2009. gada 10. maijā  1) Ps.27,1.7-14 2) Rom.8,26-30

Godā savu tēvu un māti.

Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod. (2.Moz.20:12)

Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Pestītājs, saka: Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt (Mt.5,17). Dieva baušļi ir likumi, kuri ir jāpiepilda, jo tie nosaka cilvēku dzīves gaitas, viņu labklājību. Tā tas ir arī ar ceturto bausli. Tas nosaka, kā bērniem izturēties pret vecākiem, vecākiem pret bērniem. Tas nosaka arī to, kā izturēties audžubērniem, skolniekiem, draudzes locekļiem, padotajiem, pavalstniekiem, kas līdzīgi bērniem ir bērnu vietā. Tas nosaka arī pienākumus – līdzīgi vecākiem vecāku vietā – audžu vecākiem, darba devējiem, skolotājiem, mācītājiem, valdniekiem. Ja šie noteikumi tiek ievēroti un pildīti, tad piepildās solījums – tādiem ļaudīm klājas labi un tāda tauta ilgi dzīvo tai zemē, ko Dievs tai dod. Dievs mūsu tautai ir devis mūsu dārgo tēviju – Latviju. Mēs bieži lūdzam un mums būtu jālūdz vēl biežāk, lai Dievs svētī Latviju, lai Viņš dod zemei un tautai labklājību. Tāpēc atcerēsimies šo mūsu svēto pienākumu. Pildīsim ikviens to jau savā ģimenē. Kristīga, tikumīga ģimene nodrošina tēvijas un tautas labklājību. Bērniem jāmācās jau no mazām dienam tā Dievu bīties un mīlēt, ka tie savus vecākus un viņu vietniekus “nenicinātu, nedz apkaitinātu, bet tos godā turētu, tiem kalpotu un paklausītu, tos mīlētu un cienītu”.

M. Luters par šo īpašo bausli savā Lielajā katehismā rakstīja: “..mēs zinām, ka tas labi patīk Viņa Majestātei un Viņa eņģeļiem, bet sanikno velnus. Turklāt tas ir nākamais labākais darbs, kas darāms pēc kalpošanas Dievam, ko pavēl iepriekšējie baušļi..”

Kad bija pēdējā reize, kad jūs centāties domāt par to, ko jūs tādu varētu izdarīt, kas neapšaubāmi būtu labs darbs Dieva priekšā, kaut ko tādu, kas patiesi Viņu pagodinātu? Vai jūs īstenībā vispār esat mēģinājuši domāt par to viscēlāko darbu, ko jūs varētu izdarīt Dieva priekšā? Un ja jūs to darījāt, vai tad jūs varat teikt, ka šis labais darbs varētu būt kā goda un cieņas izrādījums pret jūsu māti un tēvu? Laikam gan ne pārāk daudzi cilvēki nonāks pie šāda slēdziena. Varbūt kādi no jums domā, ka viscēlāk būtu kļūt par misionāru pie cilvēkiem, kas zaudējuši visas cerības, vai arī kļūt par ideālu Latvijas prezidentu, bet liekas, ka nebūs daudz tādu, kas teiks: “Mans vislabākais darbs būs godāt savu māti un tēvu”.

Luters savu 4. baušļa paskaidrojumu pamatoja ar vairākām lietām:

1)            Dieva dotā otrā baušļu plāksne, kā mums ir jāizturas pret citiem cilvēkiem, iesākas ar Dieva aicinājumu godāt vecākus un tādā veidā netieši norāda uz šī baušļa augsto stāvokli.

2)            Šis ir vienīgais no tiem baušļiem, kas aplūko cilvēku savstarpējās attiecības un kas konkrēti pasaka, ko mums vajadzētu darīt. Turpretim citi baušļi pauž tikai vispārējus aizliegumus. Piemēram, 7. bauslis: “Nezodz” – nepasaka, ko mums tā vietā vajadzētu darīt. Bet ceturtajā bauslī Dievs to pasaka pavisam skaidri.

