“Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.”

“Lai vienā prātā paliekam, cits citu mīļi panesam.

Kā vienas miesas locekļi, kas kopā dzīvo mūžīgi.” (J.dz.gr.352:2)

Saticība ir svarīga vērtība. Zālamans ir nonācis pie daudzām vērtīgām atziņām par šo tēmu:

“Ir labāk dzīvot jumta pažobeles kaktā, nekā skaistā namā kopā ar nemitīgi rājošos sievu.” (Zāl.pam.21:9)

“Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un, kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis. Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos.” (Zāl,pam.26:21)

“Ir labāk kāpostu virums ar mīlestību, nekā barots vērsis ar naidu. Dusmīgais cilvēks parasti uzsāk rāšanos, pacietīgais, turpretī, izlīdzina nesaskaņas.” (Zāl.pa,.15:17-18)

Arī Jaunajā derībā ir slavēta saticība:

Jēzus ir teicis: ”Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā.“ (Mk.9:50)

“Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mt.5:9)

Apustuļi savās vēstulēs draudzēm deva daudz pamācības šajā virzienā:

“Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Rom.12:18)

“Turiet mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums.” (2.Kor.13:11)

Savā starpā turiet mieru. Un daudzi vēl citi līdzīgi izteikumi ir atrodami Svētajos Rakstos.

Un ja to ir tik daudz, tad, acīmredzot, ir bijis arī daudz grūtību ar mieru, saticību, vienotību. Ja tā nebūtu, tad nebūtu arī vajadzības to daudzkārt piekodināt. Diemžēl, draudzēs ne vienmēr ir jauka un sirsnīga atmosfēra, lai gan tādai tai vajadzētu būt, jo draudzes vidū taču ir pats Kristus klātesošs. Neskatoties uz to, notiek visādi. Ir draudzes, kuras līdzinās kara laukam, kur notiek aukstais karš. Ļaudis ir sadalījušies neformālos grupējumos, pretējās frontēs, partijās un koalīcijās. Katra no pusēm, vai grupām domā apmēram šādi: “Es esmu šeit un es esmu pret un es vienmēr būšu pret, tādēļ, ka ierosinājums nāk no pretējās ierakumu puses. Bet ja šādas domas nāktu no manas koalīcijas, tad gan es tās atbalstītu un slavētu kā ļoti labu ieceri.”

Ne jau mūsdienās vien tā notiek, bet arī apustuļu laikos mēdza būt strīdi un šķelšanās draudzēs. Pāvils Korintas draudzei rakstīja: “Es gribu teikt to, ko pie jums visur dzird runājam, viens saka: es turos pie Pāvila, otrs: es pie Apolla, trešais: es pie Kēfas, bet ceturtais: es pie Kristus.” (1.Kor.1:12) Cituviet Apustulis pat ar humoru rakstīja: “Ja jūs viens otram kožat un viens otru ēdat, tad pielūkojiet, ka jūs viens otru neapēdat.” (Gal.5:15)

Tādā garīgā vidē draudze nevar pilnvērtīgi attīstīties. Kuram gan patīk atrasties tur, kur ir nebeidzamas ķildas un aizvainojumi?

Draudzei ir tuva līdzība ar ģimeni. Arī ģimene, kurā valda strīdi, aizvainojumi, manipulācijas, nevar pilnvērtīgi augt. Piemēram, mēdz būt ģimenes, kur sieva nemitīgi pārmet un aizvaino savu vīru un vīrs sadrūmis to pacieš. Ir arī otrādi, kad vīrs terorizē un pat paceļ roku pret sievu. Un sieva ar kosmētiku rūpīgi cenšas noslēpt zilumus un nobrāzumus, lai nebūtu kauns cilvēku priekšā. Ir ģimenes, kur “abi labi”. Tur pat nav vairs aukstais karš, bet tiek palaistas rokas, pa gaisu lido dažādi priekšmeti. Bērni, kas uz visu to noskatās ir nelaimīgi. Kā viņi vēlētos, lai viņu māmiņa un tētis mierā un mīlestībā viens par otru gādātu. Tad viņi, kad izaugtu lieli, arī varētu vēlēties, lai viņiem būtu šāda laba un laimīga ģimene, kā bija viņu vecākiem. Bet nu, ko viņi piedzīvo? – Kliegšanu, aizvainojošu klusēšanu, vardarbību … Arī paši laulātie nez vai ir laimīgi savās attiecībās?

