) Dtn.24,19-22
2) 2.Kor.9,6-11

LIETAS, KO NEVAR NOPIRKT PAR NAUDU

Pļaujas svētki ir ļoti īpaši svētki. Tie ir vieni no vissenākajiem svētkiem. Senāki par Ziemsvētkiem, Lieldienām un daudziem citiem svētkiem. Un kas tad raksturo Pļaujas svētkus? Tos raksturo pateicība. Senais cilvēks to izjuta daudz vairāk nekā tagad. Tā tas vēl joprojām ir attiecībā uz lauku darbu. Viena lieta ir tas, ko es daru, bet pļaujas rezultāts nav atkarīgs tikai no mana darba, bet arī no laika apstākļiem, piemēram – salnām, lietus, saules, kā arī kaitēkļiem… Tāpēc zemnieki vēl joprojām ir tādā ļoti īpašā situācijā, kādā nav neviens cits, un īpaši tie, kas strādā pilsētās. Lauku cilvēki, sākot savu darbu pavasarī, nekad nezina, kas notiks noslēgumā. Protams, arī darot citus darbus, mēs it kā to nezinām, tomēr pilsētas dzīvē cilvēks jūtas daudz pārliecinātāks. Bet lauku cilvēks iesēj un nezina, kā būs ar to pļauju.

Tāpēc Pļaujas svētkos galvenais ir pateicība Dievam, kas mums ir devis iespēju kaut ko iegūt, un nevis paštīksmināšanās pašam par sevi. Tomēr šī attieksme pret to ieguvumu un arī ieguvums var būt ļoti dažāds.

Kāds žurnālists, praktisks un lietišķs cilvēks, reiz ir teicis: “Ir labi, ja ir nauda un tās lietas, ko var nopirkt,

bet ir labi arī šad un tad pārbaudīt un pārliecināties, vai jūs neesat pazaudējuši to, ko nevar nopirkt par naudu.”

Zināmā mērā tas nav nekas jauns. Sen atpakaļ Jesaja sauca saviem ļaudīm: kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet un pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Sen atpakaļ Jēzus aizstāvēja nenopērkamās gara bagātības, kuras nevar saēst kodes, kuras nevar sarūsēt un kuras nevar nozagt zagļi. Un, lai gan šis uzsvars uz nenopērkamām lietām nav nekas jauns, mūsdienās tas atkal ir nepieciešams. Tagadējā laikā ļoti liela nozīme ir naudai, finansējumam. Visas mūsu galvenās problēmas tiek izteiktas ekonomiskos terminos. Mūsu iemīļotā utopija, mūsu mīļais neīstenojamais sapnis ir laiks, kad ikviens būs pārticis. Mūs ir apsēdušas dzīves ekonomiskās izredzes.

Un kur gan citur, ja ne baznīcā tiktu parādīta šī jautājuma otra puse. Ir labi šad un tad pārliecināties, vai neesam pazaudējuši to, ko nevar nopirkt.

Tas noteikti attiecas uz ģimeni. Mājsaimniecībā nauda ir ļoti svarīga. Cik nav izpostītas romantiskas cerības un mīlestība ģimenē, cik nav nelaimīgas bērnības tāpēc, ka mājās nav lietas, ko varētu nopirkt! Tomēr mēs zinām gan bagātas, gan nabagas ģimenes. Vai no tā mēs varam pateikt, kurā ģimenes dzīve tiks iedragāta vislielākā mērā? Vai kur būs vislielākie mīlestības un uzticības uzplūdi? Mājās var būt naudas grūtības un nepieciešamība radikāli samazināt izdevumus, tomēr dzīve tajās var būt skaista un brīnišķīga. Un var būt tādas ģimenes, kurās ir viss, ko var nopirkt,

un tomēr mūsos šāda dzīve rada žēlumu vai pat riebumu. Kaut arī nevar noliegt naudas un lietu svarīgumu, tomēr ģimeni īstenībā nosaka tas, ko nevienā veikalā, ne tirgū nevar atrast.

Te ir runa par cilvēka personīgās dzīves iekšieni. Viens ir nemierīgs, ātri aizkaitināms, bezmērķīgs – bez miera un nosvērtības, bet otrs – pilnīgi citāds – uzticama rakstura, uz kuru var paļauties. Vai no šīm atšķirībām var noteikt viņu ekonomisko stāvokli? Stabilitāti nevar nopirkt. Miers un atbalsts nav rodams nedz titulos, nedz karjeras pakāpēs, to nevar nopirkt par bankas bagātībām.

