„Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”

Ļoti negaidīts vērtējums! Kā varēja notikt, ka muitnieks izrādījās labāks par farizeju? Farizejs nebija slepkava, zaglis, ļaundaris. Viņš gan bija nedaudz iedomīgs, bet kurš no cilvēkiem ir bez grēka?

Farizeju kustība bija izplatīta dievbijīgo kustība un, ja cilvēks patiešām nopietni gribēja turēties pie bauslības un svētbijīgas dzīves, tad viņš iestājās farizeju kustībā.

Turpretim muitnieks bija korumpēts bezprincipu cilvēks, kurš sava izdevīguma dēļ nekautrējās sadarboties ar savas tautas ienaidniekiem. Palestīna bija romiešu okupēta un muitnieki bija jūdi, kuri no saviem tautiešiem savāca nodevas, lai atdotu tās romiešu okupantiem. Jēzus laikā muitnieks bija tautā nicināts cilvēks un pat sava veida simbols lielajam grēciniekam.

Kā varēja notikt, ka muitnieks izrādījās labāks par farizeju? Vai tiešām visi muitnieka pastrādātie grēki bija mazāki, kā farizeja lielīšanās. Kā Grēcinieks varēja izrādīties labāks par taisno?
Kā mums šo Sv.Rakstu vietu izprast šīsdienas kontekstā?

Arī šodien baznīcā ienāk ļoti atšķirīgi cilvēki.

Ir dievlūdzēji, kuri ir kārtīgi, tīri un labi ģērbti ar patīkamu izskatu un laipnu balsi. Un tā nav tikai tāda viņu ārējā poza. Arī viņu iekšējā pasaule ir tādā pat kārtībā kā viņu izskats. Viņiem ir jauka ģimene, cienījams stāvoklis sabiedrībā un visi rēķini nomaksāti. Uz viņiem vienmēr var paļauties un arī ar savai draudzei viņi gatavi palīdzēt ne vien ar ziedojumiem, bet arī savu laiku un piedalīšanos aktivitātēs.

Bet baznīcā ienāk arī savādāki dievlūdzēji. Tādi, kuriem gan ārējā dzīve gan iekšējā pasaule ir haosā.  Tie ir, piemēram, cilvēki ar alkohola, narkotiku problēmām, kuri laulības dzīvi nevar sakārtot, kuriem nav īstas ģimenes, kuri nespēj turēties pie ģimenes budžeta, kuri izdara daudz aplamības, kuras paši nožēlo, bet tās nebeidzas un dzīvē pārtop par garu kļūdu un nožēlu savirknējumu. Tas ir labi, ka cilvēki savās problēmās un grūtībās nāk pie Dieva. Dievs ir tas, kurš mīl un grib palīdzēt un arī to spēj.

Bet kādēļ muitnieks bija labāks par farizeju?
Lai mēs saprastu šo Sv.R. vietu, būtu jāievēro šī šķietamā nepareizība. Tas būtu tāpat, kā šodien pateikt, ka kristietis netiks pestīts, bet nekristieti tiks. Un vai tad tā kādā gadījumā nevarētu notikt?

Luteriskā Sv.Rakstu izpratne uzsver skaidrību par pestīšanas lietām. Ir jautājumi, kas Bībelē palikuši apslēpti, bet citi ir jautājumi kuros Dievs ir atklājies skaidri. Jautājumā par pestīšanu un taisnošanu Sv.Raksti runā skaidri un nepārprotami. Jēzus Kristus, Dieva Dēls ir miris pie krusta par mūsu grēkiem un viņa dārgās asinis piedod visus grēkus un padara mūs taisnus Dieva priekšā. Dievs mūs uzlūko kā pilnīgus, svētus un mūžīgās dzīvības cienīgus, jo Viņa Dēls par mums ir samaksājis. Kristus upuris ir kā klints, kas nekad neizšaubīsies. Tā ir mūsu ticība, ar kuru mums jādzīvo un tajā jāstiprinās.

Tomēr ir jāpatur vērā arī kāda svarīga lieta. Rituāls vien nav tas, kas cilvēku padara par kristieti. Piemēram, Sv.Kristības, Sv.Vakarēdiens un piedalīšanās dievkalpojumā. Mēs varam kļūt tik ļoti pārliecināti par savu pestīšanu, ka aizmirstu, ka mums ir vajadzīgs Kristus, it kā biļete uz debesīm būtu jau kabatā. Arī tas, ka cilvēks kādreiz ir ticējis un nācis uz baznīcu, tas nenodrošina ieeju Dieva valstībā.

