“Un viņš sacīja:“Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus:vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu.   Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.

Un viņš runāja tālāk:“Ar ko lai salīdzinām Dieva valstību? Jeb kādā līdzībā lai to attēlojam? Tā līdzinās sinepju graudiņam, kas iesēts zemē; tā ir vismazākā no visām sēklām virs zemes, bet iesēta augtin aug un kļūst lielāka par visiem dārza augiem, un tai izaug lieli zari, kuru paēnā var ligzdot debesu putni.” Un daudz tādu līdzību viņš tiem sacīja, tā ka tie varēja klausīties. Viņš nerunāja ar tiem citādi kā vien līdzībās, bet saviem mācekļiem viņš visu atsevišķi izskaidroja.”

Reiz kāds pravietis ieradās pilsētas laukumā ar maziem maisiņiem piepildītu grozu un paziņoja:

-Man ir īpašas sēklas!

-Īpašas? Ar ko tās ir īpašas? – jautāja cilvēki.

-Šīs sēklas nevar sēt ar saujām, skaidroja pravietis. Katru dienu vajag ielikt tikai vienu sēklu. Katru rītu – aplaistīt jau iesēto, bet vakarā iesēt jaunu. Kad tas izdarīts, tad noliec galvu un paticies Dievam par viņa mīlestības pilno palīdzību!

-Brīnišķīgi, – atbildēja kāds cilvēks. – Taču, kā varam būt droši, ka tās izdīgs?

-Neraizējies, Dievs par to parūpēsies, – pārliecināja pravietis.

-Bet kāds augs izaugs no sēklas? – jautāja cits.

-Tikai Dievs to zina, – atbildēja pravietis. Tie, kas tās sējuši ir pārliecinājušies, ka tās spēj mainīt sirdi.

Daudzi tikai pasmējās par šādu piedāvājumu, apgriezās un aizgāja. Tikai nedaudzi aiznesa mājās maisiņus, kaut ko cerēdami. Taču, arī viņi, tos atsējuši jutās vīlušies, ieraudzīdami pēc izskata pavisam vienkāršas sēklas.

-Visticamāk, par mums pasmējās, – viņi teica un nometa maisiņus malā.

Tikai Prakašs un viņa sieva Rahina nolēma izdarīt tā, kā bija mācījis pravietis.

Nākamajā rītā viņi piecēlās ļoti agri, uzraka dārzu un sadalīja to 2daļās – katram savu pusi. Atgriezies no darba, Prakašs izraka dobē bedrīti un iesēja pirmo sēklu. Rahina to pašu izdarīja savā pusē. Abi kādu laiku klusumā stāvēja, pateikdamies Dievam par mīlestības pilno palīdzību. Nākamā rītā viņi aplaistīja dobi, bet vakarā atkal iesēja katrs pa sēklai un īsu brīdi palūdzās.

Dienu no dienas viņi uzticīgi pildīja pravieša uzdevumu. Parādījās asni, vēlāk izauga mazi kociņi, kuri uzziedēja un nesa augļus, tik daudzveidīgus un garšīgus – tie bija īsti svētki acīm un vēderam! Ziņa par dārzu ātri izplatījās, un cilvēki pat no tālienes ieradās palūkoties uz šo paradīzes dārzu, kā bija to nosaukuši.

Atgriezušies mājās, viņi stāstīja saviem kaimiņiem par brīnišķīgajiem augļiem, kurus bija baudījuši, par neatkārtojamo puķu smaržu, par saimniekiem – Prakašu un Rahimu, kuru acis mirdzēja un sejas zaigoja priekā. (Aicinājums lpp.3-4.)

Šīsdienas Dieva vārdā Jēzus līdzībai izmanto uzskatāmu tēmu. Ikvienam cilvēkam ir kaut neliels priekšstats par to, kā notiek stādīšana vai sēšana. Tiek zemē izrakta bedrīte, ielikta sēkla un bedrīte aizrakta. Sējot tas notiek izšķērdīgāk, izkaisot tūdaļ vairākas sēklas, bet ar tādu pat cerību, ka šīs sēklas iesakņosies zemē, dīgs un izaugs.

Jēzum ir vesela līdzību sērija par lauksaimniecību un tieši par sēšanu. Katra no šīm līdzībām liek savu akcentu un satur savu pamācību.

Piemēram, Jēzus stāstīja līdzību par sēklu un dažādām augsnēm, kurā sēklas krita.

Par saimnieku, kurš sēja dienā kviešus un naktī nāca ienaidnieks un pa vidu labībai iesēja nezāles.

Tā arī šeit – līdzība par augšanas spēku, kas ielikts katrā sēkliņā.

Nākamā līdzība runā par kontrastu starp mazo sēkliņu un lielu, varenu koku, kas var izaugt no vienas sēklas.

Jaunā derība arī cituviet atgriežas pie šīs tēmas:

Piemēram, Pēteris raksta: “jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.”

Piemēram sv. Kristības sakraments simboliski norāda uz sēklas iestādīšanu. Kristībās tiek piesaukts Trīsvienīgā Dieva vārds un uzliets cilvēkam 3 reizes ūdens. Dieva vārds ir kā Dieva valstības sēkla, kas top cilvēkā par Dieva valstību.

Kas tad īsti ir Dieva valstības sēkla? Ir vairāk, kā skaidrs, ka Jēzus nerunā par parastu sēšanu un sēklām, bet stāstījums mums jāsaprot dziļāk. Kas veido Debesu valstības sēklu?

