Lk.1:46-55 “Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.”
Šis Dieva vārds tiek saukts “Magnifikat”, kas ir sākums latīņu valodas tulkojumam: “Magnificat anima mea dominum.” – “mana dvēsele augsti teic Kungu.” Ir daudzas dziesmas, kuru saknes sniedzas šajā Marijas dziesmā.
Marijas slavas dziesmas saturs lika man pārdomāt, vai es pazīstu Mariju? Kāda viņa bija? Kas viņa bija? Vai mēs pazīstam Mariju?
Tradīcija vēstī, ka Marijas vecāki bija Joahīms un Anna. Pēc 20 bezbērnu gadiem Annai parādījies eņģelis, kurš vēstījis par Marijas piedzimšanu. 80 dienā pēc dzimšanas viņa esot atdota templī audzināšanā. Stāsts ir līdzīgs, kā Samuēla mātes, Annas stāsts, kura arī izlūdzās bērnu un solīja to novēlēt kalpošanai Dieva lietās un tapa diženais pravietis Samuēls. Arī Marija nebija parasta meitene, kas laižas lejup pa dzīves straumi. Ditrihs Bonhēfers par to ir iespaidīgi rakstījis (1933.g. decembrī Londonā teiktajā sprediķī): “Šī Marijas dziesma ir senākā Adventa dziesma. Tā ir dedzīga, jā, pat varētu teikt, mežonīga un revolucionāra. Tā nav samtainā, sapņainā Marija, kā mēs mēdzam viņu attēlot savās gleznās un Ziemsvētku bildītēs. Šeit runā dedzīgā, lepnā un iedvesmotā Marija. Šeit nav nekā no saldiem un skumjiem toņiem, kas ieskanas dažās mūsu Ziemassvētku dziesmās. Patiesībā, šī ir skarba un nežēlīga dziesma par gāztajiem troņiem un pazemotajiem šīs pasaules kungiem. Par Dieva varu un cilvēku bezspēcību. Marijā atdzīvojas tā balss, kas bija Vecās Derības sievietēm pravietēm: Deborai, Judītei, Mirjamai.” Marija kļūst par Dieva liesmojošo pacelto zobenu, kas pasludina Dieva tiesu un postu Dieva ienaidniekiem.
Par Mariju, piemēram evaņģēlijos varam lasīt, ka viņa nāca palīgā, lai dēlu izglābtu un atslābinātu saspringto situāciju starp Jēzu un augstajiem priesteriem. Lai gan Jēzus šo palīdzību noraidīja, tomēr tas liecināja par Marijas raksturu. (Mt.12.nod)
Arī kāzās Galilejā, kur Marija palīdzēja organizēt kādiem draugiem vai radiem kāzu svinības, viņa nokārtoja to, lai Jēzus palīdz pie vīna iztrūkuma. Lai gan Jēzus noraidīja šo mātes iniciatīvu, Marija teica galda apkalpotājiem: “Ko Jēzus jums liks, to dariet”. Viņa labi pazina dēlu. Gan to, ko viņš spēj, gan to, kāds viņš ir – līdzjūtīgs. Un tā tapa pirmais Jēzus veiktais brīnums – ūdens pārvēršana vīnā. (Jņ.2.nod)
Atrašanās pie dēla krusta Golgātā prasīja milzīgu spēku. Par to
pravietis Simeāns ir sacījis: “Tev caur dvēseli zobens spiedīsies”. (Lk.2:35)
Marija bija spēcīgs cilvēks un arī viņas dziesma pauž šo spēku. Viņas slavas dziesma vēstī par apvērsumu – Dieva vareno darbu svinēšanu šīs pasaules nabadzībā un postā.
Vai patiesi Jēzus piedzimšana bija revolūcija un apvērsums? Joprojām redzam gan pārbagātos, gan tos, kuri dzīvo milzīgā trūkumā. Kari nav mitējušies, taisnība ne vienmēr un ne visu uzvar. Kur gan ir gaidītais apvērsums?
Jēzus savulaik Pilātam atbildēja: “Es esmu ķēniņš, bet mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos, lai es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šīs pasaules. “ (Jņ.18.nod)
Mācekļiem viņš teica: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.” (Mt.20.nod)
Cilvēka dzīvība pastāv īsu laiku: 70-80gadus. Tas, kurš šeit ir bagāts un varens, tas pēc šiem gadiem var izrādīties nabags un neglābjami pazudis. Nabadzība un ārējs vājums pats par sevi neatver piekļuvi Kristus valstībai. Jo ir iespējams, ka cilvēks ir turīgs un arī ticībā un labos darbos bagāts; un var būt otrādi: kāds ir nabags, skaudīgs un rūgts savā dvēselē, un viņam nav nekāda sakara ar Kristus valstību.
