Mk.9:24 . 2.svētdiena pēc Ziemsvētkiem Katlakalns. 5.01.2020. (Māc.M.Ziemelis)

”.. Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!“

Šis ir 2020.g. lozungs. Bībeles lozungs ir īss teikums, kas ievada un pavada dienu, nedēļu, vai gadu.
Lozungi ir labs veids kā iedzīvināt Dieva vārdu. Šķiet, ka kristīgie lozungi populāri kļuva līdz ar brāļu draudžu kustību.

Uz ko mūs aicina šī gada lozungs: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā”? Vispirms varam ievērot, ka tas nav, kā cita veida lozungi ar motivējošu uzsaukumu, kas liek saņemties, vai veido kādu daļu no ideoloģijas.
Piemēram, daudzi no mums var atcerēties Padomju ideoloģijas lozungus, tādus kā “Augstu kvalitāti katrā darba vietā! Visu zemju proletārieši – savienojaties.”
Arī mūsdienās ir dažādi motivējoši lozungi, kas var tiešām uz brīdi palīdzēt. Piemēram: “Jo vairāk dari, jo vairāk padari!” u.tml.
Bet mūsu šī gada lozungs nav kā šie. “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” Tas runā par vājumu, neticību un lūdz palīdzību. Šis ir tas gadījums, kad mēs varam atrast spēku mūsu nespēkā. Vai mēs esam ko tādu piedzīvojuši? Kad esam savu cilvēcisko spēku un padomu izsmēluši un esam jau tuvu izmisumam, tad ne no kurienes, līdz ar vārgu lūgšanu uz Dievu, rodas kāds neizskaidrojams stiprums un cerība, kas mūs iznes cauri mūsu nedienu viļņiem.

Vārdi “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā” nāk no bēdīga konteksta. Kāda zēna tēvs bija vērsies pie Jēzus mācekļiem pēc palīdzības. Zēns bija ļaunu garu apsēsts. Tēvs stāstīja ka nelabais gars bija metis zēnu gan ūdenī gan ugunī, lai pazudinātu. Un nu viņš vērsās pie mācekļiem pēc palīdzības. Jēzus bija devis saviem mācekļiem uzdevumu sludināt Dieva valstību un bija devis varu pār nešķīstiem gariem, un arī varu dziedināt no slimībām viņa vārdā. Un tas notika, tas izdevās – mācekļi paši pārsteigti un sajūsmināti nāca pie Jēzus un stāstīja, ka pat ļaunie gari viņiem paklausīja Jēzus vārdā. Mācekļi paši bija pārsteigti, ka tiem izdevās, bet tā nu tas bija. Taču ne šajā gadījumā. Negaidītā kārtā – mācekļi nevarēja palīdzēt. Lai ko viņi darītu, runātu, nekas nemainījās. 
Jēzus bija tobrīd devies savrup uz lūgšanu un tad nāca pie mācekļiem. Visi pievērsās Viņam. 
Zēna tēvs lūdza Jēzum: “Ja tu ko vari, tad palīdzi.” Jēzum šie vārdi nepatika. “Tas visu spēj, kas tic”, sacīja Jēzus. Tēvs aptvēra, ka palīdzība dēlam var paiet garām un viņš iekliedzās, vecajā tulkojumā bija rakstīts: “brēca”:  “Es ticu, palīdzi man manā neticībā.”

Dieva palīdzība ir jāpieņem ticībā. Nevis jāšaubās, nevis jābūt skeptiķim, nevis pie sevis jāsaka: “Es deru, ka tev neizdosies. Pierādi man pretējo.” Dieva palīdzība jāsaņem ticībā.
Protams, ir svarīga robeža neiekrist lētticībā, lai mēs neļaujam sev iestāstīt jebko; bet nedrīkst krist arī otrā galējībā – ka neticam, un spītīgi turamies pie savām šaubām. Bet tieši tā daudzi izturas pret dziedināšanas lūgšanām, kad par viņiem kāds aizlūdz. Tie it kā savās sirdīs domā: “Es jau zinu, ka tev tāpat nekas neizdosies, bet mēģini, mēģini. Es protams būšu priecīgs, ja palīdzēsi, bet es zinu, ka tā šīs lietas nenotiek. Tas nav tik vienkārši.” Cilvēks ir kā nostājās pats pret sevi. Vai tas nav aplami? Kāds cits cenšas tev palīdzēt, bet tu pretojies. Tā vietā, lai palīdzētu sevi glābt, tu liec tam šķēršļus.

