Lk.7,36-50 “Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai Viņš pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās. Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: “Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: “Sīmani, Man tev kas jāsaka.” Viņš atbildēja: “Mācītāj, saki.” Jēzus sacīja: “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?”  Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.” Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: “Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas. Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz.” Un Viņš tai sacīja: “Tev tavi grēki piedoti.” Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: “Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?” Bet Viņš sacīja uz sievu: “Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.“

‍Tajā laikā bija ierasts, ka pēc tam, kad ceļojošie sludinātāji bija runājuši sinagogās, pilsētas turīgākie iedzīvotāji uzņēma viņus savās mājās un cienāja ar vakariņām. Šādā pat sakarā arī Sīmanis uzaicināja Jēzu pie sevis.

Lai gan Sīmanis ir uzaicinājis Jēzu uz savām mājām, tomēr viesmīlību viņš diez ko labi neizrāda. Patiesībā Sīmanis pret savu viesi izturas diezgan rupji. Tajā laikā, proti, pavisam ierasta lieta bija mazgāt savam viesim kājas. Viesi sveicināja arī ar skūpstu. Un visbeidzot pasniedza krēmu, ar ko ieziest seju.

Tās bija pavisam ierastas darbības, kā parādīt viesmīlību. Un visas šīs trīs darbības Sīmanis neievēroja šajā dienā pret savu viesi. To nevar uztvert citādāk kā vien nelaipnību.

Sīmanis izrāda savu nicinājumu, un klusībā cer uz brīdi, kad varēs Jēzu kritizēt.

Bet tā viss tas nenotika. Kad vakariņas bija paēstas un Sīmanis gatavojās runāt ar Jēzu par viņa sprediķi sinagogā, kaut kas pēkšņi notika.

Pilsētas prieka meita, ar kuru iespējams vairāki no ielūgtajiem vīriem bija izveidojuši ciešākas saites, nelūgta ieradās farizeja mājā. Un tad jau mēs lasījām, kas tālāk notika. Kā viņa svaidīja Jēzus kājas ar dārgu eļļu, nožāvēja tās ar saviem matiem un skūpstīja Viņa kājas.

Iespējams, ka jau iztālēm viņa stāvēja un vēroja, cik neviesmīlīgi Sīmanis izturējās pret Jēzu. Kādā brīdī viņa vairs nevarēja izturēt. Un tad viņa darīja to, ko Sīmanim bija vajadzējis darīt priekš Jēzus.

Un mums atkal jāvērš uzmanība detaļām. Viņa žāvē Jēzus kājas ar saviem matiem. Kad sieviete tajā laikā publiskā vietā izlaida matus, tā bija zīme, ka viņa ir prostitūta. Un Jēzus ļāva viņai to darīt.

Un dārgā eļļa, ar ko tika svaidītas Jēzus kājas – no kurienes gan viņai bija šī nauda? Droši vien nav grūti to uzminēt, kā parasta meitene ieguva tik dārgu eļļu. Nauda smaržoja pēc prostitūcijas. Un Jēzus ļāva viņai to darīt.

Jēzus ļāva viņai to darīt. Bet Sīmanis izjuta nicinājumu un pārākumu pār šo sievieti. Nu Jēzus atklāja, ka viņš nebija dievbijīgs cilvēks.

Bet pirms Sīmanis paguva paust savu nicnājumu, Jēzus viņu uzrunāja un stāstīja līdzību par diviem parādniekiem. Un jēga ir nepārprotami skaidra.

Sīmanis bija ielicis sievieti kategorijā – parādniece. Un Jēzus viņam piekrīt. Jā, viņa ir parādniece. Pie tam, liela parādniece. Nav šaubu par to, ka viņa šajā līdzībā ir parādā 500 denāriju – milzīgu summu.

Bet tu, Sīmani, tu arī esi parādnieks – tu gan esi parādā mazāk – vien 50 denāriju – bet arī tu esi parādnieks.

Un Jēzus norāda uz to, ka neviens no parādniekiem nebija spējīgs pats atdot parādu – viņiem abiem vajadzēja, lai to atlaiž. Arī tādam kā Sīmanim.

Atšķirība starp Sīmani un šo vārdā neminēto sievieti nav tāda, ka viens ir grēcinieks un otrs nē. Nē, viņi abi ir grēcinieki, kam vajag saņemt piedošanu. Un es zinu, ka grēcinieks ir tāds vecs vārds, uz ko daudzi šodien rauc pieri. Bet tad aizstāj to ar vārdu – parādnieks – tāds, kas ir kaut ko parādā – parādā citiem cilvēkiem un Dievam.

Un vai gan nav tā, ka ne vienmēr mēs esam rīkojušies tā, kā būtu vajadzējis rīkoties.

Būtiskā atšķirība starp Sīmani un šo sievieti tātad nav tā, ka viņa ir kaut ko parādā, un viņš nav. Nē, būtiskā atšķirība ir tāda, ka viņa atzīst to, bet Sīmanis nē.

Unveids, pēc kura var atpazīt, ka viņa atzīst savu parādu, ir viņas darbības – mazgājot Jēzus kājas. Tā ir darbība, kas veikta pateicībā – viņas prieka izpausme un pateicība Jēzum par parāda atlaišanu.

Viņa daudz mīl, jo ir daudz mīlēta. Sīmani, tu nemīli – un tā ir jūsu abu atšķirība.

Sīmanis bija ielicis sievieti kategorijā – parādniece, un tas nekad nemainīsies. Bet kā kāds ir teicis:

Žēlastība ir varens spēks. Kā vējš, kas pagriež buras, vada kuģi pareizajā virzienā un dod ātrumu. Žēlastībai ir spēks izmainīt. Pārvērst ūdenī vīnā. Žēlastībai ir spēks izmainīt cilvēku dzīves pēc Dieva līdzības, kādā esam radīti.

