„Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.””
Jaunajā Derībā Rakstos ir daudz pieminēts, ka Jēzus dziedina. Vai tas bija aklais, kurlais vai tizlais, – katram no šiem notikumiem ir arī sava simboliska nozīme. Šīsdienas Dieva vārdā lasījām, ka pie Jēzus atnāca 10 ar spitālību slimie, lūdza pēc dziedināšanas. Jēzus viņus uzlūkoja, apžēlojās un dziedināja.
Spitālība kristīgajā tradīcijā ir lietota kā baismīgs simbols grēka postošajam spēkam. Šai slimībai un grēkam ir vairākas alegorijas.
Sākuma stadijā šī slimība nav pamanāma (vai grūti pamanāma), tāpat arī grēki cilvēkiem sākumā neliekas biedējoši vai ļauni.
Spitālības rezultātā cilvēka locekļi paliek nejūtīgi.
Tāpat grēks padara cilvēka sirdsapziņu nejūtīgu pret iekšējiem un ārējiem pārmetumiem.
Visbeidzot, cilvēkam viņa ķermeņa daļas atmirst un nopūst, un cilvēks pārvēršas par staigājošu briesmoni.
Tā arī grēks savā galējā konsekvencē ir kas šausminošs un biedējošs.
Tas izposta un sagrauj cilvēka dzīvē visu skaisto un labo, un galu galā arī pašu cilvēku iznīcina, un ne tikai miesu, bet arī dvēseli.
Spitālīgajiem bija aizliegts uzturēties veselo cilvēku sabiedrībā. Šī prasība pastāvēja ne tādēļ, lai nežēlīgi izturētos pret slimajiem, bet tādēļ, lai pasargātu veselos.
No grēcinieka vairas. Vai jūs gribētu uzņemt savās mājās zagli vai slepkavu? Grēks cilvēku noved izolācijā, tas iznīcina uzticību, draudzību un mīlestību, ko pēc tam ir ļoti, ļoti grūti atgūt, vai pat tik pat kā neiespējami.
Tas neļauj cilvēkam tuvoties arī Dievam, jo, ko gan labu grēcinieks var gaidīt no Dieva? Tikai bardzību un sodu viņš ir pelnījis.
Spitālība bija šausminoša. Tā pārvērta cilvēka dzīvi par traģēdiju. Tā arī grēks cilvēka dzīvi pārvērš traģēdijā
Mēs cenšamies nevienu nenosodīt un nevienam nepārmest. Mēs nolūkojamies no sāniem ar atturīgu līdzjūtību – uz šiem piemeklētajiem grēciniekiem, nelaimīgajiem. Lai gan neviens no mums nav perfekts, vai arī, nav bijis perfekts. Ikvienam ir vajadzīga Dieva žēlastība, piedošana un dziedināšana. Katram ir sava „spitālība”.
Ir, kad cilvēks pats to beidzot ievēro un saprot. Parasti tas ir tad, kad problēma sāk jau žņaugt. Tad viņš nāk pie Dieva, lai lūgtu un pat izkliegtu palīdzību. Šie Dieva meklējumi nav viegli, vienkārši un ātri. Nav tā, ka cilvēks pietuvojas baznīcai un tūdaļ saņem visu, ko viņš vēlējies. Līdz tam bieži vien ir jānoiet kāds garīgs ceļš. Cik daudz šiem 10 vajadzēja gaidīt, meklēt un staigāt, līdz viņi atrada Jēzu. Un tad vēl pastāvēja jautājums – ko Jēzus atbildēs un vai palīdzēs viņiem?
Jēzus par viņiem apžēlojās un sacīja – ejiet rādieties priesteriem. Priesteriem tajā laikā bija doti priekšraksti, pēc kuriem vadoties viņi varēja un drīkstēja kādu cilvēku atzīt par slimu, vai par veselu. Šie Jēzus vārdi – ejiet rādieties priesteriem – nozīmēja, ka būs labi, ka jūs kļūsiet veseli. Uzticieties Jēzus vārdiem un ejiet.
Varētu ar to arī noslēgt. Tas būtu tik pat skaists stāsts, kā daudzi citi, kuros Jēzus brīnišķīgi ir palīdzējis nelaimīgajiem, tizlajiem un slimajiem. Bet tad notiek kaut kas, kas liek mums vēlreiz šim stāstam pievērsties savādākā veidā un šoreiz ar savādāku skatu.
Viens no 10 atnāca pie Jēzus atpakaļ, krita ar seju pie zemes, pateicās un slavēja Dievu.
Neviens viņam to nebija teicis, ka tā jādara.
Tas nebija nosacījums vai iepriekšēja noruna.
Jēzus nebūtu atņēmis to, ko bija devis.
Tomēr, viņš atnāca. Pats atnāca, ne spiets ne skubināts.
