„Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: “Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.- Bet jūdi uzstājās un sacīja: “Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?” Jēzus atbildēja: “Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Tad jūdi sacīja: “Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?” Bet Viņš runāja par Savas miesas templi.  Kad nu Viņš bija uzcēlies no miroņiem, Viņa mācekļi atcerējās, ka Viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis.”

Šīsdienas Dieva vārds stāstīja par Jēzus ienākšanu Jeruzalemes templī. Tempļa ārējā pagalmā bija izveidojies tirgus. Tur varēja nopirkt upurdzīvniekus: vēršus, aitas un baložus. Tā kā templī romiešu naudu lietot nebija pieņemts, tad turpat atradās arī naudas mijēju galdi. Pagānu ticīgie nedrīkstēja iet tālāk par tempļa ārējo pagalmu. Tādēļ viņiem lūgšanu vieta bija tā pati, kurā notika šī tirgošanās. To redzot, Jēzus kļuva dusmīgs, nopina no auklām pātagu un izdzina no tempļa vēršus un aitas un sagāza naudas mijēju solus. Jēzus sauca: „Nepadariet manu Tēva namu par tirgus namu.” „Mana Tēva nams ir lūgšanas nams, bet jūs to padarāt par laupītāju bedri”

Kādēļ Jēzus rīkojās tik nepieklājīgi un ar tādu skandālu? Kādu gan piemēru Jēzus rāda saviem sekotājiem? Viņš pats cituviet bija sacījis – „Svētīgi lēnprātīgie, jo tie zemi iemantos”, Viņš sludināja  mīlestību un piedošanu. Vai nevarēja diplomātiskāk un pieklājīgāk? Ir jācenšas izprast notiekošais. Jēzus nebija ķildīgs cilvēks, bet gan Dieva Dēls. Kādēļ viņš tā rīkojās?

31.oktobrī luteriskā baznīca visā pasaulē svinēja Reformācijas piemiņas dienu. Tā ir atskats uz 1517.g. 31.oktobri, kad Mārtiņš Luters pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm pielika savas 95 tēzes pret indulgencēm. 

Indulgences bija pilnīgs vai daļējs grēku atlaižu raksts katoļu Baznīcā, ko Baznīca Pāvesta vārdā izsniedza par naudu vai nopelniem Baznīcas labā. Tās bija saistītas ar Romas mācību par gandarīšanas darbu piedalīšanos pie grēku piedošanas. Nepietiek tikai nožēlot grēkus, bet ir arī jāparāda sava atgriešanās ar darbiem. Naudas ziedojums baznīcai arī tika uzskatīts kā labs darbs. Tas kļuva par īpatnēju veidu kā „atpirkties” ne vien par izdarītiem grēkiem, bet arī par tiem, ko nāktos iespējams izdarīt, un ne vien par saviem grēkiem, bet arī par savu mirušo tuvinieku grēkiem. Indulgenču tirgotājs Johans Tecels bija talantīgs veikalnieks. Viņš skandināja daudzus skaistus pantiņus: „Tiklīdz tava naudiņa ieskanēsies manā kasē, tava grēcīgā papuča dvēsele izspurgs no šķīstītavas.” Vai arī: „Nu, beidzot, esmu pārliecināts par tavu glābšanu, beidzot man vairs nevajag aizlūgt par tevi un noberzt ceļus līdz tulznām.” (Solovjovs E. Neuzvarētais ķeceris. Rīga, Avots – 1988. Lpp.85. 87)

Ar 95 tēzēm Luters nemēģināja izvedot citu baznīcu. Viņš bija universitātēs profesors un sava amata pilnvarās vadīja dažādas diskusijas par aktuālām tēmām. Grēku atlaidas bija tolaik aktuāla tēma. Situācija Baznīcā bija tik ļoti saspīlēta, ka šīs tēzes tika uztvertas kā uzbrukums un grēks pret Baznīcu. Luters atbildēja, lai viņam pierāda ar Sv.Rakstu un saprāta palīdzību, ko šausmīgu viņš ir izdarījis un pret kuru bausli viņš savos rakstos ir grēkojis. Paskaidrojumu nebija, bet bija arvien lielāki draudi un spiediens. Līdz beidzot, Luters un viņa domubiedri tika nolādēti un izslēgti no Baznīcas. Vēlāk pacēlās arī citi jautājumi. Piemēram, vai Romas pāvestam ir vara atbrīvot no šķīstītavas un vai tāda šķīstītava maz pastāv, jo Sv.Rakstos tā nav minēta; vai vienas draudzes bīskapam (Romas bīskapam) ir jābūt pārākam pār citu draudžu bīskapiem; vai ir pareizi godināt relikvijas; vai ir pareizi pielūgt svētos; vai kļūšana par mūku dāvā mūžīgo dzīvību; vai mūku solījumi ir neatceļami? Ar tipogrāfijas palīdzību Lutera raksti tika izplatīti pa visu Eiropu un šīm domām pievienojās daudzas zemes un tautas.