Tomēr to nevajadzētu uzskatīt par ekonomisko apstākļu nenovērtēšanu. Mūsu dzīvēs nauda nav tikai nauda. Tā ir ēdiens, jumts virs galvas, izglītība bērniem, grāmatas, mūzika un ceļojumi. Grūtību brīdī tā ir palīdzība tiem, kurus mēs mīlam, un paļāvība, ka būsim atbrīvoti no bažām par dzīvi vecumā. Tāpēc ir muļķīgi nepietiekami novērtēt dzīves ekonomisko pusi. Tajā sakņojas dažas mūsu visvērtīgākās sociālās brīvības. Mēs it kā dzīvojam brīvā Latvijā, bet ar politisko brīvību vien nepietiek. Daudzi cilvēki nav brīvi – nav brīvi no bailēm kļūt par nabagiem, nav brīvi no rūpēm par saviem bērniem, nav brīvi no iztikas līdzekļu gādāšanas, nav brīvi no bailēm kļūt par bezdarbniekiem šodien un nespēt sevi nodrošināt vecumā. Lai cik vērtīgas nebūtu runas, preses, pulcēšanās un vēlēšanu brīvības, tomēr tās ir vājš aizstājējs cilvēkam, kuram nav ekonomiskās brīvības. Tāpēc ekonomiskie faktori ir jāņem vērā.

Tomēr šodien tā domā katrs. Tās ir mūsu laika pieaugošās rūpes un apsēstība. Tiek izspiesta šī jautājuma otra puse.

Ir labi, ja ir nauda un lietas, ko var nopirkt, bet vai to vajag uzsvērt? Mt.4,4 Jēzus teica: Cilvēks nedzīvo no maizes vien. Šī doma ir izspiesta. Doma (Mt.6,20), par mantu, kuru ne kodes, ne rūsa nemaitā un kur zagļi nerok un nezog – arī ir izspiesta.

Pirmkārt, ievērosim, ka visnopietnākās atšķirības starp cilvēkiem ir tajās lietās, kuras nevar nopirkt. Piemēram, ciniķis (cilvēks, kas netic patiesīgumam, labestībai un ideāliem, izaicinoši noraida vai neievēro tikumības un pieklājības normas) dzīvē nesaskata nekādu jēgu. Viņš kā uzrakstu uz sava kapa varētu ieteikt:

“Netraucē mani tagad un netraucē mani nekad.

Es gribu būt miris mūžīgi mūžos.”

Un var būt pilnīgi citāds cilvēks, kurš ir saglabājis savu dedzību un aizrautību. Dzīve viņam ir bijusi pietiekami smaga, pat traģiska, bet tai ir bijusi jēga. Viņš varētu teikt kā grieķu filozofs Epiktēts: “Dod ko vien gribi, un es to padarīšu par labu”. Vai kā apustulis Pāvils: “Tiem, kas Dievu mīl, viss nāk par labu” (Rom.8,28). Un viņa kapu uzraksts būtu pavisam citādāks nekā ciniķim, jo savas dzīves beigās Pāvils saka: “Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis” (2.Tim.4,7).

Šī atšķirība starp cilvēkiem, kuri saglabā savu dedzību un aizrautību, un tiem, kuri to pazaudē, ir visnozīmīgākā. Ja kāds no jums vēl neesat atzinis, ka šī atšķirība ir svarīga, tad vēlāk jūs to sapratīsiet. Kāda atšķirība ir starp tiem, kuriem dzīve kļūst arvien tukšāka, un tiem, kuriem dzīve kļūst arvien jēgpilnāka un nozīmīgāka! Šo atšķirību nevar paskaidrot ar to, ko var nopirkt. Ciniķis var nomirt pilī. Pāvils nomira kā cietumnieks.