Arī draudzē ir tēvi un mātes. Tie ir kristieši ar daudzu gadu stāžu un darbību draudzē. Varētu viņus saukt par vecajiem. Ir arī garīgi bērni. Tie ir jaunie kristieši, jaunienācēji draudzē. Tie var nebūt gados jauni, bet ir nesen iesākuši savu ticības ceļu. Ir svētīgi, ja viņi ienāk vienotā un draudzīgā draudzē.

Dieva vārds saka – kad nemiera cēlājs ir prom, tad beidzot iestājas miers. Ļaudis parasti domā par kādu konkrētu cilvēku, kurš jauc gaisu un rada nemieru. Bet mēs varētu ievērot arī garīgo pasauli un ievērot to, kurš nemitīgi cenšas postīt un ārdīt. Mēs varam domāt par velnu, kurš sagroza, sarīda cilvēku pret cilvēku, rada aizdomīgumu, liek uzskatīt kādu aizvainojumu par pilnīgi nepiedodamu. Viņš akcentē aplamas lietas no patiesā notikuma. Ja Zālamas raksta, ka draugs noslēpj pāri darījumu, attaisno, aizstāv (Zāl.pam.17:9), tad velns dara tieši pretēji. Kādreiz ķilda starp labiem draugiem, draudzenēm var aiziet līdz naidam. Vēlāk atskatoties, ir jāatzīst, ka iemesls ir bijis gauži niecīgs, vai pat to vispār nevar atcerēties. Kristus klātbūtne padzen velnus. Lūgšana un Dieva vārds dod svētību. Piedošana dziedē visas plaisas un brūces. Kāds pareizticīgo mācītājs ieteicis divām draudzenēm, kuras bija smagi sanaidojušās lūgt vienai par otru Tēvreizes lūgšanu un lūgt par pestīšanu. Un brīnišķīgā veidā šīs “izrakstītās zāles” iedarbojušās. Pavisam drīzi tās atkal bija labākās draudzenes.

Nesaskaņu iemesls var arī vienmēr nebūt kas pārdabisks, bet gluži dabisks. Piemēram, raksturu atšķirība. Vieni ir strauji un nevar ciest lēnīgos. Sauc tos par čammām, bremzēm u.tml. Savukārt lēnīgie pasmejas par straujajiem, ka tie negausībā “sacērt daudz malkas” – sadara un sarunā aplamas lietas, kas pēc tam ir jālabo.

Šīsdienas rakstu vieta vēstī par diviem dažādiem raksturiem – par Martu un Mariju. Un varbūt arī par kādu iekšēju, apslēptu, apspiestu konfliktu, neapmierinātību, rūgtumu, kas Jēzus klātbūtnē tika provocēts un izpaudās ārēji redzams.

Par visu ir jāgādā, jārūpējas. Nevar sēdēt “rokas klēpī salicis.” Ne vien pašam ir jārosās, bet arī visiem apkārtējiem ir jāstrādā. Slinkums un dīkdienība ir neizturami. Sliņķi to vien gaida, lai kāds viņu labā visu padarītu. Ja Dievs ir devis rokas, tad ir jādara kas noderīgs. Ja ierodas tik cienījams viesis, tad jādara viss, lai viņš viesos justos labi. Tā ir Marta. Tāda ir visīstākā Marta!

