Lk.11:14-28 “Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. 20 Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.””

Velns ir bijušais eņģelis – (Lucifers – gaismas nesējs), kurš savu godību pazaudēja lepnības dēļ, jo gribēja būt varenāks par Dievu. Viņš sāka ienīst visu, ko Dievs radījis un īpaši radības kroni – cilvēku. Viņš arī pavedināja Ievu un Ādamu, ka tie krita grēkā un līdz ar viņiem arī visa cilvēce. Par to Dievs nolādēja velnu un līdz ar viņu arī tos eņģeļus, kuri bija viņam pielējušies. Tie kļuva ļaunajiem gariem. Velna ietekme šajā pasaulē būtiski samazinājās ar Jēzus nākšana. Kristus nāve un augšāmcelšanās sagrāva velna varu. Viņš izlika pret Jēzu visu savu naida spēku un nodarīja viņam lielāko, ko var vispār nodarīt – pakļāva ciešanām, atņēma dzīvību, bet Jēzus augšāmcēlās – dzīvs un uzvarējis.

Pēdējā grāmatā Bībelē, Atklāsmes grāmatā ir samērā daudz rakstīts par velnu,jeb precīzāk – tur ir stāstīts par viņa plosīšanos virs zemes un ir pravietojums par viņa galīgo sakāvi un iznīcināšanu.

Elle ir sagatavota velnam un viņa eņģeļiem. Tā ir ciešanu un iznīcināšanas vieta. Beigu beigās, kad Dievs radīs jaunas debesis un zemi, tur velna un ļaunuma tur vairs nebūs.

Luteriskā mācība, kas balstās Bībelē, mums māca, ka visi šajā pasaulē piedzimušie cilvēki ir velna verdzībā, un mēs topam brīvi tikai tad, kad Dievs mūs atbrīvo caur Jēzu Kristu Svētajā Kristības sakramentā.

Nav patīkami uzzināt, ka esi velna verdzībā. Šādi vārdi daudzus nokaitina līdz ārprātam, jo šķiet, ka tie ir stipri pārspīlēti, maigi izsakoties. Kur tad mēs ikdienā īpaši sastopam velnu? Šķiet, ka nekur! Mājās viņa nav, veikalā, skolā vai darbā – mēs viņu neredzam. Moderni un izglītoti cilvēki netic velna eksistencei un netic arī Dievam.
Cilvēks šodien ir bagāts – viņš pats var nopirkt sev ne tikai maizi. Bet gandrīz visu.
Cilvēks ir gudrs, izglītots un daudz sasniedzis visdažādākajās dzīves un zinātnes sfērās.
Cilvēks ir humāns – viņš runā par cilvēktiesībām, par vispār saprotamām vērtībām.
Kāds velns, kāda verdzība – tie šķiet kā viduslaiku tumsonības māņi, ar ko biedēt vientiesīgos!

Bet vai nav savādi, ka pārtikušajā, gudrajā un attīstītajā pasaulē vēl joprojām ir sastopams liels trūkums, kari, vardarbība, noziedzība, neārstējamas slimības. Ne vienmēr šīs lietas ir saistītas ar velna darbību, bet ar cilvēka vājumu un nespēku gan.

Vai jums nekad nav nācies izdarīt ko nepareizu, par ko jūs jau iepriekš zinājāt, ka tā nav labi. Savāda sajūta – kādēļ es tā darīju, ja zināju, ka nožēlošu? Bet mēs cenšamies par to parasti nedomāt, un dzīvot tālāk.

Alkoholiķis, narkomāns, vai cits atkarībnieks vēl joprojām turpina domāt, ka, ja vien viņš gribētu, viņš itin viegli varētu atbrīvoties no sava netikuma – bet viņš to vienkārši vēl negribot. Viņam patīkami domāt, ka viņš visu kontrolē, lai gan patiesībā – tas sen vairs tā nav.

Vēl savādi ir ar dažādām māņticībām. Cilvēki, kuri netic šīm lietām, tomēr tās nekļūdīgi ievēro dažādas zīmes un drošības pēc pārspļauj pār kreiso plecu, un trīs reizes piesist pie koka – lai nenotiktu nelaime.

Vai arī – cilvēki, kuri horoskopu uzskata par blēņām, tomēr tos lasa un katru reizi cer, ka tur būs kādi labi vārdi.

Kāds velns – vai tāds ar ragiem, asti un zirga kāju?! Ļaudis mēdz uzjautrināties par šo tēlu un tas liek viņiem justies labāk.

Bet patiesībā velns uzjautrinās par viņiem, kuri dara tik muļķīgas un ķēmīgas lietas un pie tam vēl paliek pārliecībā, ka viņi ir gudri, stipri, izglītoti un neatkarīgi.

Tas patiešām ir gatavais cirks un komēdija.

Šīsdienas Dievvārdā ir stāsts, kā Jēzus atbrīvoja kādu nelaimīgo no ļaunā gara. Mēmais sāka runāt. Tas bija brīnums.Ir grūti pirmo reizi sacīt– Jēzu, izglāb Mani, Piedod arī manus grēkus, ienāc manā dzīvē. Esi arī mans Kungs un Pestītājs. Cilvēkā ir jānotiek kam lielam, lai viņš tā varētu sacīt, patiesība – lūgt Dievu. Tā ir Dieva dāvana.

Nereti tikai tad, cilvēks sāk apjaust, cik ļoti viņš ir saistīts un manipulējams un cik daudz viņam ir vēl jākļūst brīvam. Bet ja viņš jau prot runāt ar Dievu, tad tā ir patiešām liela lieta. Tas ir avots, kas var pārtapt lielā upē un atdzīvināt dvēseli.

Jēzus sacīja – ja cilvēka dēls jūs darīs brīvus – jūs būsit patiesi brīvi.

Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvu.

Tas ir šis žēlastības avots.

Ja mēs piederam Kristum, tad mums nav nekādas darīšanas ar velnu. Kristus mūs ir atbrīvojis, Kristus mūs dziedina, un aizstāv. Ja tik mēs paliekam pie Kristus.

Āmen.

Ps.34:2-9 Rom.5:1-11