„Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.”  Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.””  

Stāsts par žēlsirdīgo samarieti ir pazīstams visiem. Gan kristiešiem, gan tiem, kas nav tuvi baznīcai. Jo šajā līdzībā tiešā veidā nav runa par specifiski reliģiskām lietām. Šo stāstu mēs izdzīvojam dažādos ietērpos, bet visos laikmetos un visās kultūrās. 

Tas ir gan modernais sociālais darbs, gan medicīna kā palīdzība, gan tā ir arī viena no cēlākajām cilvēciskajām īpašībām – spēja būt žēlsirdīgam, nesavtīgam. Spēt palīdzēt vienkārši tāpat, bez aprēķina un slēpta nodoma. Palīdzēt tādēļ, ka tas ir labi.   

Stāstā par žēlsirdīgo samarieti darbojas vairākas personas. Ir šis piekautais un aplaupītais, ir varmākas, ir vienaldzīgie un ir tas, kurš iežēlojas. Nedaudz iejūtoties katrā no tiem, mēs varam gan labāk to izprast, gan nonākt ļoti tuvu pie Dieva valstības.   

Vispirms, vai esam kādreiz paši bijuši kā šis nelaimīgais? Varbūt pat burtiski piekauti un aplaupīti. Cik labi, ka atrodas cilvēki, kas aizstāv un palīdz grūtā brīdī! 

Var būt ne tikai fiziska veida vardarbība, bet arī garīga un emocionāla. Turklāt, nav nemaz jāmeklē svešie. Cilvēks pats sev spēj nodarīt pietiekami daudz ļauna. Piemēram, dzērājs, kurš ir nokāpis no vairāku nedēļu plosta, izskatās kā piekauts un aplaupīts. To pašu līdzīgi var sacīt par visu veidu atkarīgajiem un uzdzīvotājiem.   

Otrkārt, vai neesam kādreiz bijuši kā varmākas un laupītāji? Vai mūsu rīcība nav izpostījusi vai pazudinājusi dzīvi kādam cilvēkam? Tiešā, vai varbūt netiešā veidā? 

Personīgā vai profesionālā. Ir taču, kas iedzīvojas uz citu izputināšanas rēķina un to sauc par biznesu.   

Vai mēs neesam bijuši kā vienaldzīgie, kuri paiet garām. Piektais bauslis tiek pārkāpts ne tikai ar aktīvi ļaunu rīcību, bet arī ar vienaldzīgu bezdarbību. Jo, kas zina, ja mēs būtu kaut nedaudz darījuši tuvākā labā, varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Bet no otras puses, ne vienmēr ir vienkārši un viegli palīdzēt. Ja vēl pieredzam, ka cilvēks to ļaunprātīgi izmanto un sāk uz tās parazitēt un pat apcelt palīdzētājus. Bieži šādi „nelaimes putni” ir saistīti ar alkoholu vai citās atkarībās, no savas nodarbes ne par ko negrib atteikties, un lai kā viņiem palīdz, labumā nekas neiet.   

Tie ir cilvēciskās sadzīves jautājumi, mūsu attiecības vienam ar otru un tās ir arī attiecības ar Dievu. 

Būtu lietderīgi ievērot, ka šis stāsts par žēlsirdīgo samarieti patiesībā ir kā sekas, jeb atbilde tīri reliģiska satura jautājumam.   

Nodaļas sākumā Jēzus sūtīja savus mācekļus sludināt un deva spēku pār slimībām un ļauniem gariem. Mācekļi atgriezās pie Jēzus ar sajūsmu, ka pat ļaunie gari viņiem Jēzus vārdā bija paklausījuši. Jēzus uz to atbildēja – priecājieties vairāk par to, ka Jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.   

Tad kāds rakstu mācītājs (kārdinādams) jautāja: „ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” 

Jēzus viņam norādīja uz bauslību – mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. 

Rakstu mācītājs sacīja: „kurš tad ir mans tuvākais” 

Tad Jēzus stāstīja šo līdzību – par žēlsirdīgo samarieti.   

