1)Jes.52,7-12; 2)Ebr.1,1–12

Jņ.1,1-14 “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nespēja satvert. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi caur viņu ticētu. Viņš pats nebija gaisma, bet viņš nāca, lai liecinātu par gaismu. Viņš bija patiesā gaisma, kas nāca pasaulē un spīd visiem cilvēkiem. Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības.”

Hodie Christus natus est. “Šodien Kristus ir dzimis,” saka sens liturģijas teksts. Šodien ir Jēzus Kristus, Dieva Dēla un Marijas dēla dzimšanas diena.

Atcerēsimies, ka puritāņi, kuri apmetās Ziemeļamerikā 17. gadsimtā un kuri stipri ietekmēja amerikāņu protestantismu, ar nodomu nesvinēja Ziemassvētkus. Puritāņu iebildums, protams, bija tas, ka Ziemassvētki ir saistīti ar pagānu saulgriežu svētkiem, un katoļi nekad pilnībā neatmeta pagānu vilinājumus. Un tad tur bija visa tā jautrība. Ziemassvētku jautrība kalvinistu skopuļiem nederēja.

Jā, tā ir taisnība. Kad kristieši sāk svinēt ikgadējos mūsu Kunga dzimšanas svētkus, viņi nespēj apstāties. Vairākas paaudzes pēc Jēzus laika kādas plaši izpletušās kristiešu kopienas ap Vidusjūru sāka saistīt ziemas saulgriežus, gada visīsāko dienu un visgarāko nakti, ar stāstiem un dziesmām par Jēzus dzimšanu. Šādu prakšu centrs bija Roma – saules pielūgšanas galvaspilsēta Vidusjūras pasaulē. Kad Roma to aizsāka 4. gadsimtā, šī prakse izplatījās arī citviet.

Tātad, vai Ziemassvētki kristiešiem bija tikai veids, lai noraidītu romiešu Neuzvaramās Saules dzimšanas svētkus, kuri ieguva popularitāti 3. gadsimta laikā? Varbūt. Vai kristiešus ietekmēja veids, kā pagāni atzīmēja saulgriežu svētkus? Noteikti. Vai viņi zināja, kad Jēzus īstenībā piedzima? Droši vien ne.

Tomēr viņiem bija garīgs datuma aprēķināšanas veids, ko kristīgie skolotāji bija iemācījušies no ebreju rabīniem. Tas ir visai sarežģīts aprēķins. Tas ir saistīts ar pārliecību, ka viņu Pestītājs bija jāieņem tajā pašā dienā, kad viņš no nāves pārgāja dzīvībā, lai piepildītu ebreju uzskatu, ka glābjošās Lieldienas / Pasā svētki notika tajā pašā dienā, kurā Dievs sāka radīt pasauli. Jēzus nepārprotami mira Lieldienu laikā, tuvu pavasara ekvinokcijai, kad pavasarī diena un nakts ir vienāda garuma. Tāpēc viņa piedzimšanai vajadzēja notikt deviņus mēnešus vēlāk. Vai var svētkiem būt vēl labāks laiks nekā decembra nogales tumšais laiks.

Tāpēc, lai kā nu būtu, vai ar nodomu vai nejauši, Ziemsvētki savijās kopā ar saulgriežu svinībām. Kristīgās pasaules kultūrā, kad visa sabiedrība bija kristīga, tas, iespējams, tā varēja būt. Kristīgās mācības pamatnozīmes varēja tikt uztvertas dabas simbolos. Daudzi no Ziemsvētku simboliem tumsā atbalso saulgriežu atdzimšanas un cerību izredzes. Piemēram, Ziemsvētku eglītes zaļoksnums aukstajos ziemas mēnešos norāda uz dzīvi vasarā. Ziemsvētku eglītes tradīcijas aizsākums un attīstība ir ļoti sarežģīta, tostarp eglītes izmantoja, kā to koku, kurā vēlo viduslaiku paradīzes lugās 24. decembrī iekāra augļus, ar kuriem iekārdināt Ādamu un Ievu. Bet luterāņi bija pirmie, kas eglītē ielika gaismiņas, kuras simbolizē Kristus gaismu.

Ar kristīgās kultūras sairšanu, attīstoties sekulārismam, saistībā ar pieaugošo reliģisko plurālismu Rietumu sabiedrībās Ziemassvētku publiskā svinēšana ir kļuvusi par saulgriežu svētkiem bez jebkādas kristoloģiskas nozīmes. Tas viss tiešām vērsās uz slikto pusi tad,

kad Ziemsvētku vecītis aizstāja Svēto Nikolasu un ziemeļbriedis Rūdolfs kļuva par kristiešu simbolu.

Lai nu kā, saulgriežu svētki no neatminamiem laikiem ir pieprasījuši svinības. Noņemiet kristīgo liturģisko pārklāju, un priekšplānā izvirzīsies pasaulīgie svētku simboli.

Vai jūs varat iedomāties, kā Austrālijā svin Ziemsvētkus brīvdabas sarīkojumos un izbraukumos uz pludmali. Ziemeļu puslodes ziemas saulgriežu simboli viņiem noteikti nav piemēroti, lai gan tas neattur Eiropas ieceļotājus no cenšanās tos lietot. Tomēr arvien vairāk Dienvidu puslodes kristieši meklē Ziemsvētkiem piemērotus simbolus no viņu pašu dabas un kultūras.