Marija domā citādi: “Kā gan var skriet apkārt pa māju rūpēs un satraukumā, ja ir ieradies tāds ievērojams viesis! Ir jātver katrs viņa vārds, mīmika, žests, balss skaņa … Tas ir lielākais notikums iespējams pat visā mūžā. Ja pie tevis mājās viesojas slavenais sludinātājs, dziedinātājs, pravietis un varbūt, kā ļaudis tolaik domāja – Jēzus, kurš pavisam drīzi kļūs par Izraēla ķēniņu! Pārējās lietas lai paliek neizdarītas. Lai māsa niknojas, bet, ja viņa šīs stundas nepavadīs Jēzus klātbūtnē, tad viņa to nožēlos visu mūžu.” Un tā ir Marija. Tāda ir visīstākā Marija.

Kas tu esi vairāk, kas tavam raksturam atbilst labāk – Marta vai Marija? Un kā tu satiec ar to, kurš ir atšķirīgs no tevis?

Svarīgi tomēr ir saprast situāciju un turēties kopā. Jo tāpat kā ģimenē, tā arī draudzē svarīga ir vienotība un kopība. Ir svarīgs savstarpējs atbalsts un pieņemšana. Jēzus aizstāvēja to, pret kuru tika vērsts spiediens. Marta savā straujumā un savā paštaisnībā nemanīja, kādēļ Marija rīkojās tieši tā. Tas nebija slinkums, kūtrums, bet viņas izvēle. Sēdēt pie Jēzus bija viņas motivācija. Viņa bija izvēlējusies savu daļu.

Bet arī Marta netiek atraidīta. Dažkārt šādi cilvēki mēdz asi atcirst: “Ja nav pa manam, tad es vispār eju prom. Nu tad visi sēdēsim un neko nedarīsim! Kurš tad kaut ko darīs, ja visi šādi sēdēs?” Bet tā Jēzus nebija teicis. Drīzāk Jēzus atbilde varētu būt apmēram šāda: “Tā ir tava dāvana, Marta, ka tu rūpējies par daudzām lietām. Ne visi tā var, bet tu vari. Tu nemaz nespētu nosēdēt mierā. Tu atrodi sevi praktiskā palīdzēšanā Kristum. Tava rosība un rūpes ir ļoti vajadzīgas.”

Arī viena cilvēka dzīvē mēdz būt dažādi posmi. Kā Zālamans teicis: “Katrai lietai ir savs laiks.” (Zāl.māc.3) Ir savs laiks sēdēt pie Jēzus kājām, klausīties, vērot, atcerēties, meditēt, saprast, atdzimt un garīgi augšāmcelties. Ir arī īstais laiks dot no sevis: kalpot, rīkoties, veidot, palīdzēt, atbalstīt.

Bet visā tajā svarīga ir vēlēšanās saprast otru. Nolikt sevi, otra vietā, iekāpt otra kurpēs. Varbūt otram ir iemesls būt tādam, kāds viņš ir – tā rīkoties, runāt, domāt? Jēzus ir mūsu vidū – tas šajā stāstā ir būtiskākais. Konflikts nenotiek starp divām māsām. Tur ir arī Jēzus un ar viņa palīdzību šīs attiecības tiek līdzsvarotas.

Mūsu baznīca ir skaisti restaurēta. Ir prieks un patīkami atrasties tik skaistā telpā. Šeit ir laba gaisotne, miers, pacilātība. Centīsimies, lai mūsu iekšējais cilvēks, mūsu dvēseles svētnīca arī veidojas pēc šī skaistā tēla, lai tā uzsūc šī dievnama skaistumu, pārveidojas un kļūst miera pilna, saticīga, celsmīga un atbalstoša. Tādā gaisotnē mēs varam labi augt un tapt par Dieva mājokli garā, nesot Dievam patīkamus, garīgus upurus caur Jēzu Kristu.(1.Pēt.2:5)

Esiet svētītas – Martas!

Esiet svētītas – Marijas!

Kristus miers, lai ar mums!

Āmen.