“Kungs teica Samuēlam: “Cik ilgi tu sērosi par Saulu, tādēļ ka es esmu atmetis viņu no valdīšanas pār Israēlu? Piepildi ragu ar eļļu un ej – es tevi sūtu pie betlēmieša Jišaja, jo es esmu izraudzījies ķēniņu no viņa dēliem.” Samuēls teica: “Kā lai es eju? Sauls to padzirdēs un mani nokaus.” Un Kungs teica: “Ņem līdzi teli un saki: es esmu nācis upurēt Kungam. Aicini Jišaju līdzi upurēt, un es tev teikšu, kas jādara. Svaidi man to, kuru tev norādīšu.” Samuēls darīja, kā Kungs teica, gāja uz Betlēmi, un pilsētas vecajie izbijušies nāca viņam pretī un vaicāja: “Vai tu nāc ar mieru?” Viņš atbildēja: “Ar mieru! Es esmu nācis upurēt Kungam. Šķīstieties un nāciet upurēt kopā ar mani.” Un viņš svētīja Jišaju un viņa dēlus un aicināja viņus līdzi upurēt. Kad tie atnāca, viņš ieraudzīja Elīābu un nodomāja: “Patiesi, viņa svaidītais ir Kunga priekšā.” Bet Kungs atbildēja Samuēlam: “Neraugies uz viņa izskatu un dižo augumu – viņu es esmu atmetis. Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī.” Tad Jišajs aicināja Abīnādāvu un lika viņam nākt Samuēla priekšā, bet tas teica: “Arī šo Kungs nav izvēlējies.” Tad Jišajs lika nākt Šammam, bet Samuēls teica: “Arī šo Kungs nav izvēlējies.” Tā Jišajs lika saviem septiņiem dēliem nākt Samuēla priekšā, bet Samuēls teica Jišajam: “Kungs nav izvēlējies nevienu no šiem.” Un viņš jautāja Jišajam: “Vai šie tev ir visi zēni?” Tas sacīja: “Vēl palicis jaunākais. Redzi, viņš gana avis.” Un Samuēls teica Jišajam: “Sūti pēc viņa, mēs neko nesāksim, iekams viņš nebūs atnācis.” Tad viņš lika to atvest, un tas bija sārtvaidzis skaistām acīm un glītu augumu. Un Kungs teica: “Celies, svaidi viņu, jo tas ir viņš!” Samuēls ņēma eļļas ragu un svaidīja viņu brāļu priekšā, un Kunga Gars spēji nāca pār Dāvidu kopš tās dienas un turpmāk. Bet Samuēls cēlās un gāja uz Rāmu.”

Tims Genārs grāmatā “Stiprāks par naidu” piemin kādu priesteri, kurš mēdza jautāt “Kā jūtas tava sirds?”. Kad viņš satika pazīstamus cilvēkus, pēc apsveicināšanās mēdza uzdot šo jautājumu: “Kā jūtas tava sirds? Kā tavai sirdij klājas?” Citreiz viņš uzlika plaukstu uz krūtīm un jautāja – “Saki draugs, kā klājas tavai sirdij?” Viņš nejautāja par sirds fizisko veselību, lai gan arī to ir vērtīgi pa laikam pārbaudīt, bet runa bija par garīgo sirdi. To, ko mēs ar to saprotam: dvēseli, sirdsapziņu, iekšējo cilvēku, Dieva cilvēku mūsos…

Patiešām, kā šobrīd klājas tavai sirdij?

Cilvēku skatieni ir bieži pievērti ārējām lietām. Tie neraugās dziļi.

Piemēram, viena no lietām, kas daudzus mūsdienās interesē, ir panākumi. Kurš gan nevēlas būt panākumiem bagāts veiksminieks. Piemēram, veiksmīgs uzņēmējs, kultūras darbinieks, ārsts, mākslinieks, mācītājs vai kas cits.

Daudzi kristieši savu mērķu sasniegšanai spēku atrod kristietībā. Tas izdodas, ja Dievs svētī, ja Dievs palīdz. Kad ir piedzīvota svētība, tad kristieši liecina citiem, ka Dievs viņu dzīvē ir daudz laba darījis. Cik varens un labs ir Dievs! Viņi dod Dievam savus solījumus, dod 10 tiesu no saviem ienākumiem un uzticas Dievam vēl drošāk.

