Jk.5,13-20. 18.svētdiena pēc Vasarsvētkiem sv., Katlakalnā, (Māc.M.Ziemelis), 26.09.2021.

Jk.5,13-20. “Ja kāds no jums cieš ļaunumu, lai lūdz Dievu. Ja kāds ir labā noskaņā, lai dzied slavas dziesmas. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai pieaicina draudzes presbiterus un tie lai lūdz Dievu par viņu, svaidīdami viņu ar eļļu Kunga vārdā. Un ticības lūgšana izglābs neveselo, un Kungs viņu uzcels; kaut arī viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots. Tad nu izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet cits par citu, ka jūs topat dziedināti! Taisna lūdzēja lūgšanas spēj panākt daudz. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums un dedzīgā lūgšanā lūdza, lai nelītu lietus, un lietus nelija uz zemes trīs gadus un sešus mēnešus, un tad viņš atkal lūdza, un debesis deva lietu un zeme izaudzēja savus augļus. Mani brāļi, ja kāds jūsu vidū nomaldās no patiesības un kāds cits viņu atgriež atpakaļ pie patiesības, tad lai viņš zina, ka, atgriezis grēcinieku no maldu ceļa, viņš izglābs tā dvēseli no nāves un apklās daudzus grēkus.”

Starp amata darbiem apciemoju savu tēvu slimnīcā. Vēlāk istabas biedrs viņam esot jautājis: “Vai tad ir tik slikti, ka jāsauc jau mācītājs?” Tēvs viņam atbildējis: “Ak nē, nē. Nav jau tik slikti. Tas bija tikai mans dēls.”

Cilvēki daudzkārt nevēlas, ka mācītājs viņus apmeklētu slimnīcā, vai pat mājās slimības gultā, jo tas tad tiek uztverts kā saudzīgs mājiens, ka jāsāk taisīties mūžības ceļā. Ir protams, kas priecājās par mācītāja vizīti, bet vairums latviešu – labāk nevajag.

“Šeit var palīdzēt tikai lūgšanas!” – šādi vardi mēdz izskanēt savādā tonī un nozīmē to, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Kad zāles un medicīna nav palīdzējusi, kad vairākas operācijas nav uzlabojušas stāvokli un kad daudz naudas ir izsviests par dažādām alternatīvām ārstēšanās metodēm, tad no kāda līdzjūtīga ārsta, māsiņas vai pacienta blakus gultā atskan šādi vārdi: “Šeit var palīdzēt tikai lūgšanas.” Un kas tad notiek tālāk? Vai tam seko lūgšanas? Parasti jau nē. Tas ir tikai tāds izteiciens, ko cilvēki lieto, lai pateiktu ko citu – tev tās ir beigas.

Lūgt Dievu jau nekad nav par vēlu. Bet vai cilvēks atradīs ceļu uz lūgšanu, pat ja veselības problēmas ir samilzušas? Ja mūžā nekad nav sacīta lūgšana, tad tas varētu būt diezgan grūti. Vai arī iznāktu kaut kas līdzīgs vaidēšanai, vaimanāšanai, ubagošanai un galu galā vēl savītos kopā ar sāpīgo, nodevīgo jautājumu – “kāpēc?!” “Kāpēc man tā jācieš? Kāpēc man ir jānes šī nelaime, šī nolādētā slimība? Ko es tādu esmu izdarījis? Es taču tik labi dzīvoju. Es vienmēr esmu bijis godīgs cilvēks. Ko es tādu esmu sagrēkojis? Kādēļ Dievs ir tik bargs?” Vai vaimanas ir lūgšana? Mēs, esot žēlsirdīgi, mierinoši, gribētu sacīt, ka jā, jā, arī tā var, Dievs taču redz, saprot un uzklausa. Bet atbilde, ko cietējam negribas teikt, ka vaimanas nav lūgšana. Žēlabas nav lūgšana. Vēl jo vairāk, ja tās pāriet Dieva vai cilvēku apsūdzēšanā. Ja kāds tā izvaimanā savu jautājumu, tad, saudzējot vājinieku, es domāju par tām Rakstu vietām, kur slimībai patiešām nav saistība ar grēku. Lai gan ir taču arī Rakstu vietas, kur saistība ir. Piemēram, Jēzus vairākiem izdziedinātiem no slimībām sacīja: negrēko, lai tev nenotiek ļaunāk. Spitālība, kas mēdza sekot apgrēcībai.

