Jņ.16:23b-31. Svētdiena Baznīcas gadā – Rogate. Katlakalnā 27.04.2008.g. (Māc.M.Ziemelis)

„Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis. Jēzus tiem atbildēja: “Tagad jūs ticat?””

Lūdziet, un jūs dabūsiet. Cik viegli un vienkārši!
No vienas puses tas rada šaubas – vai tik viegli tas tā var būt, bet no otras puses, pārliecina tieši šī vienkāršība un tiešums.

Kādi ir vīlušies, jo tik daudz no viņu vēlmju saraksta nepiepildās kā gribētos.
Citi saka – lūgt vajag pareizi – pareizā tehnikā un, protams, ne par personisko, bet gan par kopējo lietu.
Citi atkal ar aizrautību apliecina – Dievs uzklausa, pat sīkumus. Dažreiz vajag tikai ko iedomāties un tas jau notiek. Tik labs un brīnišķīgs ir Dievs!

Ko nozīmē lūgt Jēzus vārdā? Vai tas nozīmē lūgšanas beigās „piekabināt” – „Jēzus vārdā, Āmen”?
Kas ir pareiza lūgšana, kādu Dievs grib uzklausīt?

Šī rakstu vieta ir daļa no Jēzus atvadu runas. Vēlāk Viņš tiks nodots, sagūstīts un nogalināts. Tagad ir vēl pēdējie mirkļi kopā ar mācekļiem un Jēzus runā par svarīgāko. Lai gan mēs pirmo ievērojam apsolījumu par lūgšanu paklausīšanu, tomēr tas šajā Rakstu vietā nav galvenais uzsvars.

Mesija, bija Dieva sūtīta persona ar konkrētu uzdevumu no Dieva. Jēzus misija bija apvienot cilvēku ar Dievu. Jēzum ir vara atvest pie Dieva, kā pie Debesu Tēva. Nevienam citam nav tādas varas un tādu tiesību. Ja kāds mēģina citādi Dievam tuvoties, tad Dievs ir dedzinoša uguns, kā priekšā nepastāv grēcīgais un ļaunais. Cilvēks savā taisnībā nevar Dievam tuvoties un palikt dzīvs. To varētu nedaudz salīdzināt – kā caur pazīšanos nonākt pie Dieva. Dievs cilvēku neuzlūko bardzībā, bet Kristus dēļ ir žēlsirdīgs.

Šajā rakstu vietā ir minētas divas svarīgas lietas, ar kurām mēs nonākam pie Dieva: “Tēvs jūs mīl, jo jūs Mani esat mīlējuši un pie ticības nākuši.”
Ticība un mīlestība.

Cilvēks grēka dēļ tika padzīts no paradīzes – tas nozīmē, viņš pazaudēja spēju redzēt garīgo pasauli, kurā mājo Dievs un eņģeļi. Vienīgais veids, kā cilvēks var kontaktēties ar to ir lūgšana ticībā. Tam, kas lūdz Dievu – nākas ticēt, ka viņš ir. Tā ir pasaule, kas ir neredzama un netverama – ar ticības palīdzību tajā var ieiet un tad tā kļūst par realitāti tam cilvēkam, – par papildus dimensiju dzīvē. Protams, arī, ja cilvēks netic, garīgā pasaule turpina pastāvēt, bet ticība ir kā orgāns, kas savieno mūs ar to. Tā kā acs redz redzamo, auss dzird dzirdamo, roka jūtamo – tā ticība – garīgo pasauli.

Un otrs spēks ir mīlestība. Sv.Raksti pavēl: Tev būs Dievu savu kungu mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu spēku un prātu.

Ja mēs Dievam nešaubīdamies ticam un Viņu patiesi mīlam – tad esam pie nonākuši un varēsim lūgt ko gribēsim un tas notiks.
Jēzus saka – neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani. Es un Tēvs Mēs esam viens. Kurš ir redzējis Mani – ir redzējis Tēvu. Ticiet, ka Tēvs ir manī un es Tēvā.

Jēzus mūs pieved visu valdītāja, visuvarenā, mūžīgā Dieva troņa priekšā.
Līdzīgi kā ķēniņš jautā kādam padotajam, vai zemniekam – lūdz no manis ko vēlies, tu to dabūsi, tā Jēzus saka – lūdziet manā vārdā un jūs dabūsiet.

Mums tas var likties pasakaini un neticami, bet svarīgākais jautājums ir kas cits.
Ja ceļa sākumā mums bija pilna galva ar dažādām vēlmēm un idejām, tad nonākot pie Visuvarenā, tas viss pagaist un mēs jūtam, ka tā nav pareizi, bet vajag kaut kā savādāk …

Lūdz, ko tu vēlies un tu to saņemsi. Tas ir liels pārbaudījums.
Ko tad mēs patiesībā vēlamies? Vai mēs to zinām un vai esam par to pārliecināti?