Žēlastība, ko viņa šajā dienā piedzīvoja pie Jēzus, izmainīja visu šīs sievietes dzīvi. Jēzus viņai teica: „Tev tavi grēki piedoti”, „Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru”. Trīs mazi teikumi, kas pārveidoja cilvēka dzīvi. Žēlastība ir varens spēks. Gluži kā vējš, kas pagriež buras, vada kuģi pareizajā virzienā un dod ātrumu.

Žēlastība arī tavu un manu dzīvi šodien var izmainīt. Žēlastība nozīmē, ka man nav jācenšas kaut ko izdarīt, lai Dievs mani vairāk mīlētu nekā viņš jau to dara. Es nevaru nopelnīt Dieva mīlestību. Viņš jau ir izlējis savu mīlestību pār mani. Dievs ir tik ļoti manī iemīlējies – lai teiktu pavisam tieši.

Žēlastība nozīmē arī to, ka es nevaru uzvesties tā, it kā Dievs mani zemāk vērtētu. Dievam es neesmu vienaldzīgs. Jēzus neatraidīja sievietes mīlestības izpausmi, lai gan viņa bija prostitūta – viņš pieņēma viņas eļļu, neskatoties uz to, ka zināja, kādā veidā viņa bija ieguvusi naudu, tās pirkšanai.

Žēlastība nozīmē to, ka tu nekad nevari nopelnīt Dieva mīlestību. Un tu nekad nevari uzvesties tā, it kā nebūtu šo mīlestību pelnījis.

Ir tikai viens veids, kā tu vari žēlastību pazaudēt, un tas ir esot tāds, kā Sīmanis bija – noliedzot, ka arī tu esi parādnieks, kam nepieciešama Dieva piedošana. Ja tu tā dari, tad tu pazaudē to, kas var izmanīt cilvēka dzīvi – proti, Dieva žēlastību.

Ir kāda filma ar nosaukumu Amazing grace (Apbrīnojamā žēlastība). Filma ir par kādu cilvēku, kam daudz tika piedots, un tas izmainīja viņa dzīvi. Viņu sauca Džons Ņūtons, un viņš uzrakstīja pasaulslaveno dziesmu Amazing grace.

Džons Ņūtons bija kapteinis uz vergu kuģa. Viņš transportēja vergus no Āfrikas uz Ameriku. Ceļā lielākā daļa ieslodzīto nomirst vai arī smagi saslimst. Džons Ņūtons ir ļauns vīrs. Bet pēkšņi viņa dzīve pilnībā izmainās.

Viņš satiek Jēzu un kļūst par kristieti. Viņš piedzīvo Dieva žēlastību. Dievs norāda uz tām lietām, kas viņa dzīvē ir nepareizas. Ņūtons atzīst savas kļūdas un nožēlo.

Dievs neļauj Ņūtonam kuģot pašam savu ceļu, bet gan parāda žēlastību –neaptveramu žēlastību. Un vēlāk, kad Ņūtons pārtrauc vergu tirdzniecību, viņš uzraksta šo dziesmu – Amazing grace – apbrīnojamā žēlastība, brīnišķīgā žēlastība.

Pirms Ņūtons kļuva par kristieti, viņš paguva pārvest 20.000 melnādainu vergu no Āfrikas uz Ameriku. Ņūtons viņus apraksta kā spokus, kas turpina pie viņa atgriezties. Un tikai tāpēc, ka viņš ir piedzīvojis Dieva žēlastību, viņš spēj dzīvot tālāk.

Politiķis Viljams Vilberforss satiek Džonu Ņūtonu un dzird viņa rakstīto dziesmu Apbrīnojamā žēlastība, – un tā kaut ko aizskar Vilberforsā. Arī viņš satiek Dieva žēlastību. Un kādu dienu viņš sēž dārzā un pastāsta to savam kalpam: Es esmu saticis Dievu. Vai tu saproti, cik apgrūtinoši tas ir satikt Dievu.

Viss izmainās Vilberforsa dzīvē. Kādu dienu viņš laukumā sāk dziedāt Amazing grace – šis respektablais politiķis un pilsonis nu kļūst par ceļvedi cīņā par vergu tirdzniecības aizliegšanu.

Tas ir stāsts par cilvēku, kurš ir izpostījis citu cilvēku dzīvi. Bet viņš, kurš ir izpostījis citu dzīvi, satiek Dieva žēlastību un saņem atpakaļ savu dzīvi. Viņš daudz mīl, jo viņš ir daudz mīlēts.

Amazing grace how sweet the sound, that saved a wretch like me. “Apbrīnojamā žēlastība! Cik saldi skan tā, Tādu grēcinieku kā mani tā izglāba.”{Šis ir burtisks tulkojums no angļu valodas, kas precīzāk izsaka oriģinālo ideju; tulkotajā dziesmā LV teksts ir stipri atšķirīgs, bet man likās, ka šeit varētu nolasīt tiešo tulkojumu}.

Dziesmu ir grūti precīzi iztulkot, lai to varētu izdziedāt. Un ir gandrīz negods to dziedāt dāniski/latviski – bet mēs to vienalga darām, jo ir grūti saprast angļu valodas vecvārdus. Tāpēc mēs beigsim, dziedot pasaulslaveno dziesmu – dziesmu, kas tostarp pārtrauca verdzību.

Bet arī dziesmu, kas mūsdienīgiem parādniekiem kā es un tu ļauj satikties ar Dievu un Viņa neaptveramo žēlastību.

Tulkoja: Alma Bernharda, 2012.