+Jānis,
Rīgas arhibīskaps

Ceļš uz kalnu Galilejā

Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis.  Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,  tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:16-20)

Šodien noslēdzas mūsu Baznīcas dienas. No visiem novadiem, no daudzām draudzēm Valmierā ir pulcējušies draudžu locekļi un mācītāji, lai piedzīvotu, ka mēs esam vienoti Kristū, Vienā garā un ticībā. Ir ļoti dziļi un nopietni brīži vienatnē ar Dievu, taču priecīgākā ticības pieredze parasti tiek iegūta kopā ar citiem.

Šoreiz Baznīcas dienu virstēma bija „Ej un dari!“ Lieldienu rītā Jēzus sūta ar Mariju Magdalēnu un otru Mariju saviem mācekļiem līdzīgu ziņu – ejiet uz Galileju un satieciet mani tajā un tajā kalnā. Tas ir vairāk nekā simt kilometru ar kājām. Diezgan tāls ceļš, lai vienu reizi satiktu Jēzu. Mācekļi varēja arī neiet. Galu galā Jēzus līdz tam jau parādījās viņiem pāris reizes, ko gan še nepiemin Matejs, bet apraksta citi evaņģēlisti. Mācekļi varēja spriest – ko gan jaunu es tur redzēšu? Taču viņi no pieredzes zināja, ka prātīgāk ir Jēzum klausīt. Ka tad izdodas vislabāk. Kā toreiz, izdalot maizi un zivis tūkstošiem. Kā toreiz, kad viņš sūtītīja sludināt Dieva valstību, un viņi atgriezties sajūsmas pilni, jo bija piedzīvots kaut kas varens.

Baznīcas dienu pamudinājums „Ej un dari!“ liek atcerēties, ka Jēzum ir kāds uzdevums arī mums katram un ka vienmēr vislabāk ir viņam paklausīt.

Jā, tā mēdz būt, ka jāiet garš ceļš, lai Jēzu redzētu. Tas var nepatikt kultūrā, kur ēdienu pagatavo trīs minūtēs, vienkārši aplejot ar karstu ūdeni. Cilvēki arī Dievu mēdz gribēt ātri un ērti kā šķīstošo kafiju – viens divi un gatavs lietošanai. Tomēr apustuļiem bija jānoiet tāls ceļš, lai Jēzu ieraudzītu kalnā, kuru viņš bija tiem norādījis. Bībele klusē par to, kurš kalns tas bija. Grūti pat saprast, kā Jēzus pārsteigtajām sievām bez kartes izstāstīja vietu, kur viņš mācekļus grib satikt. Tomēr, mazliet pazīstot to apkārtni, prātā nāk viens savrups kalns, kas majestātiski paceļas pāri visai apkārtnei. Tabora kalns, ko tradicionāli uzskata par Jēzus apskaidrošanas vietu. Bībeles komentētāji mēdz skaidrot, ka tieši turp Jēzus aicināja mācekļus, lai dotu lielo uzdevumu. Ja pētniekiem taisnība, tad iznāk vēl simboliskāk – mācekļiem bija jānoiet garš ceļš, lai satiktu Jēzu apskaidrošanas kalnā un kļūtu par apustuļiem, par Labās vēsts nesējiem.

To vajadzētu paturēt prātā, lai mūsu baznīcas dienu pamudinājumu „Ej un dari!“ neuztvertu kā kaut ko tik seklu un ātri pagatavojamu kā šķīstošās kafijas tasīti. Cik garu ceļu mēs esam gājuši, lai redzētu Kungu Jēzu? Lai kāptu pie viņa apskaidrošanas kalnā? Lai varētu būt viņa un tuvās valstības liecinieki?

