1)292; 2)280; 3)368; 4)623; 5)81
Mk.1,9-15“ Tajās dienās Jēzus atnāca no Galilejas Nācaretes, un Jānis viņu kristīja Jardānā. Un tūlīt, no ūdens izkāpdams, viņš ieraudzīja debesis atveramies un Svēto Garu kā balodi uz sevi nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm:“Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Un Gars viņu tūlīt aizdzina tuksnesī. Jēzus bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans viņu kārdināja; viņš bija kopā ar zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja. Bet, kad Jānis bija apcietināts, Jēzus atnāca uz Galileju un sludināja evaņģēliju, sacīdams: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam.”
1.Pēt.3:18-22 “Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva; nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts Garā, kurā viņš devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā, kas Noas dienās palika savā nepaklausībā. Tolaik Dievs ilgi un pacietīgi gaidīja, kamēr tika uzbūvēts šķirsts; tajā tikai nedaudzas, tas ir, astoņas, dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni. Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj; tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas pēc tam, kad viņš uzkāpis debesīs un viņam pakļaujas eņģeļi, varas un spēki”
Jēzus Kristus ciešanu laiku daudzi kristieši izvēlas pavadīt ar gavēšanu t.i. ar īpašu atturēšanos, kas palīdz koncentrēties garīgām pārdomām un lūgšanām. To var tikai apsveikt, ja vien gavētājs lepnības dēļ nekrīt pārmērībās un nenodara pāri savam organismam. Pārfrāzējot Jēzus vārdus par gavēni varētu teikt: gavēnis ir dots cilvēka dēļ, nevis cilvēks gavēņa dēļ. Mums nav jākalpo gavēnim, bet tam ir jākalpo mums (Mk.2:27). Kas ir tavs gavēnis? Kas tev palīdz?
Šai Dienai pārdomām paredzētais teksts mums atgādina sv.kristības nozīmi.
Mēs esam kristīti. Vai tas ir noticis bērnībā, vai jau apzinātā vecumā – kristības ārējā forma ir bijusi vienāda. Mācītājs mums uz galvas 3 reizes lēja ūdeni, piesaucot Trīsvienīgā Dieva vārdu: “Es tevi kristīju Dieva Tēva, Dēla un sv.Gara vārdā.”
Kāda kristībai ir bijusi nozīme mūsu dzīvē? Ko tā ir mainījusi? Ko sv.kristība var palīdzēt un ko tā nevar? Šajā sakarībā pārdomāsim 2 tēmas:
Pirmkārt, garīgajā dzīvē ir ļoti daudz atkarīgs no mums pašiem.
Otrkārt, garīgajā dzīvē ļoti maz, vai pat nekas nav atkarīgs no mums pašiem.
Vispirms: Lai notiktu dzīvē kādas izmaiņas, mums pašiem to ir jāvēlas. Mums ir jābūt nobriedušiem izmaiņām. Neviens mūsu vietā nedarīs to, kas jādara mums pašiem. Pat Dievs neizdarīs mūsu vietā to, kas jāveic mums pašiem.
Piemēram, ja dzīvo viens un vakarā esi atstājis dzīvokli nesakoptu, vēlēties jau vari, ka no rīta, pamostoties, viss būs sakopts un iztīrīts. Bet tā nebūs – ko pats būsi paveicis tas arī būs. Un kas būs nepaveikts, tas tāds arī paliks. Tas ir vienkārši, skaidri un saprotami. Ir savādi, ka garīgajās lietās mēs sagaidām, ka kaut kas pats no sevis sakārtosies un atrisināsies. Tā tas nenotiek, ne garīgajās, ne sadzīviskajās.
Piemēram, mūsdienās aktuāls ir jautājums par dažādu netikumu atmešanu. Tikai tad, kad cilvēks patiesi vēlas ko mainīt savā dzīvē (piemēram, atmest dzeršanu), tikai tad var notikt pārmaiņas. Nevis, ka ģimenes locekļi viņam pierāda, ka tā nevar turpināt, nevis, ka nelaimīgais saprot, ka viņa paša interesēs būtu šo netikumu pārtraukt un sākt ārstēties. Nevis paģiru nelabumā radusies labā apņēmība ir noteicošā, jo tā izzūd, kad uzlabojas pašsajūta. Izmaiņas var sākties tikai un vienīgi tad, kad cilvēks pats tās vēlas. Pats vēlas! Neviens viņa vietā to nespēs paveikt. Tādēļ šādiem cilvēkiem ir grūti palīdzēt.
