”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!.”
Vai jums ir kāds ienaidnieks? Varbūt ir kādreiz bijis kāds ienaidnieks?
Un ko jūs darījāt? Vai atriebāties, vai piedevāt?
Liekas, ka šim jautājumam būtu jābūt skaidram un atrisinātam, īpaši kristīgā sabiedrībā, kur daudz esam mācījušies piedošanu un paši saņēmuši piedošanu, tomēr nav tik vienkārši. Šī tēma ir aktuāla arī šodien!
Dažreiz pat kāds sīkums, neapdomīgi pasacīts vārds var otrā cilvēkā tā iegriezties, ka viņš kļūst par ienaidnieku līdz mūža galam. Un kur daudz vairāk cilvēku var mainīt liels negatīvs pārdzīvojums.
Domājot par atriebību, pirmais, kas prātā nāk ir Vecajā Derībā, kur rakstīts: „Zobu pret zobu un aci pret aci. Kādu vainu viņš citam nodarījis – tāda pat lai top viņam nodarīta.” (3.Moz.24:20)
Tas bija veids, kā tika noturēta kārtība un taisnība. Bailes no atriebības daudzus atturēja no ļaunprātībām. Dzimtas atriebība bija kas nopietns, tā bija goda un bauslības taisnības lieta. Ļaundaris nevarēja zināt, kurā brīdī viņu skars atriebēja roka.
Tādēļ, baidoties no atriebējiem, daudzi nepastrādāja savus noziegumus.
Bāreņi un atraitnes bija neaizsargāti, jo nebija, kas viņus varētu atriebt, tādēļ ļaundari tiem varēja atņemt un darīt pāri nebaidoties. Tad nu Dievs brīdināja, ka viņš būs tas, kurš iestāsies par viņu tiesībām.
Kurš tad grib Dievu, kā savu pretinieku?
Arī mūsdienās cilvēki piedzīvo ļaunumu no citiem. Ne vienmēr likums un policija spēj ļaundari apturēt un sodīt. Un, ne vienmēr ļaundaris baidās no tiesas un cietuma. Lai gan pie mums nepastāv atriebība kā likums, tomēr šī lieta ir ielikta cilvēka dabā un, šķiet, ka ir neizmaināma.
Reiz kāds vīrs no kriminālajām aprindām, kurš bija pēc vardarbības nonācis slimnīcā, sacīja – es nemaz nedrīkstu neatriebties, jo tad pārējie domās, ka es esmu vājš vai muļķis un mani apcels.
Šīsdienas Dieva Vārds runā skarbus vārdus par Dievu.
Parasti Jaunajā Derībā ir uzsvērts, ka Dievs ir labestīgs, Viņš ir mīlestība un piedošana.
Bet šeit mēs lasām par ko citu – Dievs ir arī atriebība. Dievs ir atriebīgs.
Tas pirmajā brīdī izklausās kā kaut kas negatīvs un ir grūti pat tam noticēt, ka Dievs var kādam atriebties.
Bet tam ir liela un dziļa nozīme un īpaša saistība ar piedošanu.
Atriebība ir saistīta ar tiesu un taisnību.
Vispirms ir kas noticis, tad tas tiek vērtēts un tad seko atmaksa.
Ir vienkārši runāt par kādu sīkumu piedošanu, bet ja ir noticis kas patiešām smags un traumējošs, – ja ir stipri nodarīts pāri vai mums pašiem, vai ģimenes locekļiem, vai bērniem, tad tas būtu nežēlīgi cilvēkam tūdaļ sacīt – tev ir jāpiedod, tu nedrīksti nepiedot, jo tu esi kristietis. Cilvēks meklē kur viņš var atrast mierinājumu savā traģēdijā, bet pieprasot piedošanu, uz viņa tiek uzkrauts papildus Bauslības smagums un būtībā, viņš tiek padzīts no Dieva, jo viņš nav izdarījis visu, ko Dievs pieprasa – viņš nav piedevis savam pāri darītājam.
Tā var sanākt absurds, ka ļaundaris dara pāri, bet upurim viss ir jāpiedod pat pirms vēl ļaunums noticis, vai arī paša ļaunuma notikšanas brīdī. Ja jau Dievs šim ļaundarim piedod un ja tu to nespēj, tad sanāk, ka pat esi grēcīgāks nekā šis varmāka, slepkava, vai zaglis.