„Un kad tie viņu redzēja, tie nokrita viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.“ Raksti mums nepaskaidro, kādēļ mācekļi, ieraugot Jēzu šai kalnā, krīt ceļos pielūgsmē. Ne jau katru reizi viņi tā darīja. Taču viņu spontānā un vienotā reakcija liecina par kaut ko sevišķu. Viņi gāja garu un grūtu ceļu, taču tas ko viņi galā piedzīvoja, pārsniedza visu, ko vien varēja iztēloties.

Zīmīgi ir arī tas, ka daži mācekļi šaubījās. Arī tie, kas pielūdz, pārdzīvo šaubas. Brīžiem pat šķiet, ka Jēzus mums uzticas vairāk nekā mēs paši sev. Taču neļausimies mazdūšībai. Kungs Jēzus redz šaubas mācekļu sirdīs, tomēr mirkli vēlāk uztic viņiem turpināt pie visām tautām to, ko pats iesāka pie viņiem – darīt tās par mācekļiem.

Šī nav vienīgā vieta, kur lasām par mācekļu šaubām. Viņi mēdza šaubīties pat tad, kad mums tas liekas nesaprotami un mazticīgi. Tomēr mācekļu šaubas liecina, ka viņi nebija lētticīgi cilvēciņi, kuri tikai gaida, lai viņiem kaut ko iestāsta. Tie bija praktiski vīri, kam likās svarīgi neskriet pakaļ visām jūsmām un pasakām. Viņi gribēja pārliecināties par īstenību. Vēlāk, sludinot evaņģēliju visām tautām, viņi sastapa daudzus tādus pašus praktiskus, pārliecināties gribošus prātus. Tad ļoti noderēja viņu uzvarētajās šaubās gūtā pieredze.

Arī no mums Kungs Jēzus neprasa lētticību. Tā būtu mānīšanās, ja mēs jūsmīgi steigtos sludināt to, par ko paši neesam stingri pārliecināti. Būtu ļoti vieglprātīgi, ja mēs uzņemtos mācīt to, ko paši esam tikai virspusēji, pa ausu galam dzirdējuši. Mācekļi uz šo brīdi gāja garu ceļu un vēlāk tas ļoti atmaksājās.

Mācekļu šaubas tai brīdī var salīdzināt ar svariem, kuru kausos apmēram līdzīgā smagumā ir „par“ un „pret“, ticība un neticība. Tie svārstās ap nulles punktu un ir grūti paredzēt, uz kuru pusi galu galā nosvērsies. Jūs šobrīd dzirdat šos vārdus, tādēļ nevis lētticībā, bet no pieredzes varat zināt, ka mācekļiem svari nosvērās uz ticības pusi. Tie, kas šaubījās, ieticēja. Apustuļi devās pasaulē kā avis starp vilkiem sludināt evaņģēliju. Viņu vēsts ir aizsniegusi arī mūs. Taču kas nosvēra svarus? Kas izgaisināja šaubas un nostiprināja ticību?

Mēs lasām: „Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos“. Mūsu Kungs nerīkojās kā sakāmvārdā par kucēniem, ko iemet ūdenī, lai peld kā māk vai arī noslīkst. Viņš pats kaut ko darīja ar mācekļu šaubām. Viņš nepalika iztālēm, bet pienāca Tuvu. Viņš ar tiem runāja tā, kā bija runājis, pie viņiem būdams. Viņa tuvums un pazīstamie vārdi aizdzina šaubas.

Arī mēs noteikti pazīstam šaubu brīžus, kad svari mūsos svārstās ap nulles punktu. Dažreiz mums grūti noticēt Jēzum, dažreiz šaubāmies par sevi. Šaubījās pat mācekļi, nometušies ceļos Jēzus priekšā. Ne tas ir ticīgs, kurš nekad nešaubās, bet tas, kurā šaubas uzveic Jēzus tuvums un viņa pazīstamie vārdi. Kad piedzīvojam šaubas vai nedrošību, atcerēsimies vārdus no Jēkaba vēstules: „Tuvojieties Dievam, tad viņš tuvosies jums“[1].