Šīsdienas Dieva vārds mums atgādina vēl kādu svarīgu patiesību: Dievs neskatās virspusēji. Cilvēki raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi.

Šī rakstu vieta no Vecās Derības mums stāsta par 2 Izraēla ķēniņiem – Saulu un Dāvidu.

Sauls bija liela auguma, spēcīgs, skaists un visā Israēlā nebija neviena vīra, kas būtu bijis labāka izskata nekā viņš. Veselu galvas tiesu viņš bija lielāks kā pārējie. Kad Dievs viņu aicināja par ķēniņu viņš bija jauns un nedrošs. Viņš bija paslēpies starp mantu kravām. Par Saulu ir rakstīts kas svarīgs. Kad pravietis Samuēls bija svētījis Saulu, tad Dievs pārmainīja viņa sirdi; un visas tās zīmes piepildījās tanī pat dienā (1.Sam.10:9). Sauls daudzus gadus kalpoja kā ķēniņš. Viņa vadībā bija izcīnītas daudzas kaujas Izraēla tautai par labu. Ar laiku kaut kas mainījās Saula attieksmē pret Dievu un pravieti Samuēlu. Piemēram, Samuēlam bija jāuzmanās, lai Sauls viņu nenogalina. Šādām bailēm un šaubām nevajadzēja rasties. Kaut kas bija mainījies. Un tad ir rakstīts, ka Dievs Saulu atmeta. Dievs atmeta to ķēniņu, ko pats bija izraudzījis. Tas izklausās biedējoši, pat netaisnīgi, nepateicīgi, despotiski. Nepareizi saprotot, Dievs var šķist netaisns. Taču Dievs ir vienmēr taisns un labs. Viņš brīdina ikvienu, un īpaši kristieti, lai nekrītam pārlieku pašpaļāvībā un nenocietinām savas sirdis pret Dieva Garu.

Atklāsmes grāmatā tas pats ir teikts citādiem vārdiem: “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību”(Atkl.2:4). Proti, pirmo mīlestību uz Dievu, ticības prieku, vienkāršību, uzticēšanos. “Tad nu iekarsies un atgriezies” (Atkl.3:19). Nebija vairs svarīgas Saula senās uzvaras vai nākotnes spožās perspektīvas, jo viss varēja mainīties visneparedzamākajā veidā. Svarīga ir tagadne un Tava sirds Dieva priekšā. Vai esi ko mācījies no savām uzvarām, panākumiem, iekarojumiem? Vai zaudējumi, pazemojumi, neveiksmes ir tuvinājušas tevi Dievam? Dievam nav prieka par vīru muskuļiem, vai ātrajiem zirgiem… Pasaules varenie Dievam neiedveš bijību. (Ps.147:10) Gluži otrādi – Dievam patīk aicināt un lietot to, kas cilvēku acīs ir necils: Vai tas ir jauns zēns, Sauls, kuram jākļūst par ķēniņu un kurš nedrošībā ir paslēpies starp mantām. Vai tas ir jaunais ķēniņš Zālamans, kurš atzīstas Dievam, ka ir vēl jauns un nezina kā ienākt un iziet un kā gan viņš varēs tikt galā ar lielo Izraēla tautu. Vai Mozus, kuram jādodas pie verenā faraona un vienīgā drošība, kas viņam dota ir Dieva apsolījums – es būšu ar tevi. Dievam patīk jaunava Marija – vienkāršu ļaužu meitene, kas pazemībā pieņem eņģeļa vēsti. Jo Dievs lūkojas citādi nekā cilvēki. Dievs redz tālāk un vairāk nekā cilvēki.

