“Bet, kad Hērods nomira, redzi, Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī Ēģiptē un sacīja:“Celies, ņem bērnu un viņa māti un dodies uz Israēla zemi, jo tie, kas tīkoja pēc bērna dzīvības, ir miruši.” Un cēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un atnāca uz Israēla zemi. Bet, izdzirdējis, ka Jūdejā Arhelajs valda sava tēva Hēroda vietā, viņš baidījās turp doties un, sapnī brīdināts, devās uz Galilejas apgabalu.   Turp atnācis, viņš apmetās Nācaretē. Tā piepildījās, ko Kungs ir runājis caur praviešiem: viņu sauks par Nācarieti.”

Gadu mijā mēs mēdzam apmainīties ar laba vēlējumiem. Čaklākie izvēlas un raksta apsveikumu kartiņas. Slinkākie uzraksta e-pastu vai nosūta īsziņu. Tur ir skaisti dzejolīši ar pacilājošu un savētījošu nozīmi un laba vēlējumi. Mēs vēlam viens otram veselību, panākumus, piepildītas vēlēšanās, prieku, laimi, saticību un mīlestību. Šajā Ziemassvētku un gadu mijas laikā tiek teikti un rakstīti daudzi pozitīvi vārdi. Bet pēc neilga laika tie aizmirstas. Varbūt no šīs gadu mijas paliks atmiņā kāds viens, īpašs sveiciens, ko esam saņēmuši?

Domāju, ka viens no vērtīgiem novēlējumiem būtu Dieva vadība – lai tu justu, piedzīvotu Dieva vadību nākamajā gadā! Kristieši labi zina, ka Dieva vadība ir svarīga lieta. Bet, kā mēs varam to piedzīvot? Kā var zināt, ka Dievs tiešām vada? Jo dažreiz šķiet, ka neviens nevada. Līdz ar vadību, netiek atcela mūsu brīvā griba un prāts. Mēs joprojām varam saprast un izvēlēties: paklausīt vai nepaklausīt, ļauties vadībai, vai tai pretoties. Tad nākamais jautājums būtu, kā mums izprast Dieva gribu? Dievs, ko tu vēlies, lai mēs darītu, kādi lai kļūtu un kurp lai dotos?

Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā klausījāmies stāstu, kā Dievs vadīja svēto ģimeni: Jāzepu, Mariju un Jēzu. Tas notika ar eņģeļa un sapņa starpniecību.

Eņģeļu – šo pārdabisko būtņu parādīšanās Bībeles notikumos parasti ir saistīta ar to, ka citi vadības veidi nav efektīvi.

Piemēram, eņģelis pavēstīja Marijai, ka viņai piedzims dēls no Sv.Gara. Marija citādi nesaprastu, kas ar viņu notiek.

Eņģelis Jāzepam izskaidroja, ka viņa sieva ir gaidībās no Sv.Gara. Arī tur bez eņģeļa klātbūtnes būtu grūti iztikt.

Kādēļ, lai gani būtu nākuši uz Betlēmi pielūgt jaundzimušo, ja eņģelis viņiem nebūtu pavēstījis svarīgo vēsti par šo īpašo bērnu?

Austrumu gudrie atceļā no Betlēmes nedevās pie varmācīgā ķēniņa Hēroda, lai gan bija to solījuši, bet devās pa citu ceļu uz mājām, jo eņģelis tos novirzīja no šī nodoma.

Jāzeps izglāba Mariju un Jēzu no Betlēmes bērnu slaktiņa, tādēļ, ka viņam sapnī parādījās eņģelis un mudināja bēgt uz Ēģipti.

Un šeit lasījām, ka eņģelis atkal parādījās Jāzepam atļaujot doties uz Izraēla zemi, jo varmācīgais ķēniņš Hērods bija miris.

Hērods bija sadalījis savu valsti 3 dēlu starpā. Jūdejas daļa bija piešķirta Arhilajam. Un Arhilajs bija slikts valdnieks. Viņš, vēloties pārspēt tēvu nežēlībā, iesāka savu valdīšanu, liekot nogalināt 3tūkstošu visievērojamāko cilvēku. Kaut Hērods vairs nebija, tomēr Jāzepam likās nedroši atgriezties Jūdejā un viņš ar ģimeni devās uz Galilejas novadu, kur valdīja mērenākais ķēniņš Antipa. Tā bija prātīga rīcība. Arī šeit parādījās Dieva vadība. Pravieši jau Vecajā Derībā bija teikuši par Mesiju, ka viņu saukšot par Nācarieti.

Pasaules varenie veido un pārveido pasaules vēsturi. Tie ievāc nodokļus, rīko tautas skaitīšanas un paši nezinot un negribot piepilda pravietojumus, ka Mesijam jāpiedzimst Betlēmē. Jo Jāzepam vajadzēja pēc šīs imperatora pavēles doties uz savu dzimto novadu. Galu galā, viss notiek tā, ka jau Dievs to bija paredzējis un, pat jau iepriekš teicis. Arī par Ēģipti un Nācareti.