Tā kā jūs nevarat pateikt. Cilvēkiem, kuri ir sajūsmināti par dzīvi, kuri ir saskārušies ar to, kā ar pārbaudi, un līksmojušies tajā, parasti ir bijis jādzīvo grūtos, nelabvēlīgos apstākļos. Tā kā to atšķirt nav viegli. Dziļās pārliecības, garīgās atklāsmes, personīgā spēka iekšējie krājumi, stipras dvēseļu draudzības – tas, kas liek visam nākt par labu, nav nopērkams, nav atrodams nevienā veikalā. Tas nāk no turienes, kur nekas netiek nedz pirkts, nedz pārdots. Neskatoties uz stipri uzsvērto materiālo pusi, tas ietver visdziļākās atšķirības cilvēku starpā. Dzīve, kas apgrūtināta ar vainas un kauna apziņu, pret tīru sirdsapziņu, kas var skatīties sejā visai pasaulei – cik liela ir šī atšķirība! Dzīve, kas ir atraidījusi draudzību un beigusies sarūgtinošā nošķirtībā – pret dzīvi, kurā cilvēks patiesā labvēlībā ir ieguvis pieķeršanos un sapulcinājis ap sevi draugus; dzīve, kas iekšēji ir mazvērtības un neatbilstības sajūtas sagrauta, pret dzīvi, kas ir saņēmusi no garīgā spēka krājumiem, līdz var izdarīt to, kas jāizdara un var ļoti labi saskarties ar to, kas jāpacieš; bezcerīga dzīve, kas uzskata, ka pasaule galu galā izkūpēs kā dūmi un ka katra dvēsele nāvē nogrimst aizmirstībā, pret cerības pilnu dzīvi, ko stiprina mūžīgais mērķis, kuru Dievs ir nolēmis Kristū. Šādi kontrasti sastāda visnopietnākās atšķirības starp cilvēkiem. Un vienmēr nākas atzīt, ka mēs nekur nevaram nopirkt nedz tīru sirdsapziņu, nedz īstu mīlestību, nedz iekšēju garīgu spēku vai nemirstības cerību. Šīs lietas nav nopērkamas. Kāds varbūt varētu teikt, ka tas ir acīm redzams. Jā, bet dēļ mūsu apsēstības ar ekonomiskām, materiālām lietām, šī acīmredzamā lieta ir izspiesta, un ir tik daudz cilvēku,

kuriem izmisīgi ir nepieciešams pārbaudīt un pārliecināties, vai viņi nav pazaudējuši tās lietas, kuras nevar nopirkt.

Šīs lietas noteikti ir vajadzīgas cilvēkiem, kuriem ir nauda. Jēzus rūpējās par trūcīgajiem un vienmēr uzsvēra savas rūpes par viņiem, bet Viņš ne uz pusi tik daudz neraizējās par trūcīgo garīgo īpašumu, kā Viņš to darīja attiecībā uz bagātajiem.

Apsēstība ar naudas kāri rada lielāko garīgo risku. Kāpēc Jēzus teica, ka vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva Valstībā (Mt.19,16)? Kāpēc Viņš stāstīja līdzību par kādu vīru, kura raža bija tik liela, ka tā nesagāja šķūņos, bet kurš tomēr nevarēja apmierināt prasību tad, kad no viņa tika atprasīta dzīvība? Jēzus skaidri saprata, ka par naudu var nopirkt tik daudz lietas, ka tie, kam tā ir, tiek kārdināti aizmirst to, ko par naudu nevar nopirkt. Mēs visi esam nobažījušies par tiem cilvēkiem, kuriem nepietiek naudas kaut cik apmierinošai dzīvei. Ja Jēzus būtu šeit, tad Viņš arī būtu nobažījies par nabadzības problēmu. Bet vēl vairāk Viņš būtu nobažījies par to cilvēku garīgo īpašumu, kuriem naudas ir pietiekami daudz diezgan labai dzīvei.

Ja mēs to neievērosim, tad visas mūsu ekonomiskās fantāzijas būs neveiksmīgas. Mēs vēlamies, lai būtu ekonomiskais taisnīgums un pārpilnība visiem cilvēkiem. Bet ja iedomājamies tādu pasauli, kurā visiem cilvēkiem ir ļoti daudz naudas un viss, ko var nopirkt, un katrs var teikt savai dvēselei: tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! (Lk.12,19). Bet lietas, ko nevar nopirkt, tur būtu aizmirstas, pamestas novārtā vai pazaudētas. Kas tā būtu par elli!

Kāda vilšanās pēc augstajiem ideāliem un smagā darba – līdzekļi bez jēgas, lietas bez garīgas nozīmes un mērķa.

Atcerēsimies, ka visa, ko var nopirkt, galīgā vērtība ir atkarīga no mērķa, kam tas kalpo, kā tas ietekmē cilvēka dzīvi un to, ko nevar nopirkt. Cilvēka liktenis ir atkarīgs no tā, kas atrodas nenopērkamajā garīgajā valstībā.

