Lasījumi: Ps.85,9-14 / Rm.10:5-15
Mt.14,22-33 “Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca:“Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja:“Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja:“Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja:“Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca:“Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja:“Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja:“Patiesi tu esi Dieva Dēls”
Daļa cilvēku teiks: “Es pieņemu, ka Jēzus un Pēteris patiesi staigāja pa ūdens virsu. Kaut arī es savā dzīvē neesmu redzējis neko tamlīdzīgu, es vienalga tam ticu, jo tā ir rakstīts Bībelē. Kaut nesaprotu, es uzticos un ceru piedzīvot Dieva īpašos darbus arī savā dzīvē.”
Citi sacīs: “Man ir grūti tam noticēt, jo tas ir pretrunā fizikas likumiem, tas nekad nav noticis un nemaz nevar notikt, jo nav iespējams staigāt pa ūdens virsu. Turklāt, ne es, un neviens pazīstamais nav redzējis, ka kāds tā varētu.”
Kā mēs ticam? Kam mēs ticam?
Dieva vārds mūs uzrunā pirmkārt par garīgām lietām. Šī ir bagāta rakstu vieta – stiprs pretvējš, vētra, viļņi, lietus un tumsa. Šīs lietas mūs spēcīgi uzrunā.
Lasot par vēju, mēs varam domāt par pretestību ticībai, kas apgrūtina vienkāršu un dabisku ticību.
Ir viegli ticēt tad, ja dzīvē viss ir kārtībā. Bet ja tā nav ..? Pastāv arī ceļavējš, kas iepūš ticības burās. Tas ir tad, kad ticība dod papildus impulsu, iedvesmu rīkoties, iesākt ko jaunu, dod prieku … Bet ir arī pretvējš. Par to ir stāsts šajā rakstu vietā. Buru izmantot vispār nevar. Atliek airi un arī tad vējš laivu dzen pretējā virzienā tā, ka ar visu airēšanu laiva stāv uz vietas.
Viļņi mētāja laivu no viena malas uz otru. Tās var būt attēlojums šaubām, vai neizlēmībai. Mēs vēlamies vienu, un pēc īsa brīža atkal ko citu. Viena liekas pareizā atbilde un pēc laika, atkal cita. Ir grūti izlemt, apstākļi mainās un mēs svārstāmies līdzi apstākļiem.
Apmākušās debesis, lietus un tumsa nes līdzi savu vēstījumu šajā gleznā. Tas nav jauks izbraukums mēness gaismā, siltā vasaras vakarā. Tas bija liels diskomforts. Tie, kas braukuši ar laivām pa upi un pieredzējuši, ka uznāk stiprs lietus, zina, ka tas nav visai patīkami. Ja vēl ir nakts un stiprs vējš … Ticība ne vienmēr dāvā komfortu un garīgu saldumu. Mēdz notikt visādi. Ir reizes, kad ir kas jāiztur, jāpanes un jāpārdzīvo.
Ticības dzīvē ir posmi, kad ticība ir vienkārša, viegla un dabiska. Pretvēja un viļņu nav. Jautājumu nav, jo ir skaidrība. Šķiet, ka visi svarīgie jautājumi ir vienkārši saprotami. Nav arī grūti uzticēties Dievam. Tiešām šķiet, ka Dievs ir no visām pusēm un tur roku pār mums (Ps.139:5). Lūgšanas ir vienkāršas un piepildās pašsaprotami. Jo kā gan tas citādi varētu būt?! Tad ticēt Dievam un dzīvot ticības dzīvi ir tik pat viegli, kā Pēterim staigāt pa ūdens virsu. Pēteris jautāja Jēzum: “Vai es varu nākt pie tevis pa ūdens virsu?” Jēzus atbildēja: “Nāc.” Pēteris lika kāju pāri laivas malai un nāca. Tur nebija nekā grūta. It kā viņš staigātu pa pļavu. Bet tad Pēteris virzīja skatu lejup, apzinājās visu notiekošā neiespējamību: ūdens, viļņi un viņa kājas virs tā. Apzinājās, ka tajā brīdī notiek kas pilnīgi neiespējams un tad viņš sāka grimt. Viņš sauca uz Jēzu: “Kungs izglāb mani.” Jēzus satvēra viņu pie rokas un teica: “Kādēļ tu šaubījies.” Tas parāda mums otru pusi ticībai – tā ir šaubas, dziļāk – mazticība, un vēl dziļāk – neticība. Ir posmi, kad ticība nav viegla un nav pašsaprotama. Ir daudzi jautājumi, ir šaubas, ir konfrontācija ar realitāti un iebildumi – vai tiešām viss ir tik vienkārši, kā Jēzus teicis?!
