Lasījumi: Ps.51:3-12 / 2.Moz.32:7-14 / 1.Tim.1:12-17

“Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.”

Kā gan šie Dieva pieņemtie un svētie ļaudis, rakstu mācītāji un farizeji kļuva no taisnajiem par Dieva darba pretiniekiem? Jēzus šīs līdzības stāstīja viņiem, lai paskaidrotu un ilustrētu, kādēļ viņš pavada laiku kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, un kā uz šiem ļaudīm skatās Dievs. Eņģeļi debesīs priecājas par kaut vienu atgriezušos grēcinieku, bet farizeji nepriecājās, bet ar katru brīdi vēl vairāk nocietinājās.

Bet Jēzus stāstītās līdzības dzirdēja arī šie atstumtie un grēcīgie cilvēki. Viņi klausījās. Viņi saprata. Ja nesaprata, tad sirds dziļumos juta ilgas pēc Dieva, juta, ka ir aizgājuši pa aplamu ceļu, ka ir pazuduši, vai ceļā uz pazušanu. Nebija tā, kā muitnieki spēja domāt tikai vienīgi par naudas iegūšanu un grēciniekiem – tikai par grēkošanu. Šajos cilvēkos bija kaut kas, kas lika viņiem uzmanīgi ieklausīties, Jēzus balsī, cerēt un ilgoties.

Šīs trīs līdzības tiek dēvētas par triloģiju: par pazudušo avi un drahmu, un tad vēl nākamā līdzība – par pazudušo dēlu. Kaut mēs tās esam jau lasījuši un pārdomājuši, tās joprojām ir piepildītas ar Dieva gaismu un ir aktuālas arī mūsdienu cilvēkam: Tas uzdod jautājumu katram cilvēkam:
“Vai kādreiz esi sajuties kā pazudusi avs – apmulsis un neziņā – uz kuru pusi doties, kur rast palīdzību? Vai esi kādreiz nožēlojis kādu savu rīcību, vai arī kādu savu soli vēlāk esi vērtējis kā nepareizu, kas ir aizvedis prom no cerētā mērķa, un pat prom no Dieva un Viņa draudzes, kā Dieva ganāmā pulka?
‍Vai esi kādreiz sajuties kā pazudusi nauda – tas ir, ka esi zaudējis savu vērtību (savās un citu acīs un varbūt pat – Dieva acīs), ka esi zaudējis savu pielietojumu, nozīmību?

Līdzības nav tiešs attēls, bet kāda aspekta uzsvars, kas attēlo cilvēka attiecības ar Dievu.

Kā cilvēks kļūst pazudis? Kā var noklīst avs no ganampulka? Vai nu pārējās, brangākās izstumda to laukā no sava vidus. Bet arī tad šī avs paliek vēl ganampulka daļa, kamēr nesak raudzīties uz citiem ceļiem, ne tur, kur vada gans. Tai liekas, ka tur zāles ir vairāk un tā ir zaļāka.
‍Varbūt kādreiz esam mežā nomaldījušies. Ejat pēc lielākās sēnes, tad pamanāt vēl lielāku – ejat pēc tās, tad manāt daudzas sēnes vienuviet, – ejat pēc tām, līdz atskārstat, ka ir aiziets jau par tālu. Var saukt un ūjināt, bet mežs slāpē skaņu.
‍Var būt, ka gans atrod savu pazudušo avi netālu ceļmalā plucinām kādu zāles kušķi, bet var būt arī tā, ka avs pati nespēj atgriezties ganampulkā, vai tādēļ, ka ir iekritusi aizā, savainojusies, iesprūdusi, vai ir sapinusies kādā ērkšķu krūmā, kas ar dzeloņiem labi aizķeras aiz avs biezās vilnas un, jo vairāk tā grozas un raujās laukā, jo vairāk ērkšķi saķeras vilnā, un sāk durties miesā, tā, ka savā labā tā vairs neko nespēj, kā tikai žēli blēt. Bet arī tad – blēšana pievilina plēsīgos dzīvniekus, kuriem šāds kumoss ir kā uz palpātes pasniegtas vakariņas.

Var būt, ka avs ejot pa slīpumu, nogāzē izmežģī vai pat salauž kājas. Arī tad viņa paiet nevar, sāpju dēļ blēj un tā nevilšus piesaista plēsoņas.

Gans dodas meklēt pazudušo. Atradis to, viņš to liek uz saviem pleciem un nes, bet viņš par smagumu nebēdā, bet ir priecīgs, ka ir paguvis pirmais un savu avi atradis dzīvu. Kristīgās bildītēs ir parādīts, ka Jēzus klēpī paijā mazu baltu jēriņu kaķēna lielumā. Ja esam redzējuši labi noaugušu aitu, varam iedomāties, ka ganam ir ko nopūlēties, lai tādu aiznestu. Grēki nav mazi puteklīši, kas pieķērušies pie kājām, bet tas ir smagums, kas ir Pestītājam jānes. Un viņš to nes.
‍Bet, ja mēs jautājam pēc iemesla, kādēļ viņš to dara, tad tas ir tādēļ, ka avij ir vērtība, ja tā pieder ganampulkam. Tikai tad tā vairo gana saimniecību un bagātību. Bet ja tā ir noklīdusi, tad kļūst par laupījumu plēsoņām.

