Būt otram par svētību

Mt.16:21-28. 13.sv. pēc Vasarsvētkiem, Katlakalns 30.08.2020. (Māc.M.Ziemelis)

„No tā laika Jēzus sāka saviem mācekļiem atklāti teikt, ka viņam būs jāiet uz Jeruzālemi un būs daudz jācieš no vecajiem, virspriesteriem un rakstu mācītājiem un ka viņam jātiek nonāvētam un pēc trim dienām augšāmceltam. Pēteris, paaicinājis Jēzu sānis, norāja viņu: “Lai Dievs pasargā tevi, Kungs! Tas nekad tev nenotiks!” Bet viņš pagriezies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta.” Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib glābt savu dzīvību, to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs. Ko gan iegūst cilvēks, ja tas iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei nodara ļaunumu? Un ko cilvēks lai dod kā samaksu par savu dvēseli? Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā līdz ar saviem eņģeļiem, un tad viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā.” (Ps 26:1–8; Jer 15:15–21; Rm 12:9–21; Mt 16:21–28)

“Atkāpies no manis, jo tu man esi par apgrēcību!”, sacīja Jēzus Pēterim.

Mēs viens otram varam būt vai nu par celšanu, vai varam būt arī par apgrēcību.

Mūsu dzīvē lielu un svētīgu lomu ir spēlējuši cilvēki, kas ir bijuši par celšanu. Tas nozīmē, tie ir ievirzījuši mūs pareizā dzīves ceļā, pamācījuši un paglābuši no posta ceļiem.

Piemēram, svētīgu ietekmi uz visu turpmāko dzīvi var dot labs skolotājs skolā, kurš kaut kādā veidā prot ieinteresēt, aizraut un kļūt par autoritāti skolniekam. Visi skolotāji (gandrīz visi) ir ieinteresēti savā lietā, bet dažiem izdodas ne vien mācīt mācību vielu, bet arī mainīt skolnieku sirdis. Pateicoties viņiem, skolnieki aizraujas, ar ķīmiju, vēsturi, sportu un viņu dzīves virziens ir nosprausts. Viņi nav vairs uz ielas, jo viņiem ir mērķis dzīvē. Daudziem šādi skolotāji ir bijuši par svētību.

Par svētību daudziem ir bijuši arī vecāki. Šeit nedomāju to svētīgo darbu ko sniedz vecāki ar savu mīlestību, rūpēm, audzināšanu, bet šeit domāju par dzīves aicinājumu. Bērni vērojot kā vecāki strādā, vēlāk arī paši izvēlās iet vecāku pēdās. Nevis piespiesti, piepildot vecāku nepiepildītos sapņus, bet gan labprātīgi, ar savu interesi. Tā piemēram, izveidojas ārstu, juristu, celtnieku dinastijas.

Par vislielāko svētību ir arī labi draugi. Tas jaunietim un ne tikai jaunietim kļūst noteicošs dzīves ceļā. Ir draugi, kas ceļ, kas atstāj labvēlīgu iespaidu – pasargā no dzīves aplamībām un aicina līdzi labās lietās.

Bet ir arī pretēji. Ir cilvēki, kuri kļūst par apgrēcību. Tie apzināti, vai neapzināti ir atstājuši sliktu ietekmi. Varbūt viņi paši ir ripojuši no kalna lejā un parāvuši līdzi tos, kas bija līdzās. Varbūt pat pavedinājuši.

Piemēram, ja nebūtu bijusi slikta ietekme no draugu puses, tad daudzi nebūtu nonākuši cietumos, nebūtu sākuši lietot narkotikas vai alkoholu. Apustulis Pāvils raksta: “Slikta sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1.Kor.15:33). Vecās derības lasījumā dzirdējām vārdus: “Es nesēžu izsmējēju pulkā un nepinos ar bezgožiem un viltniekiem.” (Ps.26)

Kādiem cilvēkiem ir bijusi galvenā ietekme mūsu dzīvē? Kas ir tie, kas to ir virzījuši uz labu? Un kā ir ar tiem cilvēkiem, kas mums šodien ir līdzās? Vai viņi mūs ceļ, vai nes apgrēcību? Bet vēl svarīgāks ir jautājums – kādi esam mēs paši saviem līdzcilvēkiem? Vai mēs palīdzam ceļā uz svētību, vai esam par apgrēcību?

Var jau censties sevi attaisnot un sacīt, ka katrs pats ir vainīgs, Katrs pats izvēlās labu vai ļaunu. Neviens nevienam taču nespiež lietot narkotikas, alkoholu, spēlēt azarta spēles, zagt un citu ko. Katrs pats izvēlās savu dzīves ceļu. Es taču nevaru būt sava brāļa sargs, es taču nevaru atbildēt par otru cilvēku! Bet tu tomēr esi bijis viņam par apgrēcību! Viņš gāja Tev līdzi un Tu viņu pazudināji. Arī tu vari būt līdzvainīgs pie sava drauga bojāejas, ja tu esi bijis viņam par apgrēcību. Velns nepiespieda Ievai un Ādamam Paradīzē ēst aizliegto augli. Viņš tikai pamudināja uz ļaunu, viņš kārdināja (1.Moz.3:1) un vēlāk saņēma par to bargu sodu no Dieva (1.Moz.3:14).

Ko mums darīt, kā rīkoties, lai būtu otram par celšanu? Tas jau būtu daudz, ja mēs to pārdomātu un no sirds censtos uz to, kas ir pareizs.

