Lasījumi: Jes.62:1-5; 1.Kor.12:1-12
Jņ.2:1-11 “Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam”.
Laulība un ģimene ir īpaša vērtība. To atzīst vairums pasaules ļaužu. Pat tie, kuri netic Dievam, tomēr ģimeni tur godā. Katram taču ir vajadzīgs īpašs mīlošs cilvēks – savs cilvēks, kurš izprot, atbalsta un ir līdzās. Un bērni ir kā lielākā vērtība šajā pasaulē. Protams arī vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas … Ģimene ir lielākā vērtība šajā pasaulē. Par to ir uzņemtas daudzas jaukas ģimeniskas filmas. Piemēram, kā cilvēki spīdošas karjeras vietā labāk izvēlas ģimeni; kā izdodas atrast mīlestības dzirksti vecajā dzīvesdraugā un nožēlo, atmet jaunās attiecības. Tie, kuriem dzīves mērķis bijis uzdzīvot un ballēties, kādā brīdī, paši sev par pārsteigumu, saprot, ka viņos ir kāda dziļāka dimensija, kas meklē ko dziļāku, patiesu un vērtīgu. Tie ir brīnišķīgi stāsti un varētu vēlēties, kaut dzīvē šādi scenāriji vairāk īstenotos. Svētajos Rakstos laulība un ģimene ir īpaši aizsargāta ar Dieva baušļiem: “Tev būs savu tēvu un māti godāt. Tev nebūs laulību pārkāpt.” Ģimene ir vide, kurā mēs augam, kas mūs iespaido un veido. Tādēļ tā mums ir tik svarīga. Kristietībā Dievs savus ļaudis sauc par bērniem, nevis kalpiem, vai radījumiem. Bērni ir ģimenisks vārds, kas liek domāt, ka mēs caur Jēzu Kristu piederam Dievam kā ģimenei.
Šīsdienas Dieva vārds mums vēstī par kāzām Galilejas Kānā. Tur bija devusies Jēzus māte. Iespējams, lai palīdzētu pie svinību rīkošanas šiem pazīstamajiem ļaudīm. Un arī Jēzus līdz ar mācekļiem bija uzaicināts.
Kāzas ir skaists notikums. Tie ir skaisti tērpi, skaisti cilvēki, labi vārdi, pacilāts noskaņojums. Un tā sanāca, ka svinībās Jēzus veica savu pirmo brīnumu. Turklāt arī ietērps šim brīnumam bija savāds. Viņa pirmā zīme, pirmais brīnums nebija Viņa iniciatīvas vadīts. Viņa māte, Marija, lūdza un Jēzus viņu paklausīja. Tad vēl pats brīnuma saturs nebija saistīts ar ko garīgu vai glābjošu, bet gan ar tik sadzīvisku lietu, kā vīna iztrūkuma kompensācija. Ļaudis mēdz ievērot lielu valstvīru un ievērojamu personu pirmo darbu, pirmos vārdus, kad tie stājas amatā. Tie tad dod simbolisku norādi uz nākotnē ieturēto politiku.
Jēzus pārvērta ūdeni vīnā …? Tā bija viņa pirmā zīme. Ko tā varētu nozīmēt saistībā ar viņa kalpošanu? Un ko tā nozīmē mums šodien?
Bībele uz mums runā arī tēlu un simbolu veidā. Čaklākie lasītāji to jau ir ievērojuši.
Kāzas, jeb laulības bija arī reliģisks simbols jau Vecajā Derībā un tālāk tas izpaudās arī Jaunajā. Piemēram, Vecajā Derībā Dieva attiecības ar Viņa tautu mēdza apzīmēt ar laulības tēlu. Dievs ir kā vīrs un tautā kā uzticama, vai citreiz neuzticama sieva. Jaunajā Derībā, kad Jānim Kristītājam jautāja, vai viņš nav mesija, tad viņš atbildēja: “Kam pieder līgava, tas ir līgavainis. Bet es esmu līgavaiņa draugs, kurš priecājas, redzot tos kopā.”
Vīna simbols ir saistīts ar Svētā Gara darbību. Vasarsvētku dienā, kad mācekļi tika piepildīti ar Svēto Garu, tad novērotājiem tas izskatījās, it kā tie būtu sadzērušies saldu vīnu. Pēteris tūdaļ paskaidroja, ka tas nav vīns, bet gan Svētais Gars. Atveldzes un šķīstīšanās saturs pārtop iepriecinājumā un līksmībā.