Ziemsvētki ir tik populāri, pateicoties ziemas saulgriežiem. Ja tā labi padomā, tad Vārds nekļuva miesa, piedzimstot Jēzum Kristum, bet gan Viņa ieņemšanā. Marijas pasludināšanas diena norāda uz šo lielo teoloģisko apgalvojumu. Bet 25. martā to aptumšo vēl lielāks teoloģisks apgalvojums – Dieva Dēla nāve un augšāmcelšanās. Tāpēc Kristus dzimšana saulgriežos tiek saistīta ar iemiesošanos. Tas ir kļuvis tik vispārpieņemts, ka no tā ir atkarīga visa mūsu ekonomika -, ka ir jāšaubās, ka mēs, ziemeļu puslodē varam Ziemsvētkus no tā atraisīt. Pat mūsu šodienas Evaņģēlijā ir norāde, ka gaisma spīd tumsā, un tumsa to nespēja satvert.

Jā, gaišais dienas laiks tagad paliks garāks. Bet Ziemsvētku teoloģiskā nozīme nav atkarīga no saulgriežu gaismas un tumsas simbolisma. Tā pārspēj šo simbolismu un mūs uzrunā, gan ziemeļu, gan dienvidu puslodēs. Šī nozīme ir atrodama arī Jāņa evaņģēlija ievadā: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū,

un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības.”

Vārds tapa miesa: ir senais latīņu teiciens et incarnatus est, kuru mēs skaitām ticības apliecībā: “miesa tapis caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un cilvēks tapis.”

“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Ja mēs, tulkojot šo frāzi, vēlamies gan burtiskumu, gan skaidrību, tad mēs varētu teikt: “uzslēja telti mūsu vidū.” Tas norāda uz Dieva telts jeb tabernakula celšanu mūsu vidū, līdzīgi kā Dievs mājoja savas tautas Israēla vidū, kad viņi ceļoja cauri Sinaja tuksnesim, kas ir ebreju Sukota jeb Būdiņu svētku galvenais tēls.

Bet viens vārds, ko latīņu valodā runājošie kristieši šajā laikā dziedāja vēl un vēl mums stāsta par šīs dienas svētkiem. Šis vārds bija “šodien” (Hodie).

“Šodien” atbalsojas cauri dziesmām, kas ir nākušas pie mums cauri paaudzēm. Hodie Christus natus est- “Šodien ir Kristus dzimis.” Tas nenozīmēja, un tas nenozīmē “Šajā dienā pirms daudziem gadiem.” Tas nozīmēja, un tas nozīmē, šodien – šajā dienā. Tas notiek šodien. Sena dziesma saka, “Šodien patiess miers ir nolaidies pie mums no debesīm; šodien no debesīm lāso medus uz visu pasauli.” Vai mēs gribam tēlu, ko mēs varam izjust un izgaršot šodien? “Šodien no debesīm lāso medus.”

Vai mēs varam padarīt šo vārdu hodie mūsu vārdu? Vai mēs varam ticēt, ka šodien Vārds tapa miesa un mājo mūsu vidū? Vai mēs varam ticēt, ka šodien Dieva godība nonāca uz mūsu ielām un ienāca mūsu mājās? Vai mēs varam ticēt, ka šodien Kristus ir dzimis mūsos? “Dzimis lai cilvēks vairs nemirtu,” kā teica metodistu kustības vadītājs 18. gs. Čārlzs Veslijs?

Vai mēs tad varam ļaut Ziemsvētkiem piepildīt šīs dienas 24 stundas tā, lai to stāsti un dziesmas, to viesmīlības un miera, un no debesīm lāsojošā medus hodie, aizpilda visas dienas, līdz mēs 6. janvārī svinēsim Zvaigznes dienu un 2. februārī Sveču dienu un arī pēc tam? Vai mēs varam katru dienu skatīties uz avīžu rakstiem un tiem teikt, hodie, šodien Dieva Vārds ir uzslējis telti mūsu vidū? Vai mēs varam tieši ieskatīties sejā mūsu dienu ļaunumam – visās tā maskās – un kliegt: hodie, šodien tu esi beidzies, pazudis, aizskalots ar ūdeni, kas izbrāzās, kad šodien piedzima bērniņš, aizmazgāts ūdeņos, kas nolija pār mums kristībās. Mēs dzīvojam, lai tā notiktu.

Un tā mēs turpināsim šos svētkus. Mēs tos turpināsim šajās nedēļās ar stāstiem no Svētajiem Rakstiem, ar Bībeli atvērtu Jesajas grāmatā un Mateja, Marka un Lūkas evaņģēliju pirmajās nodaļās. Mēs turpināsim tos ar Ziemsvētku dziesmām un korāļiem, ko tagad varam droši dziedāt mūsu baznīcās un mūsu mājās. Mēs tos šajās dienās turpināsim ar dāvanām un pārsteigumiem viens otram. Mēs tos turpināsim arī kādu vērtīgu un skaistu klusumu. Hodie Christus natus est. “Šodien ir Kristus dzimis.”
Āmen.