Atslēga tam varētu būt skats uz Jēzu. Pēteris raudzījās uz Jēzu, dzirdēja Jēzus vārdus, tad paklausīja, darīja un notika neticamas lietas. Un tad kādā brīdī Pēteris pārstāja raudzīties uz Jēzu, bet sāka skatīties apkārt un uz leju, un sāka grimt. Nav tā, ka Pēteris būtu ignorējis realitāti un neredzējis neko citu, kā Jēzu vien. Viņš redzēja laivu, redzēja, kur kāpj un, ka iet pa jūru. Bet bija kaut kas svarīgs, kas viņu uzturēja un kas ar šaubu parādīšanos izzuda.
Kristietim ir svarīgi raudzīties uz Jēzu. Nav runa par fizisku skatīšanos, bet gan par garīgu skatīšanos. Kā mācītājs R.Feldmanis sacīja: Kad mēs savas gara acis paceļam uz Kungu … Ir arī gara acis, ko var pacelt, un ar kurām var uzlūkot. Kāds dziedinātājs, kurš aizlūdza par ļaudīm, aicināja aizvērt acis un raudzīties uz Jēzu. Viņš teica: “Neskaties uz mani. Neskaties apkārt. Skaties uz Jēzu. Viņš var palīdzēt. Raugies uz Jēzu.”
Raudzīšanās uz Jēzu daļēji ir kā domāšana par Jēzu, bet ne tikai. Mūsu fiziskās acis nav nepieciešamas, lai redzētu. Cilvēks guļot redz skaistus sapņus, lai gan viņa acis ir aizvērtas. Raudzīties uz Jēzu, tas ir savā garā raudzīties, tas ir ticēt, ka Jēzus dzird un redz mani un arī es varu būt savā garā tuvu Viņam. Ir iespējama saikne un sastapšanās un tā notiek tagad. Īpaši mums, luterāņiem, ticību stiprina Dieva apsolījumi. Kristus ir tur, kur Viņš ir apsolījis savu klātieni un mums tā ir tik jāierauga. Ja mēs neredzam un nejūtam, tad nav kas kārtībā ar mūsu gara redzi vai sajūtām, bet Kristus ir klāt, jo Viņš to ir solījis. Tie ir Dieva žēlastības līdzekļi: Dieva vārds un Sv.Sakramenti. Tie māca mūs ieraudzīt un sastapt Kristu.
Kādreiz pasaulīgi ļaudis saka kristiešiem: “Ja tev tas palīdz dzīvot, tad tici.” Jā, tas ir tiešām taisnība! Jēzus kristiešiem palīdz. Tādēļ mēs ticam un dzīvojam Jēzus vārdā. Viņš piedod grēkus, ka dvēsele, atraisīta no grēku akmeņiem, spēj pacelties. Jēzus dod cerību uz pārmaiņām. Raudzīšanās un Jēzu var uzturēt virs slimības, virs nolemtības, virs trūkuma, virs neziņas, virs bailēm. Vai gan labāk būt reālistam, bet tādam, kas noslīkst savās pretrunās un izmisumā? Vai labāk nav raudzīties uz Jēzu, saņemt palīdzību, un, kaut paši nesaprotam kā, bet pārdzīvot krīzes.
Jēzus nāca pie mācekļiem, iedams pa ūdens virsu. Tas bija visai dīvains nākšanas veids. Mācekļi ko tādu nebija gaidījuši. Viņi pat nobijās un noturēja Jēzu par spoku. Bet tas nebija spoks, bet pats Kungs.
Jēzus nāca staigādams pa ūdens virsmu – tas mums māca, ka Jēzus pie mums var nākt neparedzamā un negaidītā veidā – pāri par mūsu šaubām un izbailēm, arī tur, kur neesam gatavojušies viņu sastapt. Piemēram, kādas nelaimes, vai slimības var nest līdzi tikšanos ar Jēzu. Bet nav arī tā, ka tam jābūt kam smagam un nepatīkamam. Tas var būt arī kas iepriecinošs – neiespējami, neticami, pārsteidzoši iepriecinošs. Piemēram stātā no evaņģēlija, kur Jēzus iedod grēkus kādai sievietei (Lk.7:37-50). Viņa bija neticami priecīga, jo domāja, ka šī nasta viņu pavadīs visu mūžu un arī pēc nāves. Jo kurš gan var atbrīvot no grēkiem? Un nu tā ir izzudusi līdz ar Jēzus vārdiem – tavi grēki tev ir piedoti. Ar to smagums ir prom un dvēselē ienāk miers un prieks.
