3.februāris 2008.g. Katlakalns, Estomihi

Lk.18:31-43 „31 Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. 32 Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, 33 šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” 34 Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. 35 Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. 36 Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. 37 Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. 38 Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 39 Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 40 Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: 41 “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” 42 Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” 43 Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.”

Jau klāt ir Kristus ciešanu laiks. Trešdien ir Pelnu diena, ar to iesākas 40 dienu ilgais posms, kas baznīcas tradīcijā vienmēr ir saistījies ar paaugstinātu garīgu aktivitāti.

Gavēnis parasti mūsu izpratnē ir saistīts atturību no ēdiena. Tas ir, vai neēst gaļu šajā laikā vispār, vai tikai kādās atsevišķās nedēļas dienās. Citi šajā laikā neēd pat zivis un olas. Citi vienkārši apmierinās ar pusi no porcijas. Protams, gavēnis neattiecas tikai uz ēdieniem. Atturībai un pašsavaldībai ir jāienāk dažādās dzīves sfērās.

Ja Kristus ir tik daudz manis labā darījis, vai tad es nevaru savā labā darīt kādu sīkumu, kā atgriezties no grēkiem, pievērsies vairāk garīgām lietām, būt savaldīgāks, piedodošāks, pazemīgāks.

Gavēnis, ja tā drīkstētu teikt, ir kā zvans, kas mums ik pa laikam atgādina, ka mēs savās pārdomās ejam līdzi Kristum – viņa ciešanu ceļā.

Tikai atšķirībā no citām konfesijām – evaņģēliskajā baznīcā šādas lietas ir  brīvprātīgas. Šādai praksei ir jāizaug no ticības. Tie, kas dzīvo garīgu dzīvi, tie kaut kad nonāk līdz šiem jautājumiem – kas tad ir gavēnis, un kas ir mans gavēnis.

Visām lietām īstenošanai ir savs pareizais laiks. Un katram vecumam ir savi uzdevumi un pienākumi. Piespiedu kārtā izpildot šādas lietas, tās var nedot labumu, vai pat padarīt ko pretēju. Bet ja tas ir ticībā pieņemts un izaudzis, tad tie, kas gavēni ir turējuši, zina, ka tas dot garīgu spēku.

Tas, kurš izsalcis, vairāk novērtēs ēdiena vērtību.
Vientuļais vairāk novērtēs draudzību.
Nelaimē nonākušajam palīdzība būs vērtīgāka, nekā tādam, kuram nekas nedraud un nekas nav vajadzīgs.
Slimais vairāk novērtē veselību.

Šīsdienas Rakstu vietā bijām liecinieki neparastam spēkam un drosmei.
Nebija tā, ka tikko aklais izdvesa vārdu, tā Jēzus skrietu klāt un jautātu, ko vēlējāties, vai ko palīdzēt?
Gluži otrādi, kad aklais sauca, tad Jēzus gāja tālāk.
Ļaudis mēģināja aklo apklusināt, bet, aklais sauca vēl stiprāk, vēl skaļāk – līdz Jēzus apstājās.

Ko aklajam nozīmēja šis brīdis? Ja Jēzus paietu garām, tad viņam būs jāpaliek aklam, bet ja Jēzus sadzirdēs, tad ir cerība.
Šis nelielais laika brīdis (kamēr Jēzus bija sasaucamā attālumā) – tas izšķīra viņa dzīvi.
Un viņš sauca, un droši vien ar visu savu spēku, kāds vien cilvēkam var būt.

Gavēnis ir garīga prakse un tas dod sakārtojumu un garīgu spēku.

Taču no otras puses – cilvēki mēdz aizrauties ar to, kā gavēt, kad gavēt, un kādi kuram ir gavēņi, un cik dažādas var būt gavēņu formas un sfēras.
Tad ir kādiem bēdas, jo viņiem nepietika spēka un viņi krita kārdinājumā, bet citi atkal ir priecīgi un jūtās stiprināti, ka ir varējuši izturēt uzņemtos noteikumus.
Tā rezultātā kaut kas būtisks no visas šīs sistēmas izbalo un varbūt pat izzūd vispār.