„Ej un dari“ – šis Jēzus vārdu „ejiet un dariet“ konkretizējums, kas ir mūsu Baznīcas dienu virsraksts, padara lielo misijas uzdevumu par mūsu katra lietu. Un tas ir pareizi. Kunga Jēzus vēlēšanās ir darīt par mācekļiem visas tautas. Viņš izvēlējās to darīt caur saviem mācekļiem. Lai katrs, kas ir saņēmis ticības dāvanu, dod to tālāk. Lai katrs, kas Kristū ir saņēmis pestīšanu, kļūst par šīs pestīšanas liecinieku savā apkārtnē. Tā ir Kunga Jēzus griba un tā attiecas uz katru, arī uz tevi. Kristus valstības celšana  nav tikai mācītāju profesionālais pienākums. Ir tāds jēdziens kā laju apustulāts. Katrs kristīgais ticīgais ir līdzdalīgs Kristus ķēnišķīgajā priesterībā. Caur katru kristīto ticīgo Kristus grib celt savu valstību. Tāpēc nesēdi, neslinko, bet ej un dari!

Dažreiz cilvēki sūdzas, ka baznīcas vārds pārāk maz ir dzirdams sabiedrībā. Parasti to saprot, ka baznīcu vadītāji nav izplatījuši kādu paziņojumu par vienu vai citu sāpīgu jautājumu. Taču laju apustulātam ir lielāks spēks nekā reliģijas profesionāļu paziņojumiem. Padomājiet, cik daudz ir kristīto mūsu zemē! Ja tie visi vārdos un darbos būtu Kristus un Dieva vārda apliecinātāji – kas tā būtu par liecību! Cik daudz tā varētu panākt un mainīt uz labu! Mūsu Kungs neliek saviem ticīgajiem kaktā kurnēt un gaidīt, lai visu atrisina kāds cits. Viņš tiem saka – ej un dari!

Tomēr nevajadzētu arī krist lētā entuziasmā. Mēs darām aplami, ja par Lielo uzdevumu sākam lasīt tikai no 28. nodaļas 19. panta: „Tāpēc eita un darait par māceļiem visas tautas.“ Būtu jāsāk lasīt vismaz no 10. panta, kur mūsu Kungs saka: „lai mani brāļi noiet uz Galileju, un tur viņi mani redzēs.“ Tas bija tāls ceļš. Bet Jēzus viņus sūtīja mācīt visas tautas tikai pēc tam, kad viņi bija to nogājuši, uzkāpuši apskaidrošanas kalnā un ieguvuši drošību Jēzus tuvumā un viņa pazīstamajos vārdos.

Mēģināsim nedaudz apcerēt, ko ceļš uz Galileju varētu nozīmēt mums. Vienā teikumā kopā savelkot, tas bija ceļš, kas mācekļus aizveda pie augšāmceltā Kristus, kurš izkliedēja viņu šaubas un ar savu klātbūtni un pazīstamajiem vārdiem deva tiem drošu ticību.

Kādēļ es atkārtoju, ka tie bija Jēzus pazīstamie vārdi, kas aizdzina šaubas un deva ticību? Mēģiniet iedomāties, kā mācekļi justos, ja tas, kuru viņi ieraudzīja Galilejas kalnā, pēkšņi sāktu runāt kaut ko pilnīgi citu nekā to, ko Jēzus mācīja starp viņiem būdams? Tie, kuri nešaubījās, sāktu to darīt, un tie, kas šaubījās, droši vien muktu prom ko kājas nes! Viņi droši vien domātu, ka tas ir spoks, kas izskatās pēc Jēzus, bet viņa balsī runā kaut ko svešu un nepazīstamu.