Arī garīgajā sfērā Dievs mūsu vietā neveiks to, kas jāpaveic mums pašiem. Dažreiz cilvēks iedomājas, ka viņš var daudzas lietas savā dzīvē darīt nepareizi, grēkot, būt neiecietīgs, rupjš, paviršs u.tml., tad izsūdzēs grēkus un Dievs visu aiz viņa sakops. Dažkārt Dievs arī izlīdzina mūsu rīcības aplamās sekas, bet pārsvarā tomēr Dievs neiejaucas pedagoģisku apsvērumu dēļ. Jo, kādēļ gan cilvēks sāktu uzdot pareizus jautājumus, ja viņam nav ne par ko jāatbild un kāds cits aiz viņa visu sakopj. Parasti dzīves strupceļos mēs nonākam pie lielākajām savām atklāsmēm.
Kļūšana un palikšana par kristieti ir arī mūsu lēmums un rīcība. Ir brāļu konfesijas kas to akcentē un aicina ļaudis pieņemt apzinātu lēmumu, nodod savu dzīvi Jēzum Kristum. Ļaut Kristum ienākt un to mainīt. Apzināti kļūt par Jēzus mācekli.
Dievs aicina, dāvā jaunas iespējas, dāvā svētību. Un no mums ir prasīts – atsaukties šim aicinājumam, izmantot iespējas un neizšķiest svētību. Jēzus stāstīja līdzību par bagātu kungu, kurš aizceļodams atstāja kalpiem pārvaldīt savu īpašumu. Atgriezies viņš vēlējās pārliecināties, ka katrs no kalpiem ir gudri izmantojis viņam uzticēto mantu un ir to pavairojis. Tie, kuri to bija paveikuši – saņēma uzslavu, bet tas, kurš to nebija paveicis, saņēma nosodījumu. (Mt.25:14-30) Dievam nav labs prāts uz neprašām. (Sal.mac.5:3)
Kāds cilvēks deva labu liecību par smēķēšanas atmešanu. Viņš bija no šīs lietas jau vairāk kā 20 gadus atkarīgs. Pēc kādas sapulces viņš sajuta, ka varētu no tā atbrīvoties. Smēķēt gribējās, bet tas nebija mokoši. Tanī pat laikā viņš zināja, ja viņš paņems kaut vienu cigareti, tad šī Dieva dāvātā iespēja izkūpēs gaisā un viņš būs tur, kur ir bijis. Tas brīdis bija viņam dāvātā iespēja, ko viņš izmantoja.
Ja esam gatavi klausīties Dieva vārdā, Dieva Garā un kā Dievs runā caur notikumiem mums apkārt, tad samanīsim Dieva plānu arī mūsu dzīvei. Dievam tāds ir pie katra cilvēka, bet tas jārealizē mums. Dievs mūsu vietā to nedarīs. Jo šī ir mūsu dzīve un ne Dieva.
Otrkārt – mūsu dzīvē ir maz atkarīgs no mums pašiem. M.Luters uzstājīgi uzsvēra, ka mēs netiekam pestīti mūsu labo darbu dēļ, bet dzīvas, paļāvīgas ticības dēļ Dieva darbam.
Kristību nav pareizi uzskatīt par maģisku līdzekli, ka visas visas mūsu problēmas izgaisīs tad, kad mācītājs uz galvas uzlies ūdeni. Nebūtu slikti, bet tā tas nenotiek. Sv.
Kristībā mums tiek dāvāts kas patiesi liels, ko šajā dzīvē nespējam izprast.
Mūsu ikdienā ir daudzi noslēpumi, ko mēs neizprotam, bet tādēļ mēs tos neatmetam, un daudz kas nav atkarīgs no mūsu lēmuma un darba.
Piemēram, mūsu dzīvības dāvanā nav nedz pašu nopelna, nedz gribas lēmuma. Tā ir Dieva radītā pasaule, kurā ielikts auglības likums. Tie ir mūsu vecāki, kuri sastapās, laulājās un tad piedzimām mēs. Neviens nejautāja, vai mēs vēlamies dzīvot, vai ne. Kad pienāca laiks mēs atvērām acis jau šajā brīnumainajā un skaistajā pasaulē.