Tas ir absurds, nežēlīgi un nepareizi.
Bībelē daudz runāts par Dieva piedošanu, bet nedrīkst ignorēt arī šo Sv.Rakstu vietu. Turklāt, tā nav Vecā Derība, bet gan Jaunā Derība.
Dievs atriebs, Dievs atmaksās.
Šie vārdi ir patvērums upurim. Šī rakstu vieta ir pirmā palīdzība cietējam. Šie vārdi nozīmē, ka Dievs tevi aizstāvēs un nokārtos tavu lietu. Pat ja ļaundaris nesaņems laicīgo sodu, Dievs atriebs un sodīs. Dievs gandarīs par visu ļaunumu. Tavas ciešanas netiks aizmirstas vai nonicinātas.
Dievs ir tava pusē viņš tevi aizstāv.
To Dievs mums saka, lai mēs sāktu kļūt brīvi no ļaunuma, ko esam piedzīvojuši.
Piedošana ir vienīgais, kas var atbrīvot no ļaunuma, ko esam piedzīvojuši.
Taču, piedošana nav vientiesība un padošanās.
Piedošana nav vienkārši ļaundaru atbrīvošana no jebkādas atbildības.
Piedošana nozīmē atdot šo lietu Dievam.
Tamdēļ, ka Viņš šeit saka : „man pieder”, „man pieder”. Tad dosim Dievam, kas Dievam pieder.
Atriebību tēlaini varētu salīdzināt ar akmeņu maisu, ko cietušais nes uz savas muguras visu mūžu ar tādu domu, lai vienmēr būtu pa rokai akmens, ja gadās iespēja ļaundarim iesviest. Bet šis lielais smagums vēl vairāk nomāc cilvēku nekā piedzīvotais. Tas nospiež un deformē muguru, atņem spēkus, aizkavē augšanu, ceļu uz priekšu, grūtību pārvarēšanu. Iedomājieties, ja jums būtu diendienā jāstaigā ar kādu 30-50 kg. smagu maisu.
Piedošana, tēlaini izsakoties, ir, kad šo akmeņu maisu mēs atdodam Kristum, lai viņš ar to tiek galā.
Piedošana nozīmē sekas par piedzīvoto netaisnību uzticēt Dievam, un pašam kļūt brīvam no tā.
Jā kāds prasa, tad varam atbildēt, ka esam šo lietu atdevuši Dievam.
Tā vairs nav mūsu lieta un nav vairs mūsu jautājums, bet Dieva.
Miers ir balva, ko cilvēk saņem par šādu soli. Šis miers dziedina un atjauno un dod spēju dzīvot tālāk.
„Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.” Bet paši centieties labu darīt.
Ja tas būtu tik vienkārši – naidu un dusmas pārveidot laipnībā?
Bet – ja tu dusmojies, tad nav vairs vietas Dieva dusmām.
Nedusmojoties tu atstāj vietu Dieva dusmām.
„Uzvari ļaunu ar labu.”
Varbūt kādreiz ir bijusi žēlastība piedzīvot, kā tas ir, kad mums piedod cilvēks, kuram esam nodarījuši pāri. Tā vietā lai pārmestu, apsūdzētu, drīzāk paveica ko labu. Tad liekas, ka akmens no dvēseles novēlies. Tāds cilvēks ir Dieva dāvana mūsu dzīvē, jo viņš noteikti atstāj svētīgu iespaidu uz mums. Ja esam paši baudījuši un saņēmuši piedošanu, tad varam mācīties un censties būt šajā labajā viņam līdzīgi.
Galu galā –Dievs mūs ir uzvarējis tieši ar savu mīlestību. Tikai tad, ja esam Dieva labestības un mīlestības sagūstīti, tikai tad esam patiesi kristieši. Nevis baiļu, nemiera, sirdsapziņas moku, vajadzības attīrīties dēļ, bet tieši Dieva mīlestības piedzīvojums ir spēks, kas pārveido dvēseli.
Dievs ir labs un taisns. Un viņa mīlestība ir īsta un liela.
Āmen.