Kristus Baznīca drīkst mācīt to, ko ir mācījis pats Kungs Jēzus. Ikviens viņa liecinieks – bīskaps, mācītājs vai lajs – drīkst par viņu liecināt tā, kā viņš pats par sevi ir liecinājis. Liecināt tā, lai liecinieku vārdos ir pazīstams un iepazīstams tas pats Jēzus, kas mācīja apustuļus un stiprināja viņu ticību Galilejas kalnā. Tikai tādi – pazīstami Jēzus vārdi aizdzen šaubas,  atnes sirdsmieru un stiprina ticību. Ja Baznīca vai kāds, kas nācis, lai liecinātu par Jēzu, sāk runāt pats savus vārdus, kādas savas īpašas idejas un mācības, tas nevis kliedē šaubas un stiprina ticību, bet izraisa apjukumu, nemieru un šķelšanos.

Jēzus saka: „Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, Man ir pavēlējiis, ko lai saku un ko lai runāju.[2] Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.[3]“ Apustulis Pāvils tieši tā saredz savu uzdevumu un savu vēsti: „Mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties izlīdzināties ar Dievu!”[4] Tad mūsu darbošanās piepilda Jēzus vārdus, ka viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes – arī padzīt šaubas, dāvināt mieru, cerību un stiprināt ticību ar savu vārdu un klātbūtni. Katram Kristus lieciniekam vajadzētu būt skaidrībā, ka viņš māca „turēt to, ko Kristus ir pavēlējis.“

Kā lai mēs zinām, ka runājam Jēzus vārdus? Gadās, ka mēs gan atšķiram Bībeli un nolasām pantu, bet saprotam to nepareizi. Mēs nolasām Jēzus sacīto, bet ar savu skaidrojumu padarām to svešu. Kā lai zinām, ka mūsu vārdos ir pazīstams Kristus? Tā ir bijusi Kristus Baznīcas galvenā rūpe, cauri gadsimtiem saglabāt autentisku to pašu vēsti, ko Kristus deva apustuļiem un apustuļi tālāk visām tautām. Reformācijas mērķis bija nevis sašķelt baznīcu vai radīt jaunu, bet apkopot un sakārtot baznīcas vēsti tā, lai tā paustu mūsu Kunga un viņa apustuļu mācību.

Romas katoļu baznīcas teologs Hanss Kings raksta par Mārtiņu Luteru[5]:

“Viņš pieprasa baznīcas atgriešanos pie Jēzus Kristus evaņģēlija, kuru viņš kā dzīvu ir iepazinis Svētajos rakstos un īpaši Pāvila vēstulēs. Konkrēti tas nozīmē to, ka:

• Pretī visām gadsimtu gaitām klāt nākušajām tradīcijām, likumiem un autoritātēm Luters nostāda Svēto rakstu primātu: “tikai raksti”;
• Pretī visiem tūkstošiem svēto un vēl tūkstošiem oficiālo starpnieku satrp Dievu un cilvēkiem Luters liek Kristus primātu: “tikai Kristus”, kurš ir svēto rakstu centrs un visas rakstu skaidrošanas orientieris;
• Pretī visiem Baznīcas noteiktajiem cilvēka dievbijīgajiem labajiem darbiem un pūlēm, lai sasniegtu dvēseles pestīšanu, Luters stāda žēlastības un ticības primātu:
• • “tikai žēlastība no žēlsirdīgā Dieva – kā tas parādījās pie Jēzus Kristus krusta un pie augšāmcelšanās –
  • un “tikai ticība, obligātā cilvēka uzticēšanās šim Dievam.”

Tālāk viņš raksta, ka augustīniešu mūks Luters piedzīvoja mokošus sirdēstus, grēka apziņu un nolemtību, no kā viņu atbrīvoja vēsts par attaisnošanu caur uzticēšanās pilnu ticību. Gluži kā mācekļi Galilejas kalnā ieguva mieru pazīstamajos Jēzus vārdos. Hanss Kings vēl atzīmē, ka Luters to darīja nevis mēģinādams sektantiski likt pretī baznīcas mācībai kādas savas jaunas idejas, bet gan meklējot, atsedzot un ceļot gaismā to, ko mācīja jau apustuļi un baznīctēvi, un, protams, pats Kristus.