No mums nav atkarīgs kurā valstī un laikmetā piedzimstam. Tas, ka ir iespēja saņemt labu izglītību drošību, medicīnu … Arī veselība, talanti un īpašas spējas nav mūsu nopelns. Veselie nav īpaši pelnījuši veselību un noteikti nav labāki, kā cilvēki ar īpašām vajadzībām. Kādēļ ir tā kā ir – mēs to nezinām, bet zinām droši, ka tas nav mūsu nopelns, ja esam veseli. Galu galā – mirušais nevar izvēlēties kļūt dzīvs.
Cilvēka daba ir lepna. Tai gribas domāt, ka sv.Kristība ir cilvēka darbs, publiska ticības apliecināšana un nekas vairāk. Mums patīk paļauties uz saviem brīnišķīgajiem labajiem darbiem, ka garās lūgšanas, gavēšana ir kādi lieli un nozīmīgi darbi, ar ko mēs pelnām vai līdzdarbojamies savā pestīšanā. Vienkāršais kristības ūdens mums māca, ka ne mūsu darbi, bet Dievs mūs izglābj. Mūsu līdzdalība pestīšanā ir tik daudz, kā atnākt uz baznīcu (vai tikt atnestam) un uzliet uz galvas ūdeni (un arī to izdara kāds cits, ne mēs paši), bet īsteno darbu paveic pats Dievs.
Jēzus par mums miris, kad bijām grēcinieki. Upuris pienests, kad vēl paši neko nespējām. Protams, ir iespējams grēkot un pazaudēt Sv.Kristības dāvanu, bet ne uz to ir jākoncentrējas, bet uz iepriecinājuma vēsti – cik ļoti daudz Dievs dāvājis ar Sv.Kristības sakramentu! Sv.kristība ir Evaņģēlijs – iepriecinājums.
Ja Jāņa kristība bija aicinājums apzināti atgriezties no grēkiem, tad Baznīcas kristība, jeb Trīsvienīgā Dieva vārdā veiktā kristība ir kas daudz vairāk.
Jaunajā Derībā Sv.Kristība ir kā garīga piedzimšana (Tit.3:5), grēku piedošana, sirdsapziņas mazgāšana, jeb tīras sirdsapziņas izlūgšana (1.Pēt.3.), savienošanās ar Jēzu Kristu, ar viņa nāvi un augšāmcelšanos (Rom.6:4).
Esmu dzirdējis pārmetumus šādai Sv.Kristības izpratnei: “Tad jau mums nekas nav jādara, ja jau Dievs visu paveic. Tad jau varam slinkot un dzīvot bezrūpīgi.”
Ja mums ir tēvs, māte, māsa, brālis, draugs, draudzene, kas mūs mīl, kuriem nav vienaldzīgs mūsu liktenis, kuri ir gatavi aizstāvēt un vajadzības gadījumā izglābt, vai gan tas nozīmē, ka mums nekas vairs dzīvē nav pašiem jādara, varam slinkot un dzīvot bezrūpīgi? Protams, nē!
Visi piekritīs, ka ģimene un mīloši cilvēki ir ārkārtīgi liela vērtība, pat lielākā vērtība šajā pasaulē, kas mūs pavadīs arī mūžībā.
Kas līdzīgs notiek kristību brīdī. Dievs kļūst par mūsu Debesu Tēvu, Jēzus par mūsu brāli un draugu (Kol.1:18), un Sv.Gars par Dieva klātbūtni pie katra no mums (2.Kor.1:22). Mēs piedzimstam Baznīcā, draudzē starp brāļiem un māsām .
Ir labi apzināties, ka mums ir tik spēcīga aizmugure – tāda ģimene un tāds brālis. Dievs mūs mīl un darīs visu, lai mums palīdzētu un izglābtu. Arī raugoties tanī, no kā cilvēkiem šajā pasaulē ir visvairāk bail – nāves tumsā. Tāpat kā Dievs izglāba Noasu, tā arī mūs kristības dāvana droši izvadīs cauri nāves tumsai un ievedīs mūžīgajā dzīvība. Zārks varētu attēlot it kā Noasa šķirstu, kas šeit ieslīd kapa tumsā, nāves jūrā un droši nogādā mūs otrā krastā – mūžīgajā dzīvībā, Dieva gaismā. Apustulis Pēteris rakstīja: “Nosa šķirsts attēlo kristību, kas mūs glābj.”
Pirmais, ko gandrīz ikviens cilvēks piedzīvo pēc kristībām ir miers ar Dievu, laba un tīra sirdsapziņa, ko esam aicināti paturēt cauri mūža gājumam.
Āmen