No ārstiem arī zinām, ka slimības cēlonis taču ir jāapskata zinātniski. Bet zinātniski apsvērumi nepalīdz jautājumam “kāpēc”. Kāpēc no visiem cilvēkiem es tagad esmu inficēts ar šo vīrusu? Kurš beidzot pateiks, kur ir mana vaina? Daudzi cilvēki nespēj tikt galā ar vainas, cēloņu un seku jautājumu. Un nekādas zāles šeit nevar palīdzēt? Tādēļ daudziem šis jautājums “kāpēc” sāpīgi urbjas dvēselē un varbūt pat ķermenī. Tad savs īpatnējais, personiskais, no Baznīcas atšķirīgais Dieva skatījums tiek atmests, jo tas vairs nepalīdz. Tas palīdz tikai tad, kad sāpes nav un nāve vēl nav jaušama. Bet kad jau tas notiek, tad cilvēks meklē to Dievu, kas ir aiz cilvēku pašu celtajiem dieviem. Kas zin, varbūt arī labi, varbūt vēl var paspēt ielēkt pēdējā vagonā.

Šīsdienas Dieva vārds Jēkaba vēstulē stāsta par senu rituālu praksi, ko baznīca veica pie slimniekiem. Daudzas luteriskās baznīcas cenšas šo praksi atjaunot un arī mūsu, jaunajā dziesmu grāmatā ir slimnieka svaidīšana ar eļļu. Pavisam vienkārši izskaidrojot, tas ir īpašs aizlūgšanas veids par slimnieku. Mēs arī draudzē bijām iesākuši otro Lieldienu dievkalpojumā iekļaut slimnieku svaidīšanu ar eļļu. Notiek arī privāti slimnieku apmeklējumi. Daudzi mācītāji to nepraktizē, jo saskata tajā kādus māņticības iedīgļus, ka slimnieks un tuvinieki eļļas svaidīšanu uztver kā vēl vienu metodi ar ko varētu panākt savu – iegūt veselību. Un pēc tam ir vīlušies, ka arī tas nav izdevies. Patiesi tas nav līdzeklis, bet prakse ar ko iespējams izlīgt un samierināties ar Dievu. Un vienalga, vai Dievs atstās slimību, dos drīzu nāvi, vai atlabšanu un atspirgšanu. Veselība kļūst otrā plāna jautājums. Svarīgākais ir izlīgt ar Dievu, vai varbūt pat – iepazīties ar Dievu. Un ja tas izdodas, tad tā ir vislielākā lieta.

Šajā praksē ir vairāki pakāpieni, ja tā drīkstētu teikt.

Vispirms vārdi: “cits citam” – izsūdziet cits citam, aizlūdziet cits par citu. Vai gan Dievu nevar lūgt vienatnē savā istabā? Nav vietas, kur Dievu nevarētu lūgt. Bet cits jautājums ir, vai lūgšana tiešām notiek un tā nav tikai tukša aizbildināšanās vai sava fantāzija par lūgšanu. Un turklāt – bez draudzes un baznīcas kopības nevar būt pilnvērtīgas lūgšanas dzīves. Tāpat, kā ķermeņa loceklis, atrauts no organisma, nesaņem skābekli caur asinīm, tā arī kristīgā dvēsele, atrauta no baznīcas kopības, nevar pilnvērtīgi augt un praktizēt lūgšanu. “Cits par citu” nozīmē draudzi – ticības brāļus un māsas, kopīgu ticību un kopīgu lūgšanu. Draudze aizlūdz, vai tādā veidā, kā mēs to darām dievkalpojumā, vai privāti, uzliekot, vai neuzliekot rokas. Un tas ir citādi nekā vienam pašam lūgt. Jēkabs raksta: “aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” Ir kristieši, kuriem, ir pat īpaša aizlūgšanas dāvana, ka viņa lūgšanas pie otra cilvēka piepildās. Bet viņi paši to nezina, ja nav nekad lūguši par otru. Kristīgi cilvēki ir pārliecinājušies, ka aizlūgšanas spēku var izjust un piedzīvot. Es esmu to piedzīvojis.

Tad nākamais ir svaidīšana ar eļļu tā Kunga vārdā. Jēkabs raksta. Aiciniet presbiteru. Tas ir vadītājs, kurš aizlūdz un uzliek rokas slimajam. Roku uzlikšana ir Sv.Gara dāvanas simbols un pasludinājums. Un tad svaida slimnieku ar eļļu. Mēs to darām tā, ka iezīmējam krusta zīmi uz slimnieka pieres un abām plaukstām, jeb to pamatnes, atgādinot par Kristus brūcēm tevis glābšanai. Arī eļļai pašai ir Sv.Gara un ārstēšanas simbolika. Eļļa iekļūst ķermeņa rievās, iesūcas ādā, atgādinot, ka tā Sv.Gars caurstrāvo cilvēka ķermeni un iesūcas dvēselē, padarot to atvērtu Dieva Valstībai. Arī Jēzus sūtīja savus mācekļus sludināt Dieva valstību un mācekļi svaidīja daudzus vājos ar eļļu un izdziedināja. Tā bija Jēzus kalpošanas prakse, ko baznīca var turpināt arī šodien. Pats sevi nesvaida ar eļļu. Tur ir vajadzīgs otrs. Kā Jēzus sacīja: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es pats esmu viņu vidū.” To nozīmē prezbitera aicināšana, vai vārdi, aizlūdziet cits par citu.