Sv.Rakstos ir daudz brīdinājumu, ka cilvēks var pazaudēt ticību.
Apustulis Pāvils raksta: „Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt” (1Kor 10:12) „Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos?” (Rom.2:4)
„Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis.” (Ebr.10:29)

Jēzus stāstīja līdzību par diviem parādniekiem. Viens bija parādā ķēniņam ļoti daudz. Ķēniņš viņam visu atlaida. Bet šis apžēlotais kalps nebija mācījies žēlastību, bet žņaudza, draudēja un lika mest cietumā savu parādnieku, kurš bija parādā grašus. Kad kungs to dzirdēja, tad viņš apskaitās un lika atsaukt savu iepriekš apžēloto parādnieku un tas, kurš domāja, ka ticis sveikā un ir apžēlots, saņēma sodu. „Kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā”(Mt 18:23-35) Apžēlotajam kalpam likās, ka viss ir kārtībā un viņš var darīt visu ko vēlās. Bet tā nebija.
Pravietis Ecehiēls raksta: „Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu … Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs .. ” Ech.3:20

Ne visi, kas iesvētās nāk uz baznīcu. Viņiem varbūt liekas, ka savu darbu ir ticības lietās padarījuši ar to, ka pacietīgi noklausījušies un atbildējuši iesvētību mācību vielu. Ticības ceļš nekad neapstājas.

Mēs piedzīvojam ticības ziņā bērnības laiku, pieaugšanu un nobriešanu.

Ticības bērnības laiks ir, kad paši apjaušam un sākam izjust Dieva esamību un klātbūtni. Tad mēs atgriežamies no grēkiem un piedzīvojam lielu Dieva mīlestību. Mēs uzņemam sevī visu iespējamo informāciju par Dievu gan no Sv.Rakstiem, gan no citiem kristiešiem. Skatāmies, mācāmies, atdarinām viņus. Tas ir garīgās bērnības laiks.
Bet pienāk laiks arī sludināt un kalpot. Katram kristietim ir jākalpo Kristum. Tas nozīmē, ka ir kaut kas jādara draudzes, baznīcas un Dieva valstības labā. Tam būtu jānotiek dabiski. Parasti kristieši to izjūt, ka viņu ticība nebūs pilnīga, ja nedos savu ieguldījumu Dieva valstībai. Gluži kā Jēkabs savā vēstulē raksta, ka ticība bez darbiem ir nedzīva (Jēk.2:20).
Piedošanai, žēlastībai un svētībai ir jāparādās labos augļos pie katra kristieša. Un tie ir ne tikai īpaši darbi draudzē, bet arī mūsu ikdienā. Vai mēs spējam piedot, turēt mieru, palīdzēt, dzīvot pazemībā un dievbijībā.
Dziļāk raugoties, tas nav pat reliģiska satura jautājums, bet cilvēcības pamatos ielikto nesavtību. Mūsdienu patērētāju sabiedrībā cilvēks negrib darīt to, no kā viņam nav tieša labuma. Bet, lai cilvēks būtu cilvēks viņam ir jāspēj darīt labu, neprasot par to nekādu atlīdzību.

Kad kristietis ar savu dzīvi un kalpošanu pagodina Dievu, tad ir kaut kad jānonāk pie nobrieduma atziņas, ka tu ar šiem labajiem darbiem, kurus veic uzticīgi jau gadiem, tu neesi ne ar ko ticis priekšā tam grēciniekam, kurš pirmo reizi ienāk baznīcā un no sirds nožēlo savus grēkus. Mēs varētu būt par to sašutuši un iebilst, ka tā nav pareizi, jo, kāda tad jēga darīt labus darbus un kalpot, ja ar to netiec tālāk par grēcinieku?
Vai mēs spējam arī garīgi ko darīt par brīvu – bez atlīdzības, kā vienkārši labu darbu.
Ja mēs to spējam, tad nav pamata uztraukties, ka muitnieks var izrādīties labāks par mums, bet mums būtu jāpriecājas par ikvienu grēcinieku, kurš atgriežas pie Dieva. (Lk.15:10)

Par farizeju nav sacīts, ka Dievs viņu nepieņēma vai pazudināja. Dievs pieņēma abus, bet muitnieks izrādījās labāks nekā farizejs.
Mazam bērnam ir liels sasniegums, ja viņš nostājas uz 2 kājām un sāk veikt pirmos solīšus. Vecāki par to priecājas un lepojas. Bet, ja, piemēram, pusaudzis vai pieaugušais pieceļas kājās un paiet dažus soļus, tad tur vairs nav īpaša sasnieguma un neviens par to īpaši nepriecājas un viņu neslavē. Ir jāturpina pieaugt atziņā, gudrībā un mīlestībā. Katrā vecumā ir savi uzdevumi, tāpat katrā ticības ceļa posmā ir savi jautājumi un uzvaras, caur ko Sv.Gars mūs ved un māca.
Tas ir brīnišķīgi, ka tu neesi zaglis, laulības pārkāpējs, slepkava, ka dod desmito tiesu, un dari vēl ko lielāku. Bet ir jādodas tālāk. Kas ir tas, ko Dievs vēl no tevis vēlās?

Tas nozīmē, ka arī farizejam der lūgšana: „Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Kristus žēlastība ir kā dzīvs ūdens, kas mazgā ikdienas mūsu sirdsapziņu un atspirdzina garu. Svētais Gars, piepilda un atjauno spēkus un aicina doties tālāk un sekot Kristum.
To mēs meklējam un izlūdzamies no Dieva vienmēr, kad nākam Viņa namā: „Kungs, esi mums grēciniekiem žēlīgs!”

Āmen.