Nauda ir labs simbols, kas izsaka vērtību. Naudas vērtība ir spēkā tikai valstī. Piemēram, cik saldējumus varam nopirkt par vienu latu? Var nopirkt piecus, ja tie maksā 0,20Ls. Var – divus pa 0,50Ls. Bet ja šo vienu latu dosi veikalā Vācijā, vai Anglijā, tad pārdevēja būs izbrīnīta un svešā valodā skaidros, ka šeit vajadzīga citāda nauda. Nauda ir lieta, kas ietver sevī noteiktu vērtību. Tā var būt ļoti liela, – pat zelta monēta, bet ja tā ir pazaudēta, ieripojusi grīdas dēlu spraugā, vai iekritusi ūdenī, tad tā kļūst nevērtīga. Tādēļ, ka šī monēta nav vairs apgrozībā.
‍Tāpat varam domāt par vecu naudu. Kādreiz tā bijusi ārkārtīgi vērtīga, bet jaunos laikos tā ir vien vēstures liecība, tas ir krāsains papīrītis, vai metāla vērtība uz kā tā kalta. Varbūt kolekcionāram par to ir interese, bet veikalā par to neko nevar nopirkt – pat ne maizes kukulīti.

Tāpat līdzīgi ir ar cilvēku – viņam ir vērtība tad, ja viņš ir saskaņā ar Dievu, ja Dievs viņu ir atradis un vada viņa dzīvi, ja Dievs to lieto savas pasaules uzlabošanai un svētīšanai – tad tur top cilvēka vērtība. Bet ja esi pats par sevi, vai pat esi pret Dievu, tad vērība zūd.
‍Un pat lielajam pretiniekam, velnam ir interese par cilvēku tikai tik daudz, cik Dievs par tevi ir gatavs dot. ­
‍Cilvēka patiesā vērtība ir redzama tikai vienotībā ar Dievu.

Visa šī līdzību triloģija vēstī, ka cilvēka vērtība ir tad, ja viņš ir vienots ar Dievu viņa draudzē.

Tāpat līdzībā par pazudušo dēlu. Kad viņš bija tālu no tēva mājām – kādā svešā zemē, tad viņam bija smagi jāstrādā un viņam pat nedeva ēdienu, ko deva cūkām. Viņš bija nevērtīgāks par šo dzīvnieku, kas jūdiem tika uzskatīts par īpaši netīru un nicināmu. Bet, kad pazudušais dēls atgriezās tēva mājās, tad viņš tūdaļ ieguva savu lielo vērtību – viņu ietērpa smalkās drānās un pirkstā vilka dzimtas gredzenu, kas apzīmēja viņu kā mantinieku.

Dieva acīs mēs esam neizsakami vērtīgi.
‍Lai Svētais Gars palīdz, ka mēs to saprotam. Cilvēks ir tā vērts, lai Jēzus Kristus par viņu mirtu pie krusta. Tā vērts, lai tajā ieguldītu pūles un mīlestību. Dievs redz katra cilvēka patieso vērtību. Viņš ir tā vērts, lai atstātu 99 avis vienas, lai meklētu vienu pazudušo. Viņš ir tā vērts, lai atliktu malā visus plānus un pārmeklētu visu māju un atrastu pazudušo.
‍Ja tu būtu vienīgais grēcinieks pasaulē kā šī drahma, tad arī tevis dēļ vien Dievs sūtītu savu dēlu.

‍Mēs skatamies uz citiem, – vērtējam, tāpat arī citi raugās arī uz mums ar vērtējošu skatienu. Mēs meklējam tādu vērtību, kas būtu personīgi mūsos. Ne kas vispārīgs, bet kāda īpaša, tikai šī cilvēka kvalitāte.
‍Dievam ir citāda mēraukla nekā cilvēkiem un tā ir pilnīga. Dieva spriedums ir patiess

Dievam nav svarīgi – kāds ir tavs rēķins bankā, kādi ir diplomi un goda zīmes, cik cilvēku klausa tavam rokas mājienam, arī ne tas, – cik pavadītāju un vainagu būs tavā pēdējā gaitā. Dievs nejautās: “Cik esi liels vai mazs, ievērots, vai neievērots, slavens, vai aizmirsts, cildināts, vai pelts.”

Dievs jautās: “Cik tu savā dzīvē un darbā esi bijis uzticīgs?”

Jēzus stāstīja līdzību par kungu, kurš aizceļodams atstāja kalpiem pārvaldīšanā savu īpašumu. Atgriezies viņš no kalpiem prasīja norēķinu par padarīto. Tam, kas bija labi strādājis, kungs sacīja: labi tu godīgais un uzticīgais kalps – tu esi bijis uzticīgs pār mazumu – es tevi iecelšu pār lielumu. Ieej sava kunga priekā.

Ko Dievs varēs sacīt par tevi?

Vai Viņš varēs teikt: “Labi – tu godīgais un uzticīgais kalps, kalpone!”

Ja meklējam tādu vērtību, kas Dievam patīk, tad atcerēsimies, ka uzticība ir Dieva uzslavas vērta.  Āmen