Mt.25:31-46. Vecgada dienas rīts 31.12.2017. Katlakalnā. Māc.M.Ziemelis

„ Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs savā godības tronī un visas tautas tiks savestas viņa priekšā. Viņš tās šķirs, kā gans nošķir avis no āžiem, un nostādīs avis sev pa labo roku, bet āžus pa kreiso. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labi: jūs, mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas! Jo es biju izsalcis, un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims, un jūs mani apraudzījāt, es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis. Tad taisnie viņam jautās: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un esam devuši ēst? Vai izslāpušu un esam devuši dzert? Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un esam apģērbuši? Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un esam nākuši pie tevis? Un Ķēniņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši. Tad viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem! Jo es biju izsalcis, un jūs nedevāt man ēst, es biju izslāpis, un jūs nedevāt man dzert. Es biju svešinieks, un jūs mani neuzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un cietumā, bet jūs mani neapraudzījāt. Tad arī tie viņam jautās: Kungs, kad mēs tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpojuši? Viņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši, un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.”

Mēs esam Kristus ganāmais pulks un mums ir savs ganāmpulks arī dvēselē.

Vai mēs zinām, kas ir mūsu avis un kas ir mūsu āži? Un ko darīt, lai avju būtu vairāk?

Tuvojoties gadu mijai, mēs parasti vērtējam pagājušo posmu un raugāmies ar cerībām nākamajā.

Var, protams, šajā gadu mijas izvērtējumā nepiedalīties, nepamanīt krāšņo uguņošanu, ignorēt visu apkārt notiekošo un dzīvot tā, it kā 1.janvāris būtu vienkārši nākamā mēneša pirmā diena. Tomēr šādi atskaites punkti mūsu dzīvē var dot ko pozitīvu. Svētki pastāv, lai tie ikdienišķajā laika plūdumā izceltu kādas atsevišķas dienas vai notikumus, ko mums ir svarīgi pieminēt.

Jauns gads parasti sākās ar labiem nodomiem. Ir jaunas apņemšanās jaunajā gadā. Varbūt pat apņemšanos saraksts. Tā ir skaista prakse. Cēla. Varbūt arī nedaudz smieklīga, jo mēs tik bieži esam piedzīvojuši, kas notiek ar labo apņēmību. Uz studentu solījumiem nākamajā gadā mācīties čaklāk kāda fizikas pasniedzēja atbildēja: “Ir eksperimentāli pierādīts, ka tas viss darbojas divas nedēļas.” Sporta zāļu treneri runā par 2 mēnešiem, kad jaunā gada jaunpienācēji sāk arvien retāk apmeklēt nodarbības. Tas taču ir tik cilvēciski – vēlēties labu, censties, bet gribas spēka trūkuma dēļ atkal atkrist.

Bet vai tādēļ mums atmest jebkādas apņemšanās? Varbūt varam mēģināt ieaicināt savos jautājumos garīgas lietas. Piemēram, vēstulē Ebrejiem ir rakstīts, ka no neredzamā cēlies redzamais (Ebr.11:3). Labs veids varētu būt tuvoties mērķim ar cerību, ticību un lūgšanu. Cerība taču neatstāj kaunā (kā rakstīts), bet tai kā sēklai ir jāpārtop ticībā. Un ticība ir jau spēks, kas var ko mainīt. Jēzus teica: ja jūsu ticība būtu kā sinepju graudiņš, tad jūs varētu sacīt kalnam vai kokam: “Ej prom no šejienes un meties jūrā!” Un tas paklausītu. (Mt.17:20)

Svarīga ir arī lūgšana, kas pievērsta Dievam, meklējot Viņa palīdzību. Jēkabs savā vēstulē, piemēram, raksta: “Jums nav, jo jūs nelūdzat Dievu.” (Jēk.4:2) Nevajag lūgt neticībā ar domu, ka tāpat jau nekas neizdosies. Ja lūdz, tad lūdz ticībā, zinot, ka Dievs spēj visas lietas, kaut arī mūsu pašu spēki ir mazi. Teiksim: “Dievs, es zinu, ka gars ir labprātīgs, bet griba un miesa ir vāja. Lūdzu palīdzi atmest nepareizo un darīt pareizo.” Jēzus ir teicis: “Jums būs lūgt un nebūs pagurt.” (Lk.18:1) Tas nozīmē ne vienu reizi vien izteikt savu lūgumu, bet tik daudz cik tas vajadzīgs. Daudzi pēc pirmajām neveiksmēm atmet ar roku, bet tas nav pareizi.

Ja, piemēram, ja mēs ziemā kaut kur dodamies, piemēram uz pastu, lai nosūtītu sveicienu un pa ceļam pakrītam, mēs taču nesakām: “Es jau zināju, ka nebija vērts. Tas ir tā, it kā es nekur nebūtu gājis! Atkal ir jādodas atpakaļ un jāsāk no sākuma.” Tā nav. Mēs jau esam krietnu gabalu nogājuši un esam tuvāk savam mērķim nekā bijām iepriekš. Tādēļ jāceļas un jādodas tālāk.

Baznīcas rietumu un austrumu tradīcijās ir formulēti 7 grēki un 7 tikumi. Tie nedaudz atšķiras, bet būtībā ir līdzīgi. Tie nav ārēji redzami, tie nav nedz vārdi, nedz darbi. Tā ir motivācija, neredzami spēki, kas virza uz vienu vai otru rīcību.

