“Un tūlīt, no sinagogas izgājuši, viņi kopā ar Jēkabu un Jāni nāca Sīmaņa un Andreja namā. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tie viņam tūlīt par to pateica. Piegājis viņš satvēra tās roku un to uzcēla, un drudzis tūlīt viņu atstāja, un viņa tiem kalpoja. Bet, kad vakars pienāca un saule bija norietējusi, pie viņa nesa visus neveselos un dēmonu apsēstos. Visa pilsēta bija sapulcējusies durvju priekšā. Un daudzus, kas sirga ar dažādām kaitēm, viņš darīja veselus un izdzina daudz dēmonu, un viņš neļāva dēmoniem runāt, jo tie viņu pazina. Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, viņš izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu. Bet Sīmanis un tie, kas ar viņu bija, steidzās viņu meklēt. Viņu atraduši, tie sacīja:“Visi tevi meklē.” Tad viņš tiem sacīja:“Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis.”   Un viņš gāja, sludinādams viņu sinagogās, pa visu Galileju un izdzina dēmonus.”

Cik daudzi no mums pirms darba vai skolas ceļas agrāk – viena vienīga iemesla dēļ – lai lūgtu Dievu? Varbūt esam iedomājušies, ka tā labprāt gribētu? Arī tas jau ir labi. Vismaz ir cerība, ka šī doma kaut kad varētu tapt par labu sākumu.

Mūsu laikmets ir raksturīgs ar milzīgu aizņemtību. Bieži labus nodomus nomāc aizņemtība un nogurums.

Kāda sieviete aizbildinājās: “Svētdien man jāgatavo ģimenes pusdienas un nav laika atnākt uz baznīcu.”

Kāds vīrietis teica: “Man svētdiena ir vienīgā diena, kad varu izgulēties.”

Ja nav laika pat atnāktu uz baznīcu, ir pilnīgi neiedomājami, ka vēl celtos no rīta agrāk. Šķiet, šīs 15-20 minūtes ir tik vērtīgas, lai izgulētos. Bet tie kas to ir praktizējuši, atzīs, ka tas ir kas ārkārtīgi vērtīgs un varbūt pat labākais laiks cilvēka garīgajā dzīvē. Rīta stundā ir paslēptas daudz svētības.

Lūgšana nav pļāpāšana, bet ir koncentrēšanās uz svarīgāko, tā ir ieklausīšanās Dievā.

Pirms daudziem gadiem Mežaparka draudzē viesojās sludinātājs Denis Hilmans. Man atmiņā ir palikusi kāda viņa sprediķa tēma. Viņš jautāja: “Vai tu esi dzirdējis kā pūš vējš? Ieklausieties tā, lai dzirdētu.” Varam to pārfrāzēt: “Vai esi dzirdējis kā skan klusums?” Pamēģini ieklausīties un tu dzirdēsi … Klusums nav tukšs un nav runa arī par vēju, bet par Dievu, ko mēs nekad neklausāmies. Arī tad, kad Dievs paceļ balsi, kad iesit mums kā ar lineālu pa pieri ar dzīves skarbajiem notikumiem – mēs joprojām neko nesaprotam un nedzirdam.

Vai nav labāk ieklausīties, kā Dieva Gara vējš runā uz mūsu sirdīm?  Dievs runā sirds klusumā. No rīta, kad pasaule vēl dus, kad nav vēl trokšņu un steigas un kad arī māja vai dzīvoklis vēl dus un viss ir mierpilns – tad ir labs laiks nākt pie Dieva savā lūgsnā.

Evaņģēlijā mēs lasījām: “Rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, Jēzus izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu.”

Jēzus bija aizņemts cilvēks. Ļaudis viņu jau gaidīja pie mājas durvīm. Kad Jēzus aizgāja, tad visi steidzās viņu meklēt. Jēzus viņus dziedināja, palīdzēja apsēstajiem, sludināja ļaudīm Dieva valstību. Diena bija piepildīta ar darbiem, tomēr Viņš atrada laiku lūgt Dievu. Jēzus to bija atradis agri no rīta.

Mūkiem un klostera ļaudīm kopš daudziem gadsimtiem ir strikts likums: lūdz un strādā! To mēs redzam arī šajā rakstu vietā – Jēzus gan lūdz, gan strādā. Mūsu ticības tēvs M. Luters ir teicis: “Šodien man ir briesmīgi daudz darāmā, tādēļ vajag kārtīgi lūgt Dievu.”

Nekas nav svarīgāks, kā vismaz reizi nedēļā nākt Dieva klātbūtnē, norimt no savas ikdienas un atcerēties, ka Dievs ir tavs Debesu Tēvs un tu esi viņa bērns. Ja veltīsi laiku Dievam, tad Dievs var pašķirt tev kādus darbus vieglāk un ātrāk.

Otrā tēma šai dienai paredzētajā Dieva Vārdā ir dziedināšanas. Tas bija svarīgs aspekts Jēzus kalpošanā: dziedināšana no fiziska nespēka, slimībām un atbrīvošana no ļaunajiem gariem.

