticības atjaunošanas svētkiem. Kas tad īsti tika atjaunots, kas tika reformēts? Protams, tas ir stāsts par Mārtiņu Luteru un viņa 95 tēzēm pret indulgenču pārdošanu. Luterāņi, Reformētie un visi atzari un konfesijas, kas vēlāk radās, tie kļuva iespējami pateicoties tam, kas sākās 1517.g. Vācijā Vitenbergas pilsētā. Vēlāk arī reformācijas jautājumi kļuva dažādi un diezgan komplicēti: par atšķirībām, par pareizu izpratni, par kļūdām, bet pirmais bija jautājums ar kuru pats Luters bija ilgi cīnījies: Vai Dievs man ir žēlsirdīgs? Vai viņš mani apžēlos? Vai es varu stāvēt viņa priekšā ar visiem grēkiem, ko esmu dzīvē sakrājis? Tas bija sauciens pēc Evaņģēlija, pēc Dieva mīlestības. To Luters atrada priekš sevis un vienlaicīgi to atrada arī priekš visas baznīcas un kristietības. To, kas jau bijis no pašiem pirmsākumiem, bet dažādu iemeslu dēļ vairs nebija saskatāms un grūti piedzīvojams. Dievs ticībā attaisno grēcinieku, jo mīl.

Sapratīsim pareizi – nav tā, ka kristietība būtu nemitīgi jāreducē, sakot – Dieva mīlestība Jēzū un nekas vairāk nav vajadzīgs. Cilvēkiem ir jautājumi, cilvēki meklē atbildes. Gan dziļi garīgas, gan arī virspusējas. Ar laiku izveidojas tradīcijas, rodas dažādas blakus lietas un papildus jautājumi par kārtību, par organizāciju, un kā dzīvot ticību šajā pasaulē. Tā tas notiek un tā tam jābūt. Un kas gan es tāds būtu, lai ko iebilstu pret 2 gadu tūkstošu kristīgo tradīciju. Bet Lutera stāsts, man šķiet mums māca un atgādina, ka mēs nedrīkstam pazaudēt pašu kristietības sirdi, pamatkodolu (kodu), svarīgāko, kas darbina visu baznīcu – dārgo, svēto, mūžīgo Evaņģēliju par mūsu Pestītāju Jēzu Kristu.

Šajā rakstu vietā, no Jāņa atklāsmes grāmatas ir vispār stāstīts par 3 eņģeļiem. Pirmais bija Evaņģēlija vēstnieks. Bija vēl divi. Pārējie divi sludināja Bābeles krišanu un brīdināja no zvēra zīmes, ko cilvēks nedrīkst pieņemt šajā pasaulē. Kopsavilkums par trim eņģeļiem un īpaši par pēdējo ir: “Šeit vajag izturību svētajiem, kuri turas pie Dieva baušļiem un Jēzus ticības.”(12.p.) Un arī pirmais, Evaņģēlija vēstnieks, pat pavēlošā tonī saka: “Bīstieties un pielūdziet to, kurš visu ir radījis. Tiesas stunda ir klāt.” Tas ir jādara mums, jācenšas ir mums un uz to jāgatavojas mums. Un tomēr ar Evaņģēliju viss tikai var sākties. Tikai ar Dieva mīlestību var notikt pārmaiņas cilvēkā. Tā mudina uz patiesu un dziļu grēku nožēlu, tā aicina pievienoties Kristus tautai, ilgoties pēc svētuma, censties kļūt labākam un rada vēlmi ielūkoties vēl dziļāk Dieva noslēpumos.

Dievs tevi ir radījis, Dievs tevi mīl un Dievs tevi ņems pie sevis!

Āmen