Šīsdienas stāsts par aklo ubagu ir pamācība mums visiem šajā gavēņa lietā.

Vienalga, vai tu esi stiprs, vai vājš, vai ir skaļa balss, vai esi gudrs – bez Kristus tu nespēsi redzēt. Lai ko un kā tu arī darītu – tikai Kristus var palīdzēt.

Jēzus saviem mācekļiem stāstīja par savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, bet viņi: no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.”

Ko līdz viss pārējais, ja svarīgākais nav iegūts?

Gavēņa laikam ir jātuvina Kristum un nevis jāattālina no viņa.
Ne par velti, apustulis Pāvils brīdina no pašizdomātas dievkalpošanas.
Pa laikam mūsu dzīvē notiek grūtas, nesaprotamas lietas arī dabiskā veidā. Dažreiz kļūst pat īpaši smagi. Nelaimes klājās uz nelaimē un jautājumi, kādēļ – ir neatbildami un izzūd bezjēdzībā. Dažreiz var būt pat tik smagi, ka cilvēks vēlās labāk mirt, nekā nest visu to smagumu, kas viņam uzkrauts. Šādas lietas vai brīži nav mākslīgi, tos mēs paši neuzņemamies. Tas notiek neatkarīgi no mūsu piekrišanas un sagatavošanās. Bet tas ir jāiztur un tajā ir jāpastāv, nezaudējot ticību Kristum. Tas var nebūt viegli.

Kristieša dzīvē (cilvēka dzīvē) visam ir kāda nozīme – lielāka vai mazāka, izprotama vai neizprotama.

Grūtības prasa izturību un norūda raksturu, veido un māca paļauties uz Dievu un draugu atbalstu.

Bet ne tas vien, – ir arī iemesli un atbildes uz tiem jautājumiem, ko mēs šajā pasaulē nevaram atrast.

Ciešanas, nekad nav veltas un tukšas, ja tās ir Dieva sūtītas vai pieļautas.

Dievs gavēņa laikā mums neuzliek vēl kādas grūtības.
Gluži otrādi – Kristus stāsts atkal dzīvo mūsu domās un sirdīs – un

Viņš, dodas uz Jeruzālemi un mēs esam tie aklie ubagi ceļa malā, kas saucam pēc viņa.
Viņš atver mūsu acis – redzēt viņu un redzēt Dieva nodomu.
Tas nozīmē – redzēt viņa Krusta nāvi un kļūt atbrīvotiem un pestītiem uz mūžīgo dzīvību.

Gavēņa stāsts ir Lieldienu stāsts, kam ir labas beigas.

Kristus taču augšāmcēlās un viņa ciešanas nesa bagātību svētību daudziem.
Dievs visu vērsa par labu.

Lai to izlasītu Bībelē – mums vajag tikai saprātu.
Bet lai to ieraudzītu arī savā dzīvē – tur vajag ticību, un garīgo acu gaismu.
Redzi, ieraugi un topi redzīgs! Arī par tevi Kristus gāja uz Jeruzalemi un mira Golgātā un arī tu esi atpestīts un arī tu dzīvosi līdz ar Viņu.

Tam, kas ar mums notiek, nav vienmēr jābūt kam ļoti smagam un dzīves pamatus izšūpojošam.

Parastai slimībai (ja tā drīkstētu teikt) ir sava veida gavēņa pazīmes.

Pēkšņi, mēs vairs nevaram iet, kur bijām plānojuši, nevaram garšīgi ēst, nevaram priecāties, esam izolēti no lielās dzīves un mums rodas brīvs laiks un galvenais – vēlēšanās lūgt Dievu un lasīt Bībeli.

Vai dažreiz nevar būt tā, ka cilvēki labprātīgi uzņemas kādus gavēņu priekšrakstus, lai neredzētu un nerisinātu īstos jautājumus, kuros Dievs viņus ir nolicis?

Āmen.