Krievu slavenā režisora Andreja Tarkovska filmā „Stalkers” stāsta centā bija kāda noslēpumaina vēlmju istaba. Tajā piepildījās visdziļākā un patiesākā cilvēka vēlēšanās. Ceļš uz šo vēlmju istabu veda caur „zonu”, kas bija pilna ar briesmām. Stalkers bija tas, kurš zināja, kā tur nokļūt. Kurš gan nevēlētos ieiet šādā vēlmju izpildīšanās istabā? Bet nav tik vienkārši? Pats stalkers, lai gan bija daudzus vedis līdz turienei, tomēr pats tur nekad nebija iegājis. Arī tie divi tūristi, kad nonāca līdz noslēpumainajai istabai – saminstinās. Bija stāsts par kādu, kurš bija nācis uz turieni, lai iegūtu veselību savam slimajam brālim. Rezultātā, brālis drīzi nomiris, bet viņš kļuvis bagāts. Nevienam nebija šaubu, ka viņš ar prātu lūdza veselību brālim, bet istabā piepildās tikai patiesākā un karstākā vēlēšanās. Viens no tūristiem sacīja – mans prāts izvēlās veģetārismu, bet zemapziņa tanī pat laikā „loca iekšā” sulīgus gaļas gabalus. Bet kas ir tas, ko vēlos es pats? Viņi neiegāja istabā, jo izbijās, ka nekļūst nelaimīgi ja saņems to, ko vēlās?

Arī tautu pasakas ir arī pamācošas un saturiski dziļas. Piemēram, Zelta zivtiņa deva zvejniekam trīs vēlēšanās. Zvejnieks daudz ko vēlējās un galu galā palika pie sasistās siles. Starp citu, pasakās, kur galvenais varonis nes pie kāda labā valdnieka citu lvajadzības un lūgšanas, un par savām paša aizmirst – galu galā kļūst vislielākais ieguvējs. Viņš palika pie vecās sasistās siles.

Cilvēkam vēlmes ir neizsīkstošas un tās rodas arvien jaunas un lielākas – bet nekas no tā nedod laimi un piepildītu dzīvi.

Lūdz, ko vēlies!
Bet ko tad es patiesībā vēlos?

Evaņģēlijā ir stāsts, par aklu ubagu, kurš, dzirdēdams, ka Jēzus iet garām, sauca stiprā balsī – Jēzu, Nācarieti, apžēlojies par mani. Kad viņš nonāca līdz Jēzum, tad Jēzus viņam jautāja – ko tu gribi, lai es tev daru? Pirmajā brīdī šķiet dīvains jautājums. Ko gan citu varētu vēlēties akls cilvēks, kā acu gaismu. Vai nebija kas lielāks ko lūgt? Tālāk ir sacīts tikai tas, ka aklais atguva redzi un slavēja Dievu.

Cits stāsts no Evaņģēlija ir par noziedznieku, kur līdzās Jēzum tika piesists krustā. Viņš lūdza Jēzu – kungs, piemini mani, kad nāksi savā valstībā! Iespējams citā situācijā viņš būtu lūdzi ko citu. Bet tagad Jēzus viņam teica – šodien tu būsi ar mani paradīzē.

Mēs klausījāmies V.D. lasījumā stāstu par ķēniņa Zālamana sapni.

Dievs parādījās Zālamanam un jautāja – tu kļūsi par ķēniņu, lūdz no manis, ko tu vēlies, lai es tev dodu. Un Zālamans sacīja, esmu vēl jauns un nezinu kā vadīt Tavu lielo tautu – tādēļ dod savam kalpam gudrību labi Tev kalpot. Un Dievam patika šāds lūgums – Dievs sacīja, tādēļ, ka tu neesi lūdzi ne ilgu mūžu, ne bagātību, ne nāvi saviem ienaidniekiem – es došu to ko tu lūdz un vēl klāt, to, ko neesi lūdzis.

Galvenā cilvēka problēma ir tā, ka viņš nezina, kas viņam ir vajadzīgs.Vienīgi Dievs to zina, kas mums vajadzīgs mieram – un Viņš to grib dot.

Mācekļi sacīja: „Tagad mēs saprotam, ka Tu (Jēzu) zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu. Dievs sūtīja pasaulei nevis – pārticību, bagātību, gudrību, veselību – bet grēku izpircēju un pestītāju, lai gan ļaudīm, tas sākumā šķita nevajadzīgs. Svētais Gars mūs veido un pārveido arī mūsu vēlmes, ka mēs vēlamies to, ko Dievs vēlās mums dāvāt. Tā ir ticība Dieva tēvišķajai mīlestībai, ka viņš dod to, kas mums patiesībā ir vajadzīgs.

Ko cilvēka acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.

Āmen.