Mk.16:1-7. Lieldienas. Katlakalnā 23.03.2008.g.(Māc.M.Ziemelis)

Bezcerība ir tad, kad nekas vairs nav labojams, kad atrisinājums nepastāv. Tā ir bezizeja, strupceļš un neatgriežamība. Daudz un dažāds nelaimes mēs varam pārdzīvot, bet ja tas noved bezcerībā, tad nonākam pie kāds psiholoģiskas robežas, kur cilvēks garīgi iznīkst un salūzt. Tur ir kaut kas no elles tumsas. Cerība ir vajadzīga ikvienam – ne tikai kristiešiem. Bez cerības cilvēks nav cilvēks.
Ar to ir saistīta pilnvērtīga dzīve.

Piemēram, ja students mācās, tad viņam ir cerība, ka ar jauniegūtās zināšanas palīdzēs un katrā ziņā atmaksāsies. Protams, ka apstākļi dzīvē var mainīties un teorētiski pastāv iespēja, ka nekas no plānotā neizdosies. Bet ir arī cerība, ka izdosies. Un šī cerība liek censties.
Kad cilvēki precas – viņiem ir laba cerība par savu kopīgo ģimeni un daudz kas no tā nākotnē arī patiesi piepildās.
Labā darbā strādniekam ir cerības uz izaugsmi.
Ja cilvēks ir slims, viņš cer izveseļoties.

Taču ir arī cerība, kas ir lielāka par pašu cilvēku. Kur prāts sacītu, ka nav vairs vērts – mēs tomēr vēl neejam prom – kavējamies, it kā ko gaidītu.

Cerība var būt līdzīga klintij, vai zemei zem mūsu kājām. Ja būtu jākrīt nebūtībā, tas tomēr nenotiek, jo kaut kas mūs notur.

Kas notiks ar mums pēc nāves? Kur mēs paliksim? Vai ir mūžīgā dzīvība? Vai redzēsim Jēzu Kristu?

„Kristus patiesi ir augšāmcēlis” – mums ir svarīgi šo vēsti dzirdēt un tā pati pārtop pie mums ticībā un cerībā.

Mēs taču visi gribam dzīvo t – vai ne tā? Tā pat nav mūsu izvēle (gribēt vai negribēt) – tas ir ielikts mūsu dabā. Ikviens grib dzīvot. Pat vismazākā radība šajā pasaulē cenšas glābties no briesmām – glābt dzīvību, jo grib dzīvot.Kristīgā vēsts dod mums šo cerību.

Lieldienu rītā ir ne tika mūžīgā dzīvība, bet vispār – cerība kā tādā. Tas ir avots ticēt Dieva taisnības un žēlastības uzvarai pār ļaunumu un grēku. Un tas ir vajadzīgs ikvienam cilvēkam. Arī mums un arī mūsu dzīvei.

Lieldienu rīts runā arī simbolisku valodu. Pirmajā nedēļas dienā – ļoti agri, saulei lecot. Sākumā saule vēl nav redzama, bet gaismiņa jau svīst. Laukā ir jau gaišs, bet ēkās vēl tumšs, jo caur logiem iespīd nepietiekami daudz gaismas. Bet tad parādās saule un tā apspīd visu – arī namus, logus un izstabas. Saullēkts ir skaists, romantisks un emocionāls. Bet šajā gadījumā mēs varētu vairāk pievērst uzmanību likumībai un nemainībai. Nav iespējams, ka pēc saullēkta nesāktos diena. Pat ja vēl ir tumšs – ir sākusies diena. Lieldienu cerība apgaismo un dziedina arī mūsu šīs pasaules dzīvi – mūsu domas, mūsu mērķus un cerības.

Ir dzirdēti stāsti par dzērājiem, narkomāniem, morāli paklīdušiem, dažādi saistītajiem un satriektajiem – kuriem Dievs jau šajā dzīvē ir dāvājis augšāmcelšanos. Viņi var sākt atkal dzīvot, viņi drīkst cerēt uz kaut ko vairāk, kā tikai to, kas līdz šim dāvāja apmierinājumu un prieku. Kādi iebildīs, ka ir daudzi skumji stāsti, kad cilvēki nav varējuši atbrīvoties. Bet ir arī labi stāsti, kuros Dievs atbrīvo un šie labie stāsti dod cerību, un ar cerību arī viss var sākties.

Bieži cilvēki vēlās izlabot kādu atsevišķu detaļu savā dzīvē, bet neredz, ka viņiem vajag ko vairāk. Savos gados visu mēs nevaram paspēt, tādēļ svarīgi ir saprast un atrast galveno, kas dotu laimīgu un piepildītu dzīvi. Bez Dieva žēlastības mēs to meklētu pavisam kur citur un neatrastu.

Kad sievas gāja uz kapu, tad viņas bija norūpējušās par lielo dzirnakmeni, kas tika piestums priekšā kapa ieejai. Kurš mums novels šo akmeni, jo mēs pašas to nevarēsim – viņas sprieda. Interesanti – kaut viņas zināja, kas tas nebūs viņām pašām pa spēkam, viņas tomēr gāja. Protams, tā nebija cerība uz augšāmcelšanos, bet cerība, ka kaut kā kapu varēs atvērt. Varbūt tur būs kāds, kurš palīdzēs, vai varbūt viņām pašām, tomēr ar visām pūlēm izdosies. Nezin kā tas būs, bet, cerams, ka gājiens nebūs veltīgs. Kad viņas atnāca līdz kapam, tad piedzīvoja Lieldienu brīnumu. Bija noticis kas daudz lielāks, nekā tikai akmens novelts.

Zinot par augšāmcelšanos, varam ievērot, ka sievas, nākdamas uz kapu domāja nepareizi. Viņas domāja, ka Jēzus guļ kapā miris un gribēja pēc jūdu rituāla svaidīt tā miesu ar smaržīgām zālēm. Bet Jēzus taču nebija kapā. Savā ziņā viņas domāja nepareizi – bet svarīgākais, ka viņās bija atnākušas pariezi – un tieši šeit izpaudās Dieva vadība, svētība un žēlastība. Viņas redzēja gan tukšo kapu, gan satika eņģeli, gan uzzināja par augšāmcelšanos, gan citā evaņģēlijā sacīts, pat satika augšāmcelto Kristu.

Dieva svētība pārvirza mūsu dzīvi, ka tā iegūst pareizo virzienu. Kaut mēs kādās domās kļūdāmies, tomēr virziens ir pareizais. Visu beidzot mēs nonāksim tur, kur mums ir jābūt – pēc piepildīti nodzīvotas dzīves – Kristus, mūsu pestītāja un glābēja.

Tā ir Lieldienu rīta cerība.

Āmen.

(Lasījumi: Ech.37:1-14 / Rom.5:1-5)