3)            Kaut arī mīlestība ir Dieva likuma jeb bauslības piepildījums (Rom.13,10), tomēr cieņa ir augstāka par mīlestību, jo tā ietver mīlestību kopā ar respektu, godbijību un pazemību.

4)            Šī baušļa augsto nozīmi, kādu Dievs tam piešķir, apliecina tas, ka šis ir vienīgais bauslis ar svētības apsolījumu.

5)            Savu vecāku cienīšanā Dievs ietver mūsu pienākumu godāt visus pārvaldītājus. Visi varas pārstāvji, kādi šajā pasaulē ir, nāk no Dieva.

Un visapbrīnojamākais ir tas, ka ar retiem izņēmumiem Dieva autoritāte izpaužas caur ģimeni. Tā ir kā upes delta. Dieva autoritāte plūst no šī viena avota, no šī baušļa visā sabiedrībā. Tāpēc mēs arī mūsu politiskos vadītājus mums vajadzētu saukt par mūsu civilajiem tēviem. Tas pats ir attiecināms arī uz skolotājiem un darba devējiem. Arī viņu autoritāte nāk no ģimenes un galu galā no Dieva. Tas izskaidro to, kāpēc nelikumība un patvaļa visatklātāk parādās tur, kur ģimenes ir vājas vai vispār nepastāv. Tāpēc ir tik svarīgi, ka skolas un ģimenes sadarbojas bērnu mācīšanā un audzināšanā.

Varbūt šobrīd jūs domājat, ka daži vecāki un kādi varas pārstāvji nav pelnījuši, lai viņus cienītu. Ir tiesa, ka ir daži nelieši un blēži. Bet izņēmumi tikai apstiprina likumu.

Mēs visi piekritīsim, ka dažreiz būt tēvam vai mātei ir diezgan grūti. Piemēram, jūs nevarat vienmēr būt pacietīgs.

Reiz pārtikas preču veikalā kāds jauns tētis stūma iepirkumu ratiņus ar savu mazo spiedzošo bērnu tajos. Kad viņš gāja pa eju starp plauktiem, tad cilvēki dzirdēja viņu sakot: “Būs jau labi, Artūr. Tu, Artūr varēsi to izturēt. Tikai nomierinies, būs jau labi. Pats vēlākais pēc 10 minūtēm mēs dosimies uz mājām”. Un kāda sieviete, kura to nejauši dzirdēja, pienāca pie viņa un teica: “Es gribu jums izteikt savu cieņu par jūsu pacietību pret mazo Artūru”. Taču vīrietis atbildējis: “Paldies, bet Artūrs esmu es.”

Jau daudz nopietnākā līmenī daži vecāki ļaunprātīgi izmanto savu varu pār viņu bērniem, un ar to atstāj brūces un rētas, kas paliek uz visu mūžu. Tam nav nekāda attaisnojuma. It nekāda. Tomēr tas, ka ir arī slikti vecāki, neatceļ Dieva aicinājumu cienīt un godāt tos, kuriem ir dota vara pār mums. Ja jūs aptur ceļu policists par ātruma pārsniegšanu un, kamēr izraksta protokolu, viņš ir rupjš un nepieklājīgs, tomēr jūs labāk izturaties ar cieņu pret viņa amatu, nekā riskējat ar daudz lielākiem sarežģījumiem nekā tikai soda samaksāšanu. Tātad mums būtu jāizturas ar cieņu pret varas pārstāvja stāvokli pat tad, ja cilvēks, kurš tajā atrodas, to nepilda un nedara to, ko vajadzētu.

Ikvienam no mums ir jāatzīst, ka mūsu rīcībā ir bijis arī kaut kas slikts. Neviens no mums nav dzīvojis nevainojami. Mēs neesam vienmēr cienījuši savus vecākus, savus darba devējus, valdības ierēdņus, tai skaitā arī mūsu prezidentu. Tāpēc mēs tiekam aicināti to nožēlot un meklēt piedošanu.