Kas šajā cilvēkā notika? Kādēļ viņš to darīja?
Kādēļ tie 9 neatgriezās pie Jēzus?
Varbūt viņiem likās, ka Jēzum nebija būtiskas līdzdaļas pie viņu izveseļošanās, jo nebija tā, ka Jēzus ar kādu īpašu žestu vai vārdu, būtu licis slimībai atkāpties.
Jēzus neko par dziedināšanu neteica, viņš tikai sūtīja pie priestera.
Var būt, ka šiem cilvēkiem likās, ka tas tā sakrita, gadījās, ka tā bija laimīga nejaušība, citiem vārdiem sakot, ka viņi paši izveseļojās.
Bet drīzāk, viņi bija tik ļoti priecīgi, ka slimība izzudusi, ka nedomāja ne par ko citu, kā tikai to, ka tūdaļ atgriezīsies savā pārtrauktajā dzīvē, pie saviem draugiem un ģimenēm.
Tūdaļ viņu dzīve atkal sāksies no tās vietas, kur bija pārtrūkusi. Bija jāsteidzas atgūt visu nokavēto.
Viņi savā priekā aizmirsa par Jēzu, bet patiesībā arī par ko vairāk.
Cilvēki nāk uz baznīcu, meklē Dieva palīdzību – ilgi meklē, daudz meklē, lūdz, nožēlo – dara visu kā nākas, pēc labās sirdsapziņas, bet dzīvē nekas nemainas un neuzlabojas. Pēc kāda laika, vīlušies viņi dodas prom no dievnama, un pamana, ka viņi kļuvuši veseli. Tās problēmas, kuru dēļ sauca uz Dievu, vairs nav, vai nav vairs mokošas un šausminošas un viņi atgriežas pasaulīgā dzīvē uzlaboti un atjaunoti.
Ko viņi par to domāja?
Kad gājā prom no baznīcas, tad mums palika labāk un dzīve nokārtojās. Varbūt, ka problēmas un grēki paši no sevis izzuda.
Drīzāk viņi par savu kādreizējo grūto laiku negrib domāt, bet labāk skatās uz tagadni un nākotni, kas parādās ar daudzām iespējām.
Kad cilvēkiem dzīve nokārtojusies, tad salīdzinoši maz nāk atpakaļ pie Dieva.
Tikai viens no 10 atgriezās pie Jēzus, lai dotu Dievam godu.
Un dažreiz ir tā, ka tie, par kuriem domājām un cerējām, ka viņi gan paliks pie draudzes un baznīcas, tie aiziet un neatgriežas. Tie, kuri šķita nenopietni, tie izrādās paliek un dod Dievam godu.
Atceries, tu toreiz biji spitālīgs, tu toreiz biji ļoti liels grēcinieks. To ir nepatīkami atcerēties un korekti cilvēki to nemēdz atgādināt, lai nesabojātu attiecības.
Mēs gribētu lai šādas nepatīkamas lietas nekad mūsu dzīvē nebūtu notikušas, lai mēs nekad nebūtu bijuši spitālīgi, lai mēs nekad nebūtu bijuši grēcinieki, lai nekad nebūtu tā rīkojušies, runājuši un domājuši.
Kad Dievs mums piedod, tad mēs ātri steidzamies visu slikto izmest no savas galvas, nedomāt par to, dzīvot tālāk tā, it kā tas viss nekad nebūtu noticis.
Mēs gribam un domājam, lai mūsu grēki tiek izdzēsti, sadedzināti, iznīcināti – lai to vairs nebūtu un nekas par tiem neliecinātu. Lai tie nekad nemocītu sirdsapziņu.
Piedošana nav izdzēšana un iznīcināšana.
Piedošana ir piedošana.
Pagātne nemainās – (kas ir darīts, domāts, runāts paliek tāds vienmēr).
Piedošana ir tad, kad tam visam klāt pienāk kas jauns. Dievs tev Kristus dēļ piedod visus grēkus.
Ja mēs cenšamies un izdzēšam no savas atmiņas kādus nepatīkamus notikumus, vārdus, domas, vai pat veselus posmus, tad dzīve top par tuksnesi, tad pazaudējam žēlastību, kas nāk līdzi piedošanai.
Nav tā, ka par veciem grēkiem būtu nemitīgi jādomā un sevi jāšausta.
Ir jāpiemin, jāpatur prātā, jāzina, ka mēs esam apžēloti grēcinieki.
Ka to esam no Dieva saņēmuši. Piedošana dara mūsu dzīvi par auglīgu augsni.
Pārējie 9 atgriezās savā dzīvē tā, it kā nekad nebūtu bijuši slimi. Bet viens no viņiem saņēma patiesu dziedināšanu un žēlastību. “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.”
Āmen.