Kā Dievs vada savus ļaudis? Pagājušajā svētdienā mēs runājām kā Dievs vadīja izraēliešus cauri tuksnesim. Dienā Viņš vadīja ar mākoņu stabu un naktī virs nometnes bija redzams uguns stabs. Kad Dieva klātbūtnes zīme apstājās, tad arī tauta tur taisīja nometni, Kad uguns vai mākoņa stabs cēlās, lai pārvietotos, tad arī ļaudis gatavojās ceļam. Vai mēs pazīstam savu mākoņu stabu un uguns stabu? Kas ir mūsu Dieva klātbūtnes un vadības zīme? Dieva vadība attiecas ne vien uz lielajiem pasaules notikumiem, bet arī uz katra cilvēka privāto dzīvi.

Dieva vadīšana ir daudzveidīga.

No mūsu draudzes daudzi atceramies Lidiju. Lai Dievs mielo viņas dvēseli mūžībā. Lidija par Dieva vadību savā dzīvē sacīja tā: “Es šodien izdomāju darīt to un to. Piemēram, mazgāt logus. Bet no rīta jūtos, ka man tas nav jādara. Un es nemazgāju logus, bet tad kādā citā dienā labi šo darbu padaru. Vai tad tā nav Dieva vadība?”

Cilvēki ir teikuši, ka Dievs var pat pateikt arī ko tieši. Ir grūti paskaidrot, kā notiek šī komunikācija, bet vēsti no Dieva tomēr iespējams saņemt, it kā tas būtu pateikts, darīts zināms, atgādināts…

Citi kristieši Dieva vadību ir saredzējuši apstākļu kopsakarībās, sakritībās. Šajā gadījumā Dievu varētu salīdzināt ar lielo pārmiju slēdzēju, kurš mūsu dzīves vilcienu aizvada kur vēlās. Tās var būt nejaušības, ko kristieši mēdz saukt par dievjaušībām. Jo tās ir Dieva gribētas, pieļautas un radītas. Uzticēšanās šai vadībai, dod prieku un drošību dzīvot katru jaunu dienu.

Dievs vada cilvēku ar pozitīviem impulsiem, aicinājumiem. Viņš reti kad lauž cilvēku, bet savā gudrībā panāk, ka mēs vēlamies to, ko Viņš pats no mums vēlas. Tā mēs labprātīgi virzāmies turp, kur Dievs vēlās. Dievs ir radījis cilvēkus, lai mēs būtu kopā ar Viņu, lai mēs būtu brīvi un laimīgi esot kopā ar Viņu. Šo principu Dievs izmanto savai vadībai.

Dievs vada ar sirdsapziņas starpniecību, jeb ar mieru sirdsapziņā. Ja miers zūd, tā ir zīme, ka kaut kas nav bijis pareizi. Kad atgūstam mieru, tad atkal ir izlabotas attiecības ar Dievu un pašam ar sevi.

Citi kristieši ir vizionāri – viņi spēj ieraudzīt kādu Dieva dāvātu mērķi savā dzīvē, vai draudzes dzīvē, vai kādas organizācijas izaugsmē un tad dodas uz šo mērķi. Bet citi kristieši, jūt pašu Dieva ceļu un viņiem ir svarīgi atrasties uz tā. Mērķis ir pats ceļš, kurā Dievs liek notikt dažādām lietām.

Efektīvs Dieva vadības instruments ir saprāts. Arī to Dievs ir devis. Kādēļ gan Dievam vajadzētu īpaši atklāties un vadīt, lai izglābtu cilvēku no pārgalvīgas rīcības? Piemēram, lai Dieva vārdā nelēktu ugunī, vai ūdenī, vai no augstuma. Dievs priekš tā ir devis prātu, lai nedarām aplamas lietas. Ir vērts ieklausīties saprāta balsī.

Un protams, svarīgākais no Dieva vadības paņēmieniem ir Sv.Raksti un Dieva baušļi, kuru gaismā jāizvērtē visi pārējie dievbijīgie un svētīgie impulsi. Ja kāds no tiem ir pretrunā ar Rakstiem, tad paklausām Rakstiem, ja nav pretrunā, tad ir iespējams, ka Dievs uz to arī aicina. Sv.Rakstos mēs varam izlasīt vispārīgus norādījumus par Dieva gribu un mērķi pie ikviena cilvēka un, saprotams, ka tad tas attiecas arī uz mums. Bet Sv.Raksti var uzrunāt ļoti personiski, tā ka varam saprast, ka izlasītais, vai dzirdētais vārds ir domāts man personīgi. Tas var neattiekties uz visiem, bet mani tas ir uzrunājis.

Bet dažreiz, Dievs patiešām nevada, ļaujot saviem bērniem brīvību un izpausmi. Dievs raugās, kā Viņa ļaudis rīkosies. Bet arī tas paliek tomēr Dieva vadības kontekstā.

Jēzus līdzībā ir teicis, ka no augļiem var pazīt koku. Jo slikts koks nevar nest labus augļus un labs koks nevar nest sliktus augļus. Dieva vadība dod labklājību dvēslei un garam. Bieži Dieva vadība dod dziedināšanu un atspirgšanu arī ķermenim. Taču dvēseles labklājība ir pavadone Dieva vadībai. Ilgākā laika posmā, varam novērtēt, ka dzīve kopumā ir vērsusies uz labo, garīgi veselīgo virzienu. Jāņa atklāsmes grāmatā ir pieminēts kāds koks. “Tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu” (Atkl.22:2). Dieva vadība nes bagātus augļus un dziedināšanu dvēslelēm.

Jaunajā gadā vēlu mums visiem piedzīvot Dieva vadību. Tai ļauties un tajā palikt.

Āmen.