Otrkārt, apdomāsim, ka šī patiesība, ja mēs to ņemam nopietni, mūsos rada atbildību par to, ko mūsu dzīves nozīmē mums pašiem. Apsēstība ar dzīves materiālo pusi rada domu, ka nauda veido cilvēku. Un tāpēc, ja kādam nepietiek naudas, tad viņam ir kārdinājums domāt par sevi kā par neveiksminieku vai arī līdzekļu trūkumā vainot sava rakstura vājumu, vai arī zaudēt drosmi un nonākt depresijā un līdz ar to bezdarbībā. Katrā ziņā, ja nepietiek naudas, tad ir visai grūti, bet laikā, kad tik daudzi sauc, ka nabadzība ir neprāta, noziedzības, izlaidīga rakstura un vispārēja morāla sabrukuma nenovēršams cēlonis – ir vēl sliktāk. Šajā domā ir tik daudz patiesības, ka mēs to uztveram kā neapšaubāmu. Nabadzība tiešām dziļi ietekmē cilvēka raksturu. Ja jūs pazīstat pilsētas bezpajumtnieku dzīvi, vai jūs tam nepiekritīsiet? Un atcerieties aptieķnieka vārdus lugā “Romeo un Džuljeta”, kur, pret likumu pārdodot indi, viņš saka: “ne griba, – nabadzība spiež to darīt”. Nabadzība bieži ir iemesls, bet, es baidos, vēl biežāk – attaisnojums rakstura pagrimumā.

No otras puses ir cilvēki, kuri ir publiski nosodīti un nolikti pie kauna staba, kaut arī viņiem ir bijis uzticēts augstākais amats kādā no vislielākajām valsts finansu iestādēm. Vīrs, kuram piederēja viss, ko vien var nopirkt.

Vai tā bija viņa nabadzība, kas viņam atnesa šo kaunu? Tāpat mēs arī nevaram pateikt, no kurienes rodas izcilas personības – no nabadzības vai no pārpilnības. Gautāma Buda nāca no ķēniņa pils. Jēzus Kristus nāca no galdnieka darbnīcas.

Es ceru, ka kāds šeit varētu tikt šīs patiesības atbrīvots no verdzības ekonomiskajai mērauklai kā normai un dzīves noteicošajam faktoram.

Īpašums mums var nozīmēt divas lietas –

–  kaut kas tāds, ko var pirkt un pārdot, un

–  tas var būt saistīts ar kaut ko tādu, ko nevar ne pirkt, ne pārdot.

Mums var piederēt ēka, un ar to var būt saistīta mūsu ģimene, kas dzīvo šajā ēkā. Mums var piederēt zeme un arī prieks, ko mēs gūstam no dabas šajā vietā.

Protams, tas ir savstarpēji saistīts un tāpēc arī īpašums ir svarīgs. Bet tās ir divas dažādas lietas. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš ir iekšēji atbrīvots no īpašuma pārāk skaļi pieprasošās uzstājības un kurš var dzīvot garīgā īpašuma plašumā.

Pret šo visai izplatīto dzīves izvērtējumu, izejot no tā, kas mums pieder, var nolikt pretī daudz dziļāku dzīves pārbaudi – bez kā mēs varam iztikt.

Cik daudz ir tas, bez kā jūs varat iztikt, vēl joprojām paliekot īsts cilvēks? Ir reta tāda dzīve, kurai nav jāsastopas ar šādu pārbaudi. Tā ir pat pārbaude tautām. Tā, kad nacistu propagandas ministrs Gēbelss pasludināja savai tautai: “Mēs varam tīri labi iztikt bez sviesta, bet ne bez šaujamieročiem” – tad citās zemēs cilvēki varēja daudz ko saprast par Vācijā notiekošo.

Vai arī mūsu padomijā nebija kaut kas līdzīgs? Cilvēka dzīvē šāda pārbaude ir sevišķi svarīga. Ir īsti cilvēki bez redzes un dzirdes. Ir hroniski slimi cilvēki, kas kļūst pasaulē slaveni ar savu izcilību. Cilvēks bez rokām un kājām var būt iespaidīgs valsts parlamenta loceklis.

Arī daži no mums ir nabadzīgi, daži ir ļoti nabadzīgi. Bet ir gods viņus pazīt. Viņi ir spilgti piemēri tam, bez kā var iztikt un vēl joprojām būt īstiem cilvēkiem.