Šis ir vienkāršs un praktisks veids kā mums saprast šīsdienas pārdomām paredzēto evaņģēlija stāstu.

Bet kā jau visi Sv.Raksti arī šie vārdi mūs aicina ielūkoties dziļāk un ieraudzīt Dieva piedodošo mīlestību pat šādos, ļoti asos vārdos. Šīs pašas nodaļas sākumā Jēzus ļoti uzslavēja Pēteri. Jēzus bija jautājis mācekļiem: “Kā jūs domājat, kas es esmu?” Pēteris atbildēja: “Tu esi dzīvā Dieva Dēls.” Un par to viņš saņēma uzslavu: “Tu esi Pēteris, klints un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu.” Un burtiski pēc mirkļa, tikai dažus pantus tālāk Pēteris saņēma bargu nopēlumu: “Atkāpies no manis, Sātan, jo tu nedomā pēc Dieva prāta.”

Mūsu dzīvē savijas kopā gan lielas uzvaras, gan arī sakāves; gan gods, gan pazemojums; gan taisnība, gan grēks. Daudzi ir pamanījuši arī sakarību, ka drīz pēc kaut kā liela un svētīga seko kādi lieli kārdinājumi un varbūt pat kritieni. Tāda ir dzīve, tādi esam mēs, bet svarīgākais, ka Dievs tāds nav. Dieva attieksme pret mums nemainās. Gluži kā nemainījās Jēzus attieksme pret Pēteri ne viņa augstās atklāsmes dēļ, nedz arī vēlāk viņa kļūdas dēļ. Jēzus nenovērsās no Pētera, bet joprojām mīlēja un svētīja savu mācekli.

Jēzus mīlestība ir nemainīgā patiesība mūsu dzīvē, uz ko mēs varam droši paļauties. Dievs gan uzslavē, gan sarāj, bet viņš nenovēršas.

Kādēļ Jēzus tā sacīja Pēterim? Mums šodien ir vienkāršāk saprast pārmetumu nekā tas bija tolaik Pēterim. Kas nu Pēteris bija par Sātanu?! Pēteris bija un palika uzticamais un dedzīgais māceklis, kurš vienmēr ir bijis līdzās un atbalstījis savu skolotāju. Un arī šajā epizodē mēs varam saprast Pētera rūpju pilno sirdi. Jēzus paredzēja nākotni, ka šoreiz viesojoties Jeruzalemē viņš tiks apcietināts un noslepkavots. Pēteris to dzirdot sacīja: “Pagaidi, tam nav tā jānotiek. Mēs kaut ko izdomāsim, mēs to nepieļausim.” Tie ir ļoti cilvēciski un saprotami vārdi. Domāju, ka katrs no mums varētu šādi censties novērst nelaimi sava drauga dzīvē. Bet šajā gadījumā, – Jēzus gadījumā tas bija nepareizi.

Jēzus īpašā misija un uzdevums, kādēļ viņš vispār bija nācis šajā pasaulē, bija kļūt par pestītāju, grēku izpircēju – kā to, kurš visiem cilvēkiem par labu uzvarēs grēku, velnu un nāvi. Viņa darba galējais piepildījums bija – nomirt pie krusta, lai cilvēku grēki varētu tikt piedoti.

Jūdiem pastāvēja daudzu gadsimtu upurēšanas tradīcija, ko pats Dievs bija pavēlējis. Tika upurēti dzīvnieki un putni, lai mācītu, ka grēka alga ir nāve. Asinīs ir dzīvība un un tieši to mēs nespējam paturēt – mēs visi mirstam. Gan iedzimtā grēka dēļ, gan paveikto grēku dēļ – mēs mirstam gluži kā upura dzīvnieks uz altāra. Visi Vecās Derības upuri bija norādījums uz kādu pilnīgu upuri, kas piepildīs visu upurēšanas tradīciju. Tas būs upuris, kurš atdos savu dzīvību, lai to varētu iemantot citi. Drīzi pēc Jēzus nāves tika izpostīts Jeruzalemes templis un upurēšana apstājās un joprojām nav atsākta. Kristieši to saprot, ka vairs nav vajadzīgi nevainīgu dzīvnieku upuri, nav vairs jāmirst nevainīgiem baložiem, jēriem un vēršiem, jo upurēšana ir pabeigta. Jēzus Kristus ir miris par mums, lai mēs viņa asinīs no grēkiem garīgi mazgāti varētu iemantot mūžīgo dzīvību. Jo upuris ir pienests.

Ja Jēzus būtu aizbēdzis no krusta nāves, tad nebūtu pienests upuris grēku izpirkšanai un arī visi Vecās Derības upuri kļūtu bezjēdzīgi, jo tie nenorādītu uz Jēzu Kristu. Pēteris ar savām raizēm mudināja Jēzu tieši uz to. Bet Jēzus viņam nepaklausīja un izvēlējās palikt par pestīšanas upuri.

Bet Jēzus bija īpašs upuris. Viņš trešajā dienā augšāmcēlās. Viņā atspīdēja jauna, citādāka dzīvība, kurā esam ielūgti mēs visi. Jēzus dēļ mēs iemantojam piedošanu, svētumu, taisnību, gaismu un mūžīgu dzīvību. Kristus ir mūsu mūžīgās dzīvības noslēpums.

Āmen

Post a comment