Un trešā lieta ir grēksūdze. Mēs varētu jautāt līdzi daudzajiem jautātājiem: “Vai tad grēkus nevar izsūdzēt uzreiz Dievam?” Protams, ka var, bet tajā pat laikā arī nevar. “Izsūdziet cits citam” – rakstīja Jēkabs. Un uzsvars ir uz to, ka ne tikai savās domās pastāstīt visu Dievam, bet tieši būt gatavam citam atklāt savus grēkus. Šos vārdus mēdz arī skaidrot, kā izsūdzēšanu jebkuram ticības brālim vai māsai. Kādās sarežģītās situācijās to tā var, bet parasti bikts notiek pie mācītāja (tam ir savi iemesli – gan noslēpuma saglabāšana, gan grēka neizplatīšanās). Bet problēma ir, ka grēksūdze ir izzudusi no no mūsdienu cilvēku apziņas. Cik gan tagad luterāņu dodas uz privāto grēksūdzi? Vai vispār – kaut reizi mūžā ir bijuši? Luters vēlējās, lai grēksūdze nebūtu piespiesta, bet brīvprātīga un cilvēki uz to dotos ar prieku, zinot, kādu atvieglojumu dvēselei tā nesīs. Bet brīvība pārgāja negribēšanā, tad nezināšanā un ignorancē. Katoļi pārmeta luterāņiem, ka mēs atmetot grēksūdzi, bet luteriskā puse tūdaļ steidzās skaidrot, ka grēksūdze netiek atmesta, bet tikai atbrīvota no nevajadzīgiem cilvēciskiem priekšrakstiem. Bet laika gaitā tā sāka gan atmirt. Latvijas draudžu dievkalpojumos vēl ir kaut vispārējā grēksūdze, bet rietumu baznīcās arī tā ir izņemta. Tādēļ, ka vainas sajūta, pazemojums, kauns, ka esi izgāzies, ka apzināti esi vēlējis ļaunu, ka esi ko sliktu veicis, runājis vai domājis – daudziem jau to atzīt ir mokoši, vai neiespējami, kur nu vēl stāstīt kādam citam. Kurš gan gribētu sevi šādi atmaskot? Kurš gan nevēlētos turēt savu pašcieņu līdz galam. Tas ir saprotams un tomēr mēs zinām, cik ātri slikta slimība var mainīt mūsu dzīvi. Nemaz vēl nedomājot par tiem gadījumiem, kad jauns, vesels cilvēks aiziet vakarā gulēt, bet otrā rītā vairs nepamostas. Vairums gadījumos Dievs dod laiku savest savas lietas kārtībā, bet mēs to tā nesaprotam un negribam.

Grēksūdzes mērķis nav kaunināt vai sāpināt, bet mērķis ir grēku piedošana. Kā Dāvids rakstīja: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu.” Ir pilnīgi droši, ka ticības lūgšana palīdzēs slimniekam un kungs uzcels slimo, un grēki viņam tiks piedoti. Tas ir vissvarīgākais, ka grēksūdzē un lūgšanā mēs iegūstam spēku un ticību tam, ka neesam izkrituši no Dieva valstības, ka esam Dieva ziņā, ka Dievs vada mūsu dzīvi un, ka viņam izdosies to izveidot tādu, kā viņš vēlas un, vienalga, vai tas būtu slimībā vai veselībā. Tas ir svarīgākais – atrast pārliecību par Dieva žēlsirdību un labestību Jēzū Kristū. Tā ir daudz lielāka par visu to, ko savā dzīvē esam darījuši nepareizi, runājuši, vai domājuši.

Ikviens, kurš to piedzīvo, var kļūt mierpilns, neskatoties uz ciešanām. Jo tad dvēselē dzied eņģeļi.

Šādu lūgšanu varam nest cauri mūsu labajām un sliktajām dienām, līdz pat mūžīgajai valstībai, ko Jēzus Kristus dēļ dāvās visvarenais un žēlsirdīgais Dievs.

Āmen