Grēki ir: iekāre, negausība (jeb izšķērdība), mantkārība, slinkums, dusmas, skaudība, lepnība. Un tiem pretim ir tikumi: pazemība, devība, šķīstība, labvēlība, sātība, lēnprātība, čaklums (labos darbos).  Cilvēks nekad nestāv uz vietas. Ja aug tikumi, tad grēki atkāpjas, vai, ja grēki ņem virsroku, tad tikumi atslābst. Gluži kā tumsa un gaisma – tie nevar pastāvēt vienlaicīgi. Ja ir tumsa, tad nav gaismas un ja ir gaisma, tad tumsa ir jau prom. Protams, dzīvē nekad nav balts vai melns.

Bet, darot atkārtoti ko labu un svētīgu, mēs iegūstam labus tikumus, ieradumus, kas atver durvis Dieva svētībai. Bet ļaušanās grēcīgām kaislībām dara sirdis nocietinātas, nežēlīgas un vienaldzīgas.

Vai mūsu dvēseles ganāmpulkā ir savairojušās vairāk avis, vai āži? Un galvenais, ka mēs paši arī maināmies – mēs paši pārtopam vai par avīm, vai par āžiem. Dzīvē tā nekad nenotiks, ka āzis kādas rīcības dēļ kļūs par avi. Bet šī ir līdzība ar pedagoģisku un motivējošu uzdevumu. Turklāt, stāsts ir par garīgām lietām un par Dieva ganāmo pulku. Dažādās dzīves situācijās, kuras Dievs pieļauj mūsu dzīvē, izpaužas un nostiprinās tas, kas mēs esam. Viena un tā pati situācija, bet dažādi cilvēki var rīkoties atšķirīgi:

Ja kāds izsalkušais lūdz maizi, vai ir saprotams, ka viņam vai viņa ģimenei nav iztikas līdzekļu, tad viens šādu cilvēku padzīs, sabārs, vai vienaldzīgi paies garām, bet cits apstāsies, palīdzēs un iedos kaut ko.

Ir izsalkums arī pēc garīgas maizes un slāpes pēc sadraudzības. Viens negribēs tērēt laiku, lai apmeklētu slimnieku vai cietumnieku, bet cits iežēlosies un atnāks, lai uzmundrinātu.

Ja kāds tiek pazemots, jo ir svešinieks… Cik labi, ja ir kas aizstāv un ir kur saņemt palīdzību! Bet vienkāršākais ir vērsties pret mazāko. Ne jau tikai nesaprātīgi bērni dara pāri vājākajiem, bet nereti arī pieaugušie dara tāpat. “Vai gan viņi nav paši vainīgi, ka ir kaili, izsalkuši un cietumā! Ko gan viņi iedomājas, ka brauc uz svešām zemēm! Skaidrs, ka viņi šeit kļūs  par svešiniekiem!” Jēzus neaicina uz vientiesību, bet stāsta par līdzjūtību, žēlsirdību, apžēlošanos un jautā, kam mēs vairāk līdzināmies – avīm, vai āžiem?

Mēs, luterāņi uzsveram, ka ticība sasaista mūs ar Jēzu un atver Dieva valstības vārtus. Bet tas, kas mēs esam un kam mēs ticam ir taču saistīts arī ar to, kā mēs rīkojamies, kā runājam un kā domājam. “Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo tie žēlastību saņems!”: saka Jēzus. (Mt.5:7) “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros” Lk.6:38. Tie ir Jēzus apsolījumi.

Kristus evaņģēlijs izmaina sirdi, un maina cilvēka būtību. Tas ir brīnums, ja kāds āzis pārtop par avi. Mēs zinām, ka tādas pārmaiņas nav iespējamas cilvēku spēkiem, bet ticam, ka Jēzus spēj mainīt cilvēku.

Evaņģēlijs maina! To mēs varam saņemt vienīgi kā dāvanu, tas mūs izglābj, tas mūs aizstāv.

Domāju, ka tas nav kristietis, ja viņš nekad nav jutis izsalkumu pēc Dieva piedošanas un mīlestības, kā pēc dzīvības maizes.

Tas nav kristietis, ja viņš nekad nav izjutis slāpes pēc Kristus dzīvā ūdens un nav ar pilniem malkiem to dzēris.

Tas nav kristietis, ja sākotnēji nav sajuties kā svešinieks Baznīcā – kristietībā un vienlaicīgi, ļoti vēlējies piederēt pie tās.

Tas nav kristietis, ja nav sajutis sevi kā grēku saitēm saistītu, vai kā grēka slimības piemeklētu un nav nevēlējies kļūt brīvs un izveseļoties.

Tas nav kristietis, ja viņš nav jutis kaunu par grēkiem un vēlējies būt ietērpts Jēzus piedošanā un Viņa taisnības baltajā tērpā.

Tas nav kristietis, jo viņš nav piedzīvojis Evaņģēlija spēku un lielumu.

To visu dara Jēzus mums un mēs to saņemam.

Un ja esam saņēmuši, vai tad nevēlamies Jēzum pateikties un kaut kādā veidā atlīdzināt Viņa labestību.  

Es labprāt novēlētu nākamajā gadā, lai mūsu rokas nekad nav tukšas, bet ir piepildītas ar Dieva žēlsirdību un svētību. Un lai tā vairojas, to dāvājot citiem.

Lai mēs pamanām Jēzu Kristu mūsu brāļos un māsās.

Un, galu galā, lai kaut kad reiz varam dzirdēt šos brīnišķīgos vārdus: “Nāciet, mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību. Jo tā jums ir sagatavota kopš pasaules sākuma.”

Āmen