1.Pēt.3:8-15a / Mt.5:20-26; Jes.55:1-5; Gastpredigt, Katlakalns, 28.06.2015. (Māc.Olafs Kleins)

“Ak! Visi, kam slāpst,
nāciet pie ūdens,
kam nav sudraba –
nāciet, pērciet un ēdiet,
nāciet un pērciet,
sudraba nevajag –
par velti ņemiet
vīnu un pienu!
Kādēļ jums maksāt sudrabu
par to, kas nav maize,
atdot savas pūles par to,
kas nedod sāta?
Klausieties, klausieties uz mani,
tad ēdīsiet krietni,
līksmos treknumā jūsu dvēseles.
Pievērsiet man savu ausi
un nāciet pie manis,
klausieties un jūs būsiet dzīvi –
es slēgšu ar jums mūžīgu derību,
Dāvidam dotajai žēlastībai var uzticēt!
Redzi, es viņu dodu
par liecinieku tautām,
par vadoni un pavēlnieku tautām!”
Redzi, tu sauksi tautas,
ko nepazīsti,
un tautas, kas nepazīst tevi,
skries pie tevis,
jo tavs Dievs ir Kungs
un Israēla Svētais –
viņš cels tevi godā.”

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un mūsu Kunga, un
brāļa Jēzus Kristus. Āmen!

Mīļā draudze, vai jūs zināt, kas ir “Leiputrija”? Tā ir zeme, kurā tek piens un medus!  “Leiputrija” nav īsta zeme, to daudzi bērni Vācijā labi zina. Tā ir pasaka, kuru sarakstījuši Brāļi Grimmi. Brāļi Grimmi bija divi vīri, kuri ceļoja pa “Vācijas zemi” un uzklausīja ļaudis, kuri viņiem stāstīja par savām paražām un senajām tradīcijām. Katrai no zemēm bija savi īpašie stāsti un pasakas, bet daudzām zemēm bija līdzīgi stāsti un pasakas. Ejot no zemes uz zemi, staigājot un uzklausot stāstījumus, mainījās varoņu vārdi, viņu izskats un vietas, kur risinājās notikumi, bet pati stāsta būtība nemainījās. Par Lejputiju esmu dzirdējis stāstām savus vecākus, un tagad šo pasaku es lasu priekšā savam dēlam. Mans dēls gan šo pasaku mīl citādā  stāstījumā, proti, kas nāk no eža Mekija, kurš aprakstījis savu pasakaino ceļojumu. (Rāda grāmatu – “Mekijs Leiputrijā”)  Katrs bērns, kurš Vācijā ir dzimis pēc 2.pasaules kara, pazīst ezi Mekiju.Leiputrija, mīļā draudze, ir fiktīva zeme. Tā ir zeme, kas atstāj tik labu pirmo iespaidu, ka katrs cilvēks labprāt vēlētos tur nokļūt. Šajā zemē ūdens vietā upēs plūst piens un medus, vai vīns. Pārtikas produkti, kā, piemēram, vistas vai cūkgaļa, jau pagatavota un grilēta lido pa gaisu kā putni un to vien  gaida, lai ielidotu mūsu mutēs. Kalni tur būtu veidoti no pudiņa vai želejas, mājas celtas no marcipāna vai lakricas, bet ja kādreiz arī lītu, tad tas būtu tikai un vienīgi konfekšu lietus. Leiputrijā neviens nestrādātu, jo visi būtu aprūpēti. Cilvēkiem Leiputrijā nav jāstrādā, lai viņu būtu gandarīti un paēduši.  Nevienam nav jāiet uz darbu un visiem ir laiks slinkošanai. Leiputrijā valdītu paradīzes apstākļi, līdzīgi kādi bija paradīzē Ādamam un Ievai.  Nevienam nav jāuztraucas par savu dzīvi. Arī šīsdienas lasījums no pravieša Jesajas grāmatas attēlo paradīzes apstākļus. Mīļā draudze! Vai tā izskatās Paradīze? Vai tādi ir jūsu priekšstati par  Paradīzi? Nav vairs jāiet uz darbu. Ēdiens ir sarūpēts. Jums visas pasaules laiks ir tikai pašiem priekš sevis un saviem hobijiem. Man tā nebūtu paradīze, tas ir tikai tāds īstermiņa vēlmes stāvoklis. Kad man ir daudz darba un maz  laika atliek sev un ģimenei, es sāku lūkoties pēc Leiputrijas. Tad es vēlos visas nastas no sevis nokratīt, neraizēties par ēdienu un veltīt laiku pats sev. Varbūt izlasīt labu grāmatu, varbūt doties pārgājienā. Tad atvaļinājums ir kā paradīze. Bet šī vēlme izlaužas tikai uz īsu brīdi. Pēc kāda laika es atkal priecājos par savu ikdienu, savu darbu un par citādu dzīvi. Īsa atelpa dara labu ķermenim un dvēselei. Bet, ja mums tā visa ir par daudz, mēs kļūstam slinki un lēni. Tā ir arī Leiputrijā, kur visi ir slinki un gausi. Daži pat saka, ka tie ir kļuvuši stulbi no nekā nedarīšanas. Vācijā ir sakāmvārds – tas skan: “Kas atpūšas, tas ierūsē!” Kurš nekustās savā garā un ar savu ķermeni, tas kļūst lēns un viņam kļūst grūti tikt galā ar savu ikdienu (dzīvi). Jauni cilvēki par to smejas. Kurš kādreiz ilgāku laiku ir bijis slims un nav varējis vai drīkstējis kustēties, tas zina, cik grūti atkal ir piecelties. Leiputrija ir parodija par slinkumu.