Jautātājs bija viens no reliģiskajiem līderiem – Sv.Rakstu mācītājs. Līdzībā par samarieti reliģiskie līderi parādās negatīvā gaismā – tie visi pagāja šim nelaimīgajam garām. 

Samarietis – tas visu nicinātais, apstājās un palīdzēja. Jeb citiem vārdiem sakot – viņš Dieva acīs izrādījās labāks nekā reliģiskie līderi. Lai gan tas tieši tā nav sacīts, bet labāks arī kā viņš – rakstu mācītājs.   

Reliģija, ticība un kristietība nav tikai filozofija, mācība, apgarotas domas, emocijas, jūtas, bet, – lūk piekautais guļ ceļa malā. Izrādījās, ka tie, kuri zināja pareizās atbildes, pagāja garām. Lai cik ironiski tas galu galā nesanāktu, viņi pagāja garām arī Jēzum, jeb citiem vārdiem sakot, pagāja garām arī tam, kamā viņi sevi uzskatīja par meistariem un skolotājiem. Viņi pazaudēja Dieva taisnību un svētumu.   

Jēzus kādā citā līdzībā sacīja – es biju izsalcis un jūs mani neesat pabarojuši, es biju slims un cietumā un jūs neesat mani apmeklējuši, es biju kails un jūs neesat mani apģērbuši. Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši.   

Jēzus tika sagūstīts, mocīts un nogalināts pie krusta. Bija ļaudis, kuri aktīvi tajā visā ņēma dalību. Tie pieņēma lēmumu – Jēzu nogalināt, tie maksāja Jūdam un sagūstīja Jēzu. 

Tie kliedza – sit viņu krustā, un bija tie, kuri ņēma āmuru un to arī izdarīja. Bet bija arī tie, kuri negribēja tajā visā iesaistīties – viņi pagāja garām, vai ļāva, lai tas viss paietu garām.   

Jautājumā par pareizu bauslības izpratni un piepildījumu svarīgi ir šie abi – gan mīlēt Dievu, gan savu tuvāko kā sevi pašu. 

Taču svarīgāks par Bauslību ir Evaņģēlijs. 

Līdzībai par žēlsirdīgo samarieti galvenais saturs ir paša Dieva žēlsirdība, ko Viņš parādījis sūtot pasaulē Jēzu Kristu.   

Mēs esam tie grēku un velna piekautie un aplaupītie. Žēlsirdīgais samarietis (pasaules nicinātais un nepieņemtais) ir Jēzus Kristus, kurš apžēlojas par mums un izglābj mūs. 

Viņš dziedina mūsu brūces, ienes mūs savā valstībā, savā baznīcā, kur liek atgūt samaņu, atveseļoties un atspirgt. 

Samarietis viesnīcas pārvaldniekam piekodināja, ka viņš atlīdzinās, kad atgriezīsies, ja tas būs ko vairāk izdevis. Jēzus ir par visu samaksājis ar savām svētajām asinīm, lai mēs tiktu garīgi apkopti un pabaroti. 

Piekautais, iespējams, nemaz neredzēja savu glābēju. Kad viņš atmodās, tad samarietis jau bija projām. 

Priekšā viņus gaidīja brīnišķīga satikšanās. Tā bija gan sirsnīga pateicība no izglābtā puses, gan arī prieks no samarieša puses, ka cietušais ir atguvies.   

Mēs joprojām dzīvojam laikā, kad Kristus nāk, meklē un glābj pazudušos. Arī mūs Viņš ir tā atradis un izglābis. Arī mēs ar savām acīm nevaram ieraudzīt Jēzu Kristu. Bet mēs turamies pie Dieva vārda un sakramenta, ar ko Jēzus nes mums dziedināšanu un mieru. Bet reiz mēs arī savām acīm varēsim Viņu redzēt – mūsu Pestītāju un glābēju. 

Āmen. 

Lasījumi: 1)Ps.145:8-9.14-21; 2)Kol.1:13-20