Dziedināšanas aizlūgums jāsaņem ticībā. Lai mūsu iekšējais spēks nebūtu vērsts pret šo lūgšanu, bet tanī pat virzienā. Ja nespējam to mainīt, ja slīkstam šaubās vai degam skepticismā, tād ir vietā šī lūgšana: “Es ticu, palīdzi man manā neticībā”

Bilijs Grehems, pasaulslavenais evaņģēlists, kādā pasākumā sacīja: “Neļauj velnam sev iestāstīt, ka tas, ko tu šodien piedzīvoji nav nekas īpašs, ka tam nav nozīmes, ka tāpat tavā dzīvē nekas nemainīsies.” 
Viņš  sludināja kā parasti un pēc tam aicināja pienākt priekšā uz skatuves tos, kuri pieņēmuši Jēzu kā savu pestītāju. Viņš sacīja: “Jēzus ir miris visu priekšā un tev ticība arī jāapliecina  visu priekšā.” Daudzi gāja. Gāja arī tie, kas šī dievkalpojuma laikā bija saņēmuši kādu svētību no Dieva. Tad Bilijs Grehems teica: “Ja jums rīt vai parīt piestāsies velns un centīsies iestāstīt, ka tas kas notika šajā dievkalpojumā neko nenozīmē, ka tā ir tava paša iedoma, ka Dieva apsolījums tieši tev, vai tava izšķiršanās pieņemt Jēzu kā savu pestītāju, ka tā ir bijusi tikai mirkļa epizode, kas pagājusi, tad netici tam. Noraidi šos velna melus.” 
Pieņem to, kas noticis ticībā. Paturi to, ko Dievs tev devis ticībā. Ar ticību neļauj velnam to tev atņemt. 
Tā ir tava dāvana- tavs apsolījums tev – paturi to. Un ja pietrūkst spēka, tad atceries šo lozungu: “Dievs, es ticu, palīdzi man manā neticībā.”

Evaņģēlijā ir stāsts, kur apustulis Pēteris gāja pa ūdens virsu. (Mt.14.) Mācekļi bija laivā, ezerā, kas bangoja lielos viļņos. Tad mācekļi ieraudzīja Jēzu nākam pa ūdens virsu un izbijās. Pēteris tad sauca Jēzum: “Ja tas esi tu, tad liec man nākt pie tevis arī pa ūdens virsu.” Jēzus teica: “Nāc.” Pēteris kāpa ārā no laivas un gāja. Bet tad pamanīja dzelmi zem savām kājām un sāka grimt un sauca uz Jēzu: “Palīdzi man”. Jēzus satvēra viņa roku un pārmeta: “Kādēļ tu šaubījies?!” Pēterim vajadzēja šo palīdzību turēt ticībā. Bet Pēteris ātri aptvēra, ko lai dara un viņa lūgšana izskanēja līdzīgi kā mūsu lozungs: “Es ticu palīdzi man manā neticībā.” 

Par slimībām ir svarīgi vispirms izrunāties ar Dievu, kas tā ir un ko tā nozīmē. Tas var būt veids, kā Dievs vēlas aicināt pie sevis. Visiem mums kādreiz jāmirst un Dievs dod veidu un laiku, kāds mums ir vajadzīgs. Bet ja šī slimība nav atvadas un Jēzus saka: “Topi dziedināts”, tad šie vārdi ir jāpieņem ticībā. Šis Jēzus spēks jāpieņem ticībā, jāļaujas tam, jātic tam.

Nav stāsts vienīgi par veselības atgūšanu. Dieva apsolījumi, iedvesma, palīdzība kādās grūtības, gaidīšana uz kādu iepriecinājumu vai risinājumu. Nevar pat aptvert visu, kur Dievs var nākt ar savu palīdzību un ko mums jāsaņem ar ticību. Dievam tā patīk rīkoties. Viņš apsola un pēc laika dod piepildījumu. Bet starp apsolījumu un piepildījumu ir laiks, kurā nekas ārēji redzams nenotiek. Šo laiku ir jāpiepilda ar ticību.
Dažkārt pat notikumi sāk raisīties no citas puses nekā mēs bijām iedomājušies. Tēvs gaidīja palīdzību no mācekļiem, bet saņēma to no Jēzus. Un arī tad caur savu izmisuma lūgšanu un neticības vājuma apzināšanos. 
Izskatījās, ka viņš sākumā to bija iedomājies citādi. Ka viņš atnāk un kāds cits viņa vietā visu izdara un viņš laimīgs dodas mājās. 

Viens no sirdsapziņas izmeklēšanas jautājumiem skan sekojoši: “Vai neesi pielaidis neticību kādā Dieva nodomā?”
Kur Dievs tev gribēja dot vairāk, vadīt tālāk, bet tu izbijies, izšaubījies savās spējās, un viss palika kā bijis.

Kungs, es ticu, palīdzi man manā neticībā.
Lai ar šo vārdu ejam šajā gadā!
Dievam ir daudz dāvanu.
Kādreizējais prāvests Aivars Beimanis bērnu pulciņam reiz jautājis: “Vai jums patīk saņemt dāvanas?” 
Skaidrs, ka patīk. Kuram bērnam gan nepatīk saņemt dāvanu? Tad viņš teica: “Es saņemu dāvanas katru dienu.”
Dievs arī mums grib daudz ko dāvāt šajā gadā. Arī daudz ko atņemt, daudz ko mainīt, bet tādēļ lai vēl vairāk dāvātu. Dievs vienmēr ir labs, mīlošs un un Viņa rīcība ir piepildīta ar žēlastību.
Un mūsu uzdevums nešaubīties, bet saņemt to ticībā.
Es ticu, palīdzi man ... 
Āmen.