Mūsu sprediķim atvēlētajā tekstā no pravieša Jesajas grāmatas tiek runāts par to, ka cilvēkam neko nevajag darīt, lai sasniegtu paradīzes stāvokli. Taču šī paradīze nav maldi vai šķietams viltus. Šī paradīze ir Dieva realitāte. Kā šis saucējs, Dieva vēstnesis, Jesaja austrumnieku tirgū piedāvā cilvēkiem iegādāties savus produktus: “Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba – nāciet, pērciet un ēdiet, sudraba nevajag – par velti ņemiet vīnu un pienu! Kādēļ jums maksāt sudrabu par to, kas nav maize, atdot savas pūles par to, kas nedod sāta?” Tas patiesi ir ļoti komisks piedāvājums: “pērciet”, bet “bez maksas”? Vai nu es ko pērku par naudu, vai es kaut ko saņemu kā dāvanu, tātad bez maksas. Bet – bez maksas pirkt?!? Tas tā nenotiek.

Dievs man izskatās kā slikts tirgotājs, kurš nevar atļauties  kaut ko ražot un tad to atdot. Mūsu pasaulē ir tā – vai kāds ar lietām nopelna daudz naudas, vai arī viņš būs bankrotējis. Dievs izskatās kā slikts tirgotājs, jo izšķērdē savus produktus. Viņš dāsni atdod dārgus un vērtīgus produktus. Mūsu Bībeles raksts runā par laiku, kad Izraēls no verdzības Babilonā ir atgriezies mājās, vai arī gatavojas atgriezties. Un tiek runāts par reģionu, kur ūdens ir rets un vērtīgs dārgums. Vīns un piens bija luksus preces, ko varēja iegūt tikai bagātie.  Verdzībā Izraēlam vajadzēja piedzīvot daudzas grūtības. Ne tikai to, ka ēdiena bija maz un tas bija dārgs, bet pietrūka arī garīgā ēdiena, ēdiena dvēselei. Likās, ka Dievs ir tālu prom, un Izraēls jutās Viņa pamests. Šāds stāvoklis nelikās kā paradīze, tas drīzāk bija kā tuksnesis. Varbūt tā pat bija Lai cilvēks varētu dzīvot un eksistēt, viņam vajag vairāk, kā tikai uzturvielas – ēdienu. Ja mūsu pamatvajadzības ir apmierinātas, tad ir laba sajūta, un tas dod mums drošību. Bet, lai mēs būtu līdzsvaroti un laimīgi, mums vajag vairāk. Mums vajag mīlestību. Mums vajag uzmanību un sajūtu, ka mūsu dzīvei ir jēga. Šis ēdiens ir garīgs ēdiens, ēdiens, kas mums vajadzīgs, kas nevar izaugt uz lauka, un ko mēs nevaram ar savu roku darbu pavairot. Ēdiens, ko mēs saņemam, ja esam ar citiem attiecībās. Ēdiens, ko mēs saņemam caur mūsu bērniem, mūsu partneriem un draugiem. Mīlestību, atvērtību, uzmanību un jēgu mums vajag, lai mēs būtu paēduši. 42.Psalms lūdz: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Ps.42:2) Lai varētu pavadīt apmierinātu dzīvi, mums, cilvēkiem, nepieciešami abi ēdieni: gan taustāmais, gan garīgais. Abi nāk no Dieva, kurš ir mūsu dzīves iesākums un mērķis. Dievs ļauj ar mūsu roku darba palīdzību uzziedēt laukiem, no kuriem varam ievākt bagātīgu ražu. Un Dievs mums dāvā to, pēc kā slāpst mūsu dvēsele. Dievs ir slikts tirgotājs! Viņš dāsni izdala labumus, kuri vajadzīgi mūsu dvēselei. Bet viņa noliktavas neizsīkst. Tās vienmēr ir piepildītas. Viņš mums ir kā laba māte un labs tēvs, viņš mums ir labs partneris un laba partnere, Viņš mums ir laba draudzene un labs draugs. Dievs dāvā mūsu dzīvei Savu jēgu. Būt paēdušam (gandarītam) caur Dieva roku, tā ir cita paradīze. Paradīze, kas ir šeit, mūsu dzīves īstenības vidū. Paradīze, kas ir īstenība, pat ja mūsu dzīve ir daudzu ārēju lietu apdraudēta ar slimībām, šķiršanos no partnera, bezdarbu, vai apdraudēta no kaimiņvalsts Austrumos.

Mīļā draudze, Leiputrijā no pārpilnības cilvēki kļuva resni, slinki un dumji. Leiputrijas ļaudis uzskatīja šo dzīvi pārpilnībā par pašsaprotamu un kļuva gausi. Dvēsele, tā nevar paēst un kļūt gausa, ja tā zina par Dievu – mūsu dzīves sākumu un mērķi. Dievs izšķērdē maizi, ūdeni, pienu un vīnu, lai mūs, cilvēkus paēdinātu. Viņš paēdina mūs un dod mums spēku pastāvēt šajā pasaulē, kurā jau iesākas paradīze, (bet) kurā paradīze vēl joprojām ir vāja un apdraudēta. Cits vācu sakāmvārds skan sekojoši: “Mīlestība ir vienīgais, kas kļūst lielāka, ja to dod.”

Dievs ir slikts tirgotājs, bet dāsns devējs dvēselei.

Āmen