Mēs varam lepoties ar tādu liecību no malas par mūsu ticības tēvu Mārtiņu Luteru. Un mēs arī lepojamies – ar skaidro, svaigo un reizē apustuliskajā baznīcā dziļi sakņoto, evaņģēlisko mācību. Tā sniedz tik daudz paļāvības un mierinājuma kā neviena cita.

Tomēr daudzi luterāņi līdzinās grāmatu kolekcionāriem, kuri lepojas, ka viņu plauktā atrodas Grīna „Pasaules Vēsture“ četros sējumos vai ārkārtīgi rets Šekspīra sonetu izdevums, ko viņi nekad nav lasījuši un neizlasīs. Bieži gadās sastapt civēkus, kas lepojas ar savu luterāņu identitāti, bet katehismu pēdējo reizi ir pārlasījuši uz iesvētībām pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Lepoties ar to, ko nepazīsti, nozīmē sevi apzagt. Ja luteriskā identitāte kādam liekas lepošanās cienīga, tad noteikti būtu vērts iepazīt mācību, kas ir tās pamatā.

Tādēļ baznīcas dienu tēmu „Ej un dari“ vispirms vajadzētu saprast kā pamudinājumu dziļi, nopietni un godīgi iepazīt savas baznīcas mācību. Ar to sākas mācekļa ceļš uz kalnu Galilejā. Katrs lai novērtē, cik tālu viņš ir šajā ceļā. Daudziem droši vien vajadzēs atkal sākt ar mazo katehismu, cits būs ticis tālāk, bet ikvienam to vajadzētu darīt ne kā piespiestam, bet ar prieku un interesi. Tas dod paļāvību un drošību. Garīgajā dzīvē ir daudz iteresantu ceļu, arī maz pētītu taku. Savu pamatu pazīšana ir karte, kas dod drošību visu izpētīt, bet neapmaldīties. Tā atbrīvo labvēlīgām attiecībām ar citu pārliecību cilvēkiem jo ar agresīviem saukļiem cilvēki parasti kompensē savu nedrošību. Bet galvenais, ja pazīstam savas baznīcas mācību, tad varam būt droši, ka nemaldinām cilvēkus, stāstot viņiem savas idejas kā Kristus evaņģēliju.

Taču Galilejas kalnā mācekļu šaubas kliedēja ne tikai Jēzus vārdi, bet arī viņa tuvums. Evaņģēlija mācību jau Dievs būtu varējis arī nodiktēt kādam pravietim caur eņģeli Gabriēlu, vai likt atrast jau gatvu uzrakstītu uz zelta plāksnēm kādā Amerikas tuksnesī. Taču ar mācības izklāstīšanu vien nepietiek. Ticībai ir jābūt ne tikai prātā, bet arī sirdī, ne tikai zināšanās, bet arī dzīvā Dieva pieredzē. Ko līdz izlasīt grāmatā, ka Dievs tevi mīl, ja tu to nekad neesi piedzīvojis? Dievs iemiesojās cilvēkā Jēzū no Nacaretes, lai pienāktu mums ļoti tuvu. Lai cilvēks sajustu viņa mīlestību. Jēzus sacīja: „Es jūs nesaucu par kalpiem. Es jūs saucu par draugiem.“[6] Viņš mācekļiem ļāva piedzīvot draudzību un sirsnīgu tuvumu, kas par Tēva mīlestību vēstīja ne mazāk spēcīgi kā viņa vārdi.