Ko jūs darāt, ja jūtaties vainīgi? Piemēram, varbūt jūsu sirdis nomāc kāda necienīga rīcība pret savu tēvu vai māti, kas tagad vairs nav starp dzīvajiem. Ko jūs tagad vairs varat darīt? Mūsdienās daudzi cilvēki iet pie psihoterapeitiem un izsaka savas sāpes par savu dzīvi, saistībā ar bērniem un vecākiem. Taču viņu ievainojums nesadzīs, ja viņi visu vainu uzvels saviem vecākiem vai vēl kādam citam. Tāpat arī slīkšana savā vainā neko nedziedē. Šis spēks ir tikai piedošanai, jo tad, kad jūs saņemat piedošanu, tad jūs spējat piedot arī citiem. Un vienīgi pēc tam var sākties dziedināšana. Vienīgi tad ir cerība.

To darīt nav viegli. Jo ir taču tādi vecāki vai bērni, kuri vienkārši atsakās dot vai saņemt mīlestību. Nekāda apkampšanās. Pat ne laipna vārda. Dažkārt pat ne visparastākā pieklājība mīlestības vietā. Nekas cits kā tikai rūgtums. Kā cilvēks var piedot un mīlēt, ja viņš ir noraidīts?

Bet šajā brīdī mums uzmanību būtu jāpievērš Dieva piedošanai un mīlestībai. Viņš zina labi, kā tas ir, ja tiek atraidīta mīlestība. Bet tā ir mīlestības būtība, ka to var tikai piedāvāt, bet nevar uzspiest. Tāda ir Dieva sirds.

Pilnības Dievam patiktos mūsos redzēt to, ko Viņš redzēja sava Dēla Jēzus dzīvē. Jēzus bija paklausīgs ne tikai Marijai un Jāzepam (Lk.2,51). Viņš bija paklausīgs sava debesu Tēva pavēlei pie krusta uzņemties vainu un sodu par mūsu grēkiem. Un tāpat kā Jēzus sodīšana ir notikusi mūsu vietā, tāpat Tēva acīs Viņa godīgā dzīve ir kļuvusi par mūsu. Tāpēc ar Jēzus dzīvi mūsu dzīvēs mēs spējam piedot tiem un mīlēt tos, kas nav to pelnījuši. Un tāpēc, ka mēs godājam mūžīgo Tēvu, mēs godājam arī Viņa varas pārstāvjus starp mums – ja ne viņu rīcības dēļ, tad viņu stāvokļa dēļ.

Šajā svētdienā mēs domāsim un aizlūgsim jo sevišķi par mūsu Latviju un tās valdību, pieminēsim savus vecākus: tēvu un māti. Atcerēsimies šo savu svēto pienākumu! Tie, kam tēvs un māte jau atdusas kapu kalniņā, ja varēsim, tad aiziesim pie viņu dusas vietiņas un noliksim pateicības ziedus uz viņu kapu kopiņas, sirdīs izjuzdami visu to mīlestību, ko tēvs un māmiņa mums parādījuši. Ja viņu dusas vieta ir kaut kur tālumā, un mēs nevaram tur nokļūt, tad vismaz garā būsim tur. Solīsimies atkal no jauna viņu piemiņu godāt un rādīt viņiem savu pateicību ar krietnu un dievbijīgu dzīvi! Tie, kuriem tēvs un māte vēl ir dzīvi, pateiksimies Dievam par viņiem un viņu svētību, atzīsim viņu mīlestību, būsim pateicīgi viņiem un darīsim tiem prieku ar savu dzīvi, jo nav lielāka prieka par to, ka viņi redz savus bērnus staigājam patiesībā. Bet tie, kam Dievs ir dāvinājis bērnus, atcerēsimies, ka esam Dieva vietnieki saviem bērniem, un lūgsim mīļo debesu Tēvu, lai Viņš dod mums spēku tā izpildīt savu uzdevumu, ka tas nāk Dievam par godu un mums par svētību. ĀMEN!