Jēzus uzklausa aizlūgšanas. To mums māca un atgādina Marijas aizlūgums. Uzklausīšana izpaudās visā Jēzus kalpošanas laikā. Ļaudis nāca pie Jēzus un lūdza. Dažādas bija šīs lūgšanas. Visbiežāk tās bija par veselību un slimību dziedināšanu. Jēzus tās uzklausīja un palīdzēja. Joprojām Jēzus ir mūsu Augstais priesteris, kurš aizstāv mūs pie Tēva ar savām aizlūgšanām. Mēs varam nākt pie Jēzus ar savām lūgšanām.
Visbeidzot – šī necilā, pat sadzīviskā lieta – pietrūka vīns un Jēzus deva vīnu. Kas gan būtu noticis, ja Jēzus nebūtu pārvērtis ūdeni vīnā? Būtu neērta situācija. Varbūt apkaunojums kāzu rīkotājiem, bet dzīve ritētu tālāk. Tomēr Jēzus palīdzēja. Cilvēki mēdz pie Dieva nākt ar lielām lūgšanām, kas skar mūžību, pestīšanu, savu tautu, zemi, baznīcu. Tā ir pareizi un tā piederas. Pie Dieva var nākt arī ar mazām lūgšanām. Šī niecīgā lieta, – vīna iztrūkums, mums māca, ka pie Jēzus var nākt arī ar sīkumiem, pat ar nebūtiskām lietām. Jēzus var uzklausīt un palīdzēt arī tavās mazajās lūgšanās.
Jēzus tūdaļ nesteidzās palīdzēt, bet iesākumā pat atraidīja Marijas lūgumu. Taču vēlāk uzklausīja. Tas atgādina mums Jēzus paša doto padomu līdzībās: Jums būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. Neizbīties un neatkāpties, ja tūdaļ nesaņem atbildi. Jēzus stāstīja līdzību par netaisno tiesnesi, kurš negribēja izlemt kādas atraitnes lietu, bet pēc uzstājīgiem lūgumiem, viņš tomēr tai palīdzēja. Jēzus stāstīja arī līdzību par cilvēku, kurš lūdz sava vēlā ciemiņa dēļ maizi no kaimiņa. Bet kaimiņš negribēja celties no gultas. Tomēr lūgšanas uzstājības dēļ viņš piecēlās. Tā arī šajā līdzībā Marija tic, ka Jēzus palīdzēs. Kaut Jēzus sākotnēji atraidīja lūgšanu, taču Marija kalpotājiem teica: “Ko Viņš jums liks, to izpildiet.” Tā notika.
Jēzus kalpošana iesāka Jauno Derību un izdarīja to maigā un skaistā veidā, it kā līgavainis aicinātu līgavu. Dieva vārds saka: “Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā. Un tu atzīsi to Kungu” (Hoz.2:21).
Ir labi un svētīgi, ja pienākumu mūsu dzīvē Kristus pārvērš arī priekā. Īpaši domājot par laulības dzīvi, jo teksts stāsta par kāzām. Ir labi un svētīgi, ja laulības dāvā prieku, svētīgu un stabilu ģimeni. Ja mēs aicinām Dievu arī mūsu attiecībās. Ja mācāmies ieraudzīt, kur ir bijusi Dieva klātiene un Svētā Gara darbība mūsu attiecības. Kā mēs iepazināmies, iedraudzējāmies, kā satuvinājāmies un nolēmām bildināt, vai pieņemt bildinājumu. Tad laulību dievkalpojums, medus mēnesis, ikdienas grūtības, līksmība un pienākumi. Prieks par bērniem, par viņu izaugšanu, par savu pusmūžu un savām vecumdienām. Kur un kā mūsu attiecībās mēs sastapām Dievu? Kur šajā mūsu Kānas pavedienā ir bijis klāt Jēzus jaunais vīns? Tas noteikti ir klātesošs, bet vai esam to ievērojuši un pateikušies Dievam par šo svētību – par Kānas vīnu savā laulībā.
Un šis nav stāsts vienīgi par pagātni, bet tas atkārtojas arvien no jauna. Gan tagadnē, gan būs arī nākotnē. Visur, kur klāt ir Kristus – Viņš var pārvērst mūsu ūdeni labā vīnā – dāvāt prieku un Svētā Gara piepildījumu.
Kas ir mūsu dzīves ūdens, ko Dievs ir pārvērtis labā vīnā?
Āmen.