Arī stāts par jaunā ķēniņa Dāvida izraudzīšanu mums vēstī to pašu. Pravietis Samuēls tika sūtīts pie Jišaja, kuram bija 8 dēli, lai izvēlētos ķēniņu. Pirmais no tiem bija Elīābs ar iespaidīgu izskatu un dižu augumu, bet Dievs Samuēlam teica, ka šis nav īstais. Tad Samuēla priekšā tika vests Abīnāvads, bet arī tas nebija izraudzītais. Tā visi 7 dēli bija stāvējuši pravieša priekšā un neviens no viņiem nebija nākamais ķēniņš. Tad izrādījās, ka ir kāds aizmirsts – jaunākais, par kuru pat tēvs nebija domājis, ka viņš varētu būt pretendents uz ķēniņa troni. Bībele mums viņu jauki apraksta: “Dāvids bija sārtvaidzis skaistām acīm un glītu augumu. Un Kungs teica pravietim: “Celies, svaidi viņu, jo tas ir viņš!””

Stāstā par Dāvida aicināšanu ir bagātīga pamācība, ja tik mēs esam gatavi un gribam to pieņemt. Mēs varam nopūlēties ar kādu jautājumu. Piemēram, meklējot, kas gan varētu iekustināt draudzes dzīvi? Vai savā darbā, biznesā, vai attiecībās meklēt pareizo risinājumu, meklēt īsto… Mums ir savs redzējums, ieceres, plāni, bet Dievs vēlāk parāda pareizo atbildi tur, kur ārēji nekas nelikās cerīgs.

Tas nenozīmē, ka mums nekas nebūtu jādara. Samuēls negaidīja mājās, kamēr Dievs noliks viņa priekšā īsto ķēniņu. Viņš gāja pie Jišaja, jautāja un meklēja. Arī Dāvids veica savus pienākumus – ganīja avis. Dievs redz cauri šīs pasaules piesārņojumam īsto vērtību un ved mūs pie tās.

Ne ārēji panākumi, forma, bet tieši sirds pārveide un izmaiņa ir galvenais mērķis un svarīgākā lieta, ko Dievs vēlas. Tas ir Dieva projekts šajā pasaulē. Tādēļ viņš mīl cilvēkus, Tādus viņš mūs ir radījis.

Šobrīd ir gavēņa laiks. Gavēnis nav tikai ārēja rosīšanās-  kaut ko ēst vai neēst , darīt vai nedarīt. Bet svarīgais jautājums, vai gavēnis maina tavu sirdi? Vai tā kļūt jūtīga pret Dieva Garu? Vai tā kļūst žēlsirdīga, Dieva bijīga?

Jēzus atver cilvēka sirdi. Jēzus piedošana un mīlestība pārvar visus šķēršļus. Jēzus dievišķā mīlestība, vai evaņģēlijs sākumā var šķist neefektīvs, maigs kā jauneklīgais Dāvids. Vai nešķiet, ka iedarbīgāk būtu zaglim nocirst roku. Tas iebiedētu un savaldītu. Bet daudz spēcīgāk ir likt saprast, ka tavas zādzības dēļ Kristus tiek ievainots, jo viņš arī šo, tavu grēku ņēma uz sevi. Tas viņu ievainoja, radīja rētās un asinis. Piemēram, kad mēs saprotam kādu kaunu piedzīvo mūsu vecāki par mūsu sliktajiem darbiem un vārdiem, tad tas iespaido spēcīgāk nekā bailes no soda.

Jēzus mīlestība ir spēcīga, tā dara sirdi labāku. Un tad, kad sirds ir izmainīta, tad sāk mainīties pasaule ap mums un sāk notikt zīmes un brīnumi, ko Dievs bija paredzējis. Var rasties panākumi, dziedināšanas, kas seko izmainītai sirdij, bet tas vairs nav svarīgākais, jo tad tu saproti, ka galvenais panākums ir tieši šis – Dieva mīlestības dziedināta grēcinieka sirds.

Jā, Dievs dara cilvēku lielu, veiksmīgu, panākumiem bagātu. Tas ir Dieva mērķis un tā ir viņa motivācija. Bet ne vienmēr tā, kā cilvēki saprot lielumu, bet tā kā Dievs to redz. Raugoties uz mums, Dievs redz to lielumu, ko viņš pie katra no mums paveiks. Dievs redz tālāk par puišeli Dāvidu, grēcinieku, vai grēcinieci. Viņš redz to dārgumu, ko pats izveidos. Bet darbs notiek tieši caur cilvēka sirdi. Tādēļ tas vienmēr ir tik svarīgi – būt sirdij atvērtai Dievam, lai tā jūtas vienmēr labi Dieva klātbūtnē.

Āmen.