Lai iekļūtu Kristus valstībā nepietiek vien ar to, ka cilvēks vienkārši nomirst. Nāve pati par sevi neko nerisina. Nāve ir noslēgums. Viss! Cilvēks aiziet uz neatgriešanos. Lai iemantotu dzīvību ir vajadzīga saikne ar Jēzu. Viņš ir “savu dzīvību atdevis par atpirkšanas maksu”(Mt.20:28). Ar Viņu var iekļūt Debesu valstībā , un Viņa valstība sākas jau šeit, šajā pasaulē. Šeit ir jāparādās dzīvai ticībai, vēlmei piederēt Kristum un tam, kā tu, kā Kristus valstības pilsonis vai pilsone dzīvo.
Katram ir savs ticības mērs, bet ticībai ir jāparādās. Ir jābūt kaut kam no šī Marijas ticības rokraksta. Piemēram, ticība kā spēcīgs virzītājspēks, kā vīzija kas rāda ceļu un aicina sev līdzi arī citus. Vai arī ticība, kā paļāvība uz Dievu, ka to, ko viņš teicis arī piepildīs. Marija nesāka prātot, kā gan eņģeļa teiktie vārdi var īstenoties, kā Sv.Gars var viņā radīt bērnu? Viņa uzticējās, ka Dievs palīdzēs izskaidroties arī ar Jāzepu. Arī mēs dažkārt varam līdzīgi teikt: “Es nezinu, Dievs, kā to iespējams paveikt, bet es ticu, ka Tu to izdarīsi.”
Ja ir kopība ar Jēzu un draudzi šeit, tad tā pašsaprotami pārtop mūžībā. Un paies nemaz ne tik ilgs laiks, kad tie, kas sēdējuši augstajos troņos, bijuši pārbagāti, turējuši savā varā tautu, dzīvību un nāvi un no kuriem pasaule drebējusi – to vairs nebūs. Neviens viņus vairs nepieminēs.
Kā sapnis, kas pēc pamošanās izgaist, tā izgaisīs šie ļaundari un tukšie cilvēki. Tad burtiski piepildīsies tas, ko Marija dziedāja savā dziesmā. Jānis atklāsmes grāmatā redz jauno pasauli jau kā notikušu īstenību, tik tuvu un pašsaprotamu. Bet netieši Marijas pravietojums piepildās visos laikos. Dievs arī mūsdienās atalgo taisnos, žēlsirdīgos un soda ļaundarus un grēciniekus. Tēlaini to varētu salīdzināt ar kausu kurā ir reibinošs vīns, ko Dievs liek rokā tiem, pār kuriem jānāk sodam. Tas izraisa augstprātību, iedomību, lepnumu, kas ir priekšvēstnesis kritienam un postam. Pārmērības padara dvēseli tumšu un nespējīgu uz dzīvību un laimi.
Piemēram, Jēzus dzimšanas laikā vadīja ķēniņš Hērods Lielais. Viņš dzīvoja pastāvīgās bailēs un aizdomās, ka kāds viņam grib atņemt troni. Viņš bija licis nogalināt vairākus savus dēlus un radiniekus, jo viņam bija aizdomas, ka tiek plānots atentāts. Pat Romas imperators bija teicis: “Drošāk ir būt par Hēroda cūku, nekā par dēlu.”
Marijas dziesma ir par to, ka nevaldīs varaskāre, slavaskāre, alkatība. Pienāks laiks, kad šādu mērķu vispār nebūs. Bet arī jau tagad šīs spēcīgās dziņas neved uz harmoniju, mieru un laimi. Tās parasti pavada sajūta, ka ir arvien par maz un bailes iegūto pazaudēt. Tas jau veido elles priekškambari šajā pasaulē šīm dvēselēm. Bet ir arī pozitīvi stāti. Piemēram, Jāzeps Ēģiptē kļuva par faraona pirmo ministru. Jāzepa dievbijības un godīguma dēļ un ar Dieva doto gudro valdīšanu Dievs izglāba daudzus no bada nāves.
Marija dziedāja: Viņš izsalkušos pildījis ar saviem labumiem un pieminējis savu apsolīto žēlastību. Ja mūsu dvēseles ir izsalkušas pēc Dieva piedošanas, pēc drošības, miera, prieka, tad esam aicināti pie Dzīvības maizes, kas ir Kristus. Un paēst un tikt piepildītiem ar Jaunās Derības prieka vīnu, kas ir Svētais Gars.
Marijas prieks ir tik liels, ka tas izlaužas no viņas ne kā vēstījums, bet kā dziesma, kuru pavada dzeja un melodija. Tā lido uz Svētā Gara spārniem. Svētīgi ir tie, kuri saprot, ka šī Marijas dziesma ir arī viņu dziesma. Svētīgas tās dvēseles, kuras rezonē līdzi šai dziesmai.
Arī pie mums un mūsu dvēselēm Dievs darīs varenas lietas, arī mūsu dzīvēs nāks pārmaiņu vējš, lai atnāktu Kunga valstība. Arī mūsu dzīvē kādiem varas un baiļu troņiem ir jākrīt.
Rakstu vieta noslēdzas ar piezīmi, ka Marija palika pie Elizabetes kādus 3 mēnešus. Šajā nenozīmīgajā piebildē varam atrast aicinājumu palikt Sv.Gara melodijā visu mūžu.
Labām cerībām piepildītu un līksmu Ziemassvētku sagaidīšanu!
Āmen