Muitnieks Caķejs jutās nolemts atstumtībai no Dieva, no draudzes un dievbijīgu cilvēku kopības (Lk.19:1-10). Jēzus viņam teica: “Šodien es gribu nākt pie tevis ciemos kopā ar saviem mācekļiem.” Tā bija neticami iepriecinoša vēsts Caķejam. Viņš pat uz to cerēt nedrīkstēja. Jēzus vārdi viņu pacēla kā virs nolemtības bezdibeņa – Jēzus grib viesosies pie viņa. Protams, ka viņš bija par to pārsteigts un laimīgs. Arī šeit Jēzus it kā gāja pāri sabiedrības viedoklim un pieņemtajai kārtībai. Farizejiem tas bija nepieņemami, bet grēciniekiem – neticami glābjoši.
Jēzus var nākt pie mums tur un tad, kad liekas, neviens pie mums nevar atnākt. Kurš gan brauks ar citu laivu naktī vētrā, pretvējā, un vēl brauks tik ātri, lai panāktu mācekļus. Šķiet, ka viņiem ir jātiek galā pašiem ar saviem spēkiem. Jēzus nāca pie viņiem lūk tādā – pavisam neparastā veidā.
Šajā stāstā Jēzus iedrošina arī savus mācekļus nākt pie sevis. Pēteris lūdza, lai viņš arī varētu nākt pa ūdens virsu pie Jēzus. Šajos Pētera soļos izpaudās gan viņa ticība, apņēmība, pārliecība, gan arī šaubas un vājums, bet arī Jēzus klātbūtne, uzticamība un spēks. Jēzus viņu satvēra un izglāba. Jēzus ir teicis: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” Nav neviena bēdīgā un grūtsirdīgā, kurš uzlūkotu Jēzu un viņu lūgtu, un nesaņemtu atvieglinājumu, mieru un palīdzību. Jēzus bēdīgajiem un grūtsirdīgajiem pasniedz roku un izceļ no viņu bēdām.
Kad Jēzus atnāca līdz mācekļiem, tad laiva sasniedza otru krastu (Jņ.6:21). Vai tā sagadījās, ka mācekļi bija jau aizbraukuši līdz pretējam krastam, vai šeit ir slēpts Jēzus brīnums, ka ar Viņa palīdzību laiva bija veiksmīgi nonākusi līdz pretējam krastam un visi bija dzīvi un veseli?
Visubeidzot, pārcelšanās uz otru krastu attēlo arī aiziešanu mūžībā. Arī tur Jēzus redz, ka mūs gaida lielās grūtības, kad mums būs jāpārceļas no šis pasaules uz mūžību. Viņš zina par dvēseles vētrām, bailēm un satraukumu, kas tad notiks. Viņš parūpēsies, lai mēs droši un veiksmīgi sasniedzam otru krastu. Jēzus ir tas, kurš ir uzvarējis nāvi. Viņš nāca pie mācekļiem pa ūdens virsu un aizvadīja tos līdz drošam ceļojuma noslēgumam.
Tāpat Jēzus staigā virs nāves un elles viļņiem un Viņš tajos negrimst.
Ir vērts būt par mācekli, jo mācekļiem ir ļauts redzēt to, kas pārējiem paliek apslēpts. Pēterim un pārējiem šis notikums tieši saistījās ar ticību. Viņi turpat laivā nometās Jēzus priekšā ceļos un slavēja Dievu ar vārdiem: “Patiesi, tu esi Dieva Dēls.” Tā ir ticības uzvara pār šaubām un neticību. Arī šajā pasaulē mēs varam piedzīvot tādus slavēšanas brīžus. Tas atgādina arī pravietojumu no mūžības, kur visi ceļi lieksies Jēzu priekšā un visa radība atzīs, ka Jēzus Dieva dēls (Rm.14:11). Arī mēs esam daļa no mūžības draudzes, kas slavē Dievu jau tagad: “Jēzu, patiesi, tu esi Dieva Dēls. Mūsu pestītājs.”
Āmen