Skaidrā un vienkāršā kristīgā ticība bija ne vien laika gaitā apaugusi ar izgudrojumiem, kas aizēnoja Evaņģēliju, bet šīs aplamības tika arī ļaunprātīgi izmantotas.

Reformācijas svētkus mēdz saukt arī par ticības atjaunošanas svētkiem. Tas bija aicinājums atgriezties pie mūsu ticības avota, – ticēt Kristum un apliecināt Kristu.

Reformācijas, jeb ticības atjaunošanas svētki ir jautājums arī šodien kristīgajai baznīcai un arī Luteriskajai baznīcai – vai mūsu ticības pamats un mērķis ir Kristus? Vai tradīcijas, māņticības, aplami pieņēmumi to neaizēno. Ja tas tā ir, tad ir jāatgriežas pie Svēto Rakstu un mūsu ticības galvenā centra – pie Kristus un Svētajiem Rakstiem, kas pasludina Kristu.

Kādēļ Jēzus rīkojās tik skarbi Jeruzalemes templī?

Mēdz tā notikt, ja ir jau ilgi paciestas netaisnības un aplamības, un kad pacietības kauss ir pilns, tad cilvēks saka – nu gan vienreiz pietiks!
Varbūt beidzot tā arī vajag rīkoties?
Varbūt vienreiz pietiek mīļā miera labad paciest aplamību, pazemojumu, nepareizību, grēkus? Varbūt ir laiks izmēzt netīrumus, nepatiesību un ļauno no savas dzīves?

Reformācija, jeb ticības atjaunošana ir Dieva dāvana un Svētā Gara darbs gan pie Baznīcas, gan pie tautas, gan pie indivīda.

Tas nav tik vienkārši, ka baznīca vienā mirklī varētu izmainīties. Tie bija daudzi vēsturiski un politiski priekšnoteikumi un apstākļi, kuriem bija jāmainās. Iepriekšējo reformatoru: angļu mācītāja, Oksfordas profesora Džona Viklifa (ap 1320-1384) un Čehijas nacionālā varoņa Prāgas universitātes rektora Jana Husa (1371-1415) idejas un baznīcas izmaiņas bija lokālas. Turklāt katoļu baznīca Konstances koncilā pieņēma lēmumu Janu Husu sadedzināt uz sārta. Tas pats koncils aizliedza Viklifa mācību. 1428.g. viņa pīšļus izraka no zemes un sadedzināja. (Solovjovs E. Neuzvarētais ķeceris. Rīga, Avots – 1988. Lpp.4.). Iznīcināšana draudēja arī Mārtiņam Luteram, bet katoļu baznīca to nespēja, jo apstākļi bija mainījušies.

Bijušais prāvests, Aivars Beimanis stāstīja par pirmajiem atmodas gadiem. Rīgas garīgajā seminārā nāca jauni studenti, kas bija drosmīgi un dedzīgi. Vecie mācītāji viņus brīdināja, ka jābūt uzmanīgiem un nevajag „ar pieri skriet sienā”. Bet viņi atbildējuši: Nekas, piere izturēs un siena sabruks. Apstākļi bija mainījušies un Padomju vara vairs nebija tik spēcīga kā pirms dažiem gadiem.

Līdzīgi notiek arī pie atsevišķa cilvēka. Viņš vēlas un meklē pārmaiņas, bet ir kādas aplamas un nenokārtotas lietas, kas traucē šīm pārmaiņām notikt un Dieva svētībai nākt. Gadiem iegājusies kārtība, dzīves veids, grēki, meli, netikumi u.c. Bet vienu dienu cilvēks ceļas un saka – viss, vienreiz pietiek, tā vairs nevar dzīvot, ir kas jāmaina! Un apstākļi ir mainījušies un pārmaiņas patiešām notiek. Tā nav pašsaprotama lieta, bet ir liela Dieva žēlastība un dāvana, ja cilvēks to var un to dara. 

Dažkārt cilvēkiem tas ir pat neapzināts šķērslis, lai tuvotos Dievam. Viņiem interesē Dievs, garīgums un ticība, bet viņi jūt, ka viņu dzīvē nav viss gluži labākajā kārtībā, un ja viņi nāks pie Dieva, tad būs reformas. Dzīve var mainīties un no tā ir nedaudz bail. Tādēļ viņi no vienas puses grib būt tuvāk Dievam, bet no otras puses tomēr to īsti nevēlas.

No virvēm uzpīta pātaga nav iznīcinoša un nāvējoša. Tā ir pedagoģiska un pamācoša. Tā ir Svētā Gara klātbūtne un darbība, kas nāk arī kā dziedinātāja. Pat ja to pavada nepatīkamas sajūtas – pazemojums, kauns, bailes, pat sāpes, ja tas ir svētā Gara darbs, tad tas notiek par svētību. Svētais Gars izceļ no dvēseles dziļumiem aplamas lietas, lai mēs tās atcerētos, nožēlotu, atrieztos un mūsu dvēseles tiktu dziedētas.

Miers dvēselē notiek tad, kad cilvēks ir izlīdzis ar Dievu un nostājies uz taisnības labā ceļa. 

Āmen.

Lasījumi: Ps.46. Rom.3:19-28