Reiz dzīvoja ļoti apdāvināts jauns vijolnieks, kurš bija ārkārtīgi populārs. Bet tad skaudīgi sāncenši sāka tenkot, ka nevis viņš ir tas labais mūziķis, bet gan šos aizkustinošos toņus, kas tā valdzina klausītājus, rada viņa Stradivarī vijole. Tad kādu vakaru Londonā šis vijolnieks, neatstājis paaugstinājumu, nospēlēja visu savu programmu, un vairāk nekā parasti saviļņoja visu zāli līdz vētrainiem aplausiem. Pēc tam viņš vijoli, uz kuras bija spēlējis visu vakaru uz sava ceļa satrieca gabalos un nometa to uz grīdas. Tad viņš teica: “Tagad es spēlēšu vienu skaņdarbu uz manas Stradivarī”. Viņa kvalitāte bija viņā pašā un ne tikai instrumentā, ko var nopirkt.

Un beidzot tas mūs noved pie nepieciešamības par jaunu definēt sekmes jeb panākumus. Mūsu tēvi, vectēvi vai vecvectēvi visā nopietnībā teica: “Ko lai es daru, lai tiktu pestīts?” Bet mūsu laikos cilvēki ir sākuši jautāt: “Ko lai es daru, lai man veiktos?” Šī, man liekas, ir vissmagākā lieta, ar ko mēs saskaramies, mēģinot būt patiesi kristīgi cilvēki. Šeit mēs runājam par lietām, ko nevar nopirkt par naudu – ticību Dievam, Kristus māceklību, labu raksturu, pašaizliedzīgu dzīvi, iekšēja spēka krājumiem.

Šīs nenopērkamās dvēseles bagātības mēs varam iegūt sev un nodot mūsu bērniem, bet apkārtējā pasaulē valda cits uzsvars. Tur cilvēka godkāre un vēlmes tiek virzītas uz lietām, ko var nopirkt.

Platona darbā “Valsts” ir kāda vieta, kurā Sokrāts norāda, ka jauniešus visvairāk ietekmē nevis tas, kas viņiem tiek mācīts par tikumību, bet gan tas, ko slavē sapulcēšanās vietās un tirgus laukumos. Tā arī, kad mūsu jaunieši iet no skolām un baznīcām sapulcēšanās vietās un pārdotuvēs, tur ar aplausiem apsveic ekonomiska rakstura panākumus. Kā teica Voltērs: “Kad jautājums ir par naudu, tad visi pieder pie vienas reliģijas”. Tomēr tas tā nav.

Bēthovens pēc savas nemirstīgās 9. simfonijas pirmatskaņojuma saņēma tikai nožēlojamus grašus. Viņu vispirms interesēja jaunrade un skaistums, nevis pārdošana.

Kad jautājums ir par naudu, tad visi cilvēki nepieder pie vienas reliģijas. Šajā ziņā Jūdas Iskariots un Jēzus Kristus nepiederēja pie vienas ticības.

Varbūt jūs pazīstat kādu uzņēmēju vai veikalnieku, kas ir ziedojis savus ienākumus, stāvokli un dažreiz visu šķietami nodrošināto nākotni sirdsapziņas dēļ?

Tomēr pastāv milzīgs kārdinājums teikt: “Ko lai es daru, lai man paveiktos?” – ar to saprotot finansiālu veiksmi.

Tāpēc tiek meklēti cilvēki, kas nav pērkami! Vairāk nekā jebkas cits mūsdienās – kancelē, sabiedriskajā dzīvē, – tiek meklēti nepērkami cilvēki. Bet šādi cilvēki var būt tikai tie, kuri savā iekšienē ir virzīti uz lietām, ko nevar nopirkt.

Piemēram, Kristus krusts. Mēs nevaram samaksāt par to, tāpat kā arī nevaram samaksāt par to dzīvi, kas uz to veda, nedz arī par upuri, kas tika nests. Tas nav nopērkams. Mēs esam bērni, kas dzīvojam no tā, kā no pensijas vai pabalsta, un visas mūsu visbrīnišķīgākās svētības nāk no dzīves, kas nav pērkama.

Ir labi, ja ir nauda un lietas, ko var nopirkt, bet ir labi arī šad un tad pārbaudīt un pārliecināties, ka mēs neesam pazaudējuši to, ko par naudu nevar nopirkt. ĀMEN!