Kad mēs gribam „iet un darīt“, kad gribam apliecināt Kristu, lai arī padomājam, ko apkārtējie redz mūsu liecībā? Labi, ja viņi dzird uzticami mācītus Kristus vārdus. Bet vai saskarē ar mums viņi sajūt arī Kristus draudzību, viņa silto, sirsnīgo tuvumu? Bieži tā ir grūtākā daļa, jo to nevar iemācīties. Tajā var tikai ieaugt. Bet kā lai savalda un izmaina veco cilvēcīgo dabu? Kas to ir mēģinājis, tas zina cik tas ir bezcerīgi grūti. Ir nesalīdzināmi vieglāk runāt patiesus un Rakstos pamatotus vārdus nekā ļaut otram sajust Dieva sirsnīgo žēlastību.

Ir diezgan vienkāršs princips. Lai palīdzētu otram piedzīvot Kristus draudzību, ir pašam jādzīvo kā Kristus draugam. Mūsu draudzība ir tas, ko Kungs Jēzus no mums gaida un ko mūsu vietā viņam nevar sniegt neviens cits.

Nevajag censties izlikties par Jēzus draugu vai piespiest sevi izturēties kā pēc mūsu domām tādam jāizturas. Tas nebūs pa īstam un nedarbosies. Tā vietā labāk vienkārši tiekties būt Jēzus tuvumā. Vienatnē un kopā ar citiem. Arvien biežāk un arvien ilgāk. Mums vajadzētu attiecībām ar Jēzu atvēlēt daudz laika. Daudz vairāk, nekā parasti to darām. Mums vajadzētu bieži lasīt viņa vārdus, apcerēt viņa dzīves notikumus gan evaņģēlijos gan citās labās grāmatās. Mums vajadzētu savas atziņas pārrunāt draudzīgā lokā un nesacensīgā atmosfērā. Ne tādēļ, lai vingrinātos debatēs, bet lai tuvāk iepazītu Jēzu. Ja gribam dzīvot kā viņa draugi, mums viņš labi jāpazīst – viņa domas, viņa uzskati, viņa personība. Lasot un apcerot Jēzus dzīves notikumus, lūdzot un sarunājoties ar viņu mēs piedzīvojam viņa tuvumu. Izmeklējot sirdsapziņu, nožēlojot un izsūdzot grēkus un saņemot piedošanu, mēs esam viņam tuvu kā nekur citur. Svinot dievkalpojumu, uzklausot vārdu un baudot svēto vakarēdienu mēs pat pieskaramies viņam. Un viņa tuvums ir tas, kas pārveido iekšējo cilvēku par Jēzus draugu. Viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Jēzum vienīgajam ir vara mūs veidot pēc savas līdzības, lai mūsos būtu ieraugāms viņš pats.

Cik garu ceļu mēs esam gājuši, lai dzīvotu kā Jēzus draugi? Vai mēs esam tiekušies būt viņam tuvu un sirdī piedzīvot to, par ko esam dzirdējuši un mācījušies. Iet uz apskaidrošanas kalnu nav īsa pusdienlaika pastaiga, bet nopietni ejams ceļš.

„Ej un dari!“ – tāds ir mūsu baznīcas dienu lozungs. Tas nozīmē ej, iepazīsti dziļāk savas baznīcas mācību un reizē mācies dzīvot tuvu Jēzum kā viņa draugs. Ej un veido mīlestību un sadraudzību visu ticīgo, īpaši ticības brāļu un māsu starpā. Bet atceries, ka tu to dari nevis tikai savai pestīšanai vai savas dvēseles izdaiļošanai, bet gan tādēļ, ka arī tevi Kungs Kristus aicina būt par viņa liecienieku – ja ne līdz pasaules galam, tad vismaz tavā tuvākajā apkārtnē. Gatavojies tam, dodies pie viņa uz apskaidrošanas kalnu, un viņš pats izvēlēsies vietu un laiku, kur tevi satikt un sūtīt. Un kad viņš to darīs, tad nekavējies, jo vienmēr vislabāk ir viņam paklausīt.

Lai mums visiem mīlestība, prieks, miers un sadraudzība Svētajā Garā!

Amen!