Ir kristieši, kuri noliedz medicīnu un sagaida, lai Dievs viņus dziedina īpaši, brīnumainā veidā. Bet Baznīca nenoliedz medicīnu. Kādēļ gan Dievs nevarētu dziedināt ar ārsta rokām un ar medikamentiem. Nav pareizi domāt, ka Dieva dziedināšana ir tikai brīnumaini pārdabiska. Dziedināšana ārēji var izskatīties gluži vienkārša. Piemēram, kā ārsta veiksmīga operācija, zāļu pareiza iedarbība. Arī par to ir jāpateicas Dievam.

Cilvēka organisms ir brīnišķīgi radīts. Tas spēj pats sevi atjaunot un dziedināt. Protams, tas notiek līdz zināmai robežai. Ja ignorējam ķermeņa trauksmes brīdinājumus, tad varam pārkāpt robežai, kad būs jāmeklē ārstu palīdzība.

Ar vecumu ķermenis kļūst līdzīgs vecai mājai, kur ir vajadzīgs īpašs remonts. Tur bez palīdzības no ārpuses neiztikt. Līdzīgi arī pie smagām vai specifiskām slimībām – organisms pats nespēj atjaunot sevi un visa cerība ir uz ārstu un Dieva žēlastību.

Arī šādos gadījumos ir kristieši, kuri piedzīvojuši pat pārdabiskas izdziedināšanas – neizskaidrojamā kārtā atguvuši veselību. Kaut nu šādi gadījumi notiktu biežāk.

Ļauno garu apsēstības būtībā ir nebrīve. Griba ir nomākta, lai kas arī būtu tam iemesls. Atkarības, apmātība, fanātisms vai kas cits, vai kāds cits. Visi mēs esam kaut kādā ziņā apsēsti, jo Sv.Raksti saka: “Kas dara grēku, tas ir grēka vergs.” (Jņ.8:24) Ap.Pāvils raksta: Nevis to labo, ko gribu es daru, bet ļauno, ko negribu – to es izdaru. Darītājs neesmu es, bet manī mītošais grēks.” (Rom.7.) Arī šeit ir kāda robeža, ko ignorējot, cilvēkā var notikt būtiskas izmaiņas no kurām atbrīvoties pašam ir tik pat kā neiespējami. Ir vajadzīga palīdzība no ārienes. Jēzus daudzus dēmonu apsēstos dara brīvus. Tā ir liela žēlastība. Tā ir vēl viena iespēja, liela svētība, kas tiek uzticēta kopā ar jautājumu: “Kā tu to izmantosi, vai nepazaudēsi?” Jēzus mēdza teikt pēc dziedināšanas: “Ej un negrēko, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jņ.5:14)

Dziedināšana un atbrīvošana bija svarīgi Jēzus kalpošanas aspekti un tie tiek joprojām pārstāvēti draudzē. Kristīgā draudze aizlūdz par slimniekiem un garīgi apgrūtinātiem ļaudīm, vai arī citādās vajadzībās nonākušajiem. Varbūt paši esam jutuši, ka par mums kāds aizlūdz. Es esmu to jutis. Kad it kā kāds neredzams vējš vai vilnis mani paceļ, atspirdzina. Un tas notiek tieši dievkalpojma laikā, kad es zinu, ka par mani aizlūdz. Ir vēl daudzas liecības, ka pēc aizlūguma slimniekiem paliek vieglāk. Kad gars tiek stiprināts, tad arī miesīgas kaites ir vieglāk pārdzīvojamas – ir vieglāk panest un ātrāk iespējams atveseļoties. Slimības mazinās, grūtsirdība atkāpjas. Cilvēks jūtas labi.

Jēzus dziedināšana nozīmē, ka viņš atjauno radīšanas kārtību pie šī konkrētā cilvēka. Jēzus nāca, lai stāstītu ļaudīm par Dieva mīlestību un aicinātu atgriezties pie Dieva. Dieva beznosacījuma mīlestība, dodošā mīlestība ir svarīgākā kristietības vēsts. Tie nav tikai vārdi, bet šī mīlestība izpaužas arī darbos, kā rūpes, klātbūtne, dāvātā cerība un miers un nereti arī fiziskas un garīgas veselības dāvāšana.

Kad iet labi, kad veiksme smaida, kad esi priecīgs un laimīgs, tad atceries, ka Dievs Tevi mīl.

Kad neiet kā gribētos, ja dzīvē ir kāds smags posms vai tumša ieleja, arī tad atceries, ka Dievs joprojām Tevi mīl. Par spīti tam ko sajūti, kas ar tevi notiek – Dievs tevi mīl.

Dievs ir līdzīgs saulei, uz kuru tiecas visi augi un puķes. Lūgšanas brīdī mēs atveram savas dvēseles lapas un ziedus pretī Dieva saulei. Tā ir pareizā Dieva radīšanas kārtība, kurā mūsu gars, dvēsele un organisms jūtas labi. Tā ir labi un tā piederas – katru rītu sveicināt Dievu savā lūgšanā.

Āmen