Dievs Tevi ļoti mīl. Dievs mīl katru cilvēku. Pat ja cilvēks to nezin, nejūt un nesaprot – Dieva mīlestība pret viņu nemainās. Pat ja šķiet, ka ir pretēji, ka dzīve ir skarba un notiekošais šķiet kā Dieva sods. Tā nav tiesa. Dievs nesoda, bet viņš ir ieinteresēts mūsu dzīvē. Viņš glābj, sargā, apdāvina, lolo, vada, arī pārmāca un pamāca. Ja mēs pārlūkotu savu dzīves gājumu, mēs atrastu daudzus Dieva mīlestības apliecinājumus, kur Dievs bijis. Kā graudu apņem zeme no visām pusēm, tā Dievs ir līdzās cilvēkam. Mūsu atmiņa mēdz labo uztvert kā pašu par sevi saprotamu un ātri aizmirst, bet slikto pārdzīvo un ilgi atceras. Pat ja nezinām un neredzam nevienu Dieva mīlestības pierādījumu, tad varam raudzīties uz Jēzus Kristu. Jēzus nāca šajā pasaulē, jo mūs mīlēja un vēlējās piedot grēkus un ievest mūžīgajās Tēva mājās. Dievs tādēļ sūtīja savu Dēlu, lai piedotu grēkus, lai izglābtu mūs no grēka cietuma un varas. Dieva mīlestība ir bez nosacījumiem. Tā nav jānopelna, tā ir tagad un šeit – tādiem kādi mēs esam.

Pat, ja mēs to visu nedarām, Dievs turpina mīlēt un būt pacietīgs.

Bet Dievs no mums arī sagaida cenšanos, labus darbus un atsaucību. Vecajā derībā ir līdzība, kā Dievs stādīja vīna kalnu ar labām un īpašas šķirnes vīnogām, lieliski aprīkoja šo dārzu un sagaidīja, ka ogas būs saldas, bet vīnogulājs atnes skābas vīnogas. Tālāk pravietis arī izskaidro līdzības nozīmi. Vīnogas ir Izraēla ļaužu darbi. Dievs sagaidīja, ka tie būs labi, bet tie bija ļauni. (Jes.5.nod) Tas izsauca Dieva dusmas.

Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Mums visiem ir jāparādās Dieva soģa krēsla priekšā, lai saņemtu, ko miesās būdami darījuši – labu vai ļaunu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā. (Ebr.10:31)

To mēs varētu nosaukt par mazo sēju. Lielā sēja ir tā, ko sēj Dievs. Tas ir žēlastības vārds. Mazā sēja ir tā, ko sēj cilvēks savā dzīves laukā. Grēcīgi darbi (viens aiz otra) ir kā ļaunas sēklas, kas ar laiku izveido ļaunus ieradumus, kuri var mainīt cilvēka sirdi uz tumšo pusi. Zagšana, netiklība, negausība, melošana un tamlīdzīgas lietas ar laiku iesakņojas. Nevajag sevi mānīt – neviens grēks nav mazs. Sēkla arī ir maza, bet no tās var izaugt mežs. Uguns mēle var būt maza, bet var aprīt lielus mežus un mājas. Tas pazudinās tavu dvēseli, ja neatgriezīsies, nesaņemsi piedošanu un nedzīvosi pēc Dieva prāta. Mums ir jālasa un jāmācās Sv.Raksti, jāmācās patstāvīgi lūgt Dievs, jānāk uz dievkalpojumiem, jāpiedalās draudzes dzīvē, jāapliecina sava ticība Kristum arī pasaulē.

Tā ir Dieva valstības sēkla: gan Evaņģēlijs, gan Bauslība. Gan Dieva nelokāmās prasības, pamācības, bet pāri par visu tomēr Dieva mīlestība un uzticība. Jo Dievs nav ieinteresēts iznīcināt, ko pats ir sējis un audzējis, bet vēlas lai tas aug par svētību. Tā ir labā Dieva valstības sēkla, kurai jākrīt cilvēka sirdī un jāizmaina šī sirds par dzīvu, gaišu un priecīgu Svētajā Garā. Šī mazā sēkla (Dieva prasības un mīlestība) nes sevī Viņa valstības spēku.

Reiz baznīcā, dievkalpojuma laikā ievēlās kāda kompānija jauniešu. Pastāvēja dažas minūtes un tāpat izvēlās atkal laukā. Pēc kādiem 5 gadiem, viens puisis no šīs kompānijas atnāca uz Baznīcu. Šis dzirdētais vārds, daži teikumi, bija krituši kā auglīga sēkla viņa prātā un sirdī.

Dieva vārds, kuru dzirdam, lasām – tas mūs izmaina. Tas notiek lēnām un nemanot. Iespējams, mēs gribētu lai viss notiek strauji. Vakarā aizejam gulēt kā grēcīgi ļaudis un no rīta pamostamies, kā attaisnoti un dievbijīgi. Varbūt vēlamies, lai pārvērtības notiek stundas laikā. Bet labība tā neaug. Tā neizsprāgst no zemes un neizaug pa vienu nakti.

Ir vajadzīga pacietība. Tā ir svarīga mācība šajā Rakstu vietā. Mācīsimies pacietības tikumu. Ne vienmēr ir viegli gaidīt. Kad zemnieks ir iesējis sēklu viņš var to laistīt, kopt, bet viņš nevar to pastiept ātrāk, lai tā izaugtu. Viņš nevar redzēt un zināt, kas katru brīdi notiek zem zemes. Dievs apsola un tas ar pacietību ir jāsagaida un jāsaņem.

Piemēram, Katram vecumam ir savi sasniegumi. Mazam bērnam, kas sāk staigāt, tad pirmie izlasītie burti – un mēs viņu slavējam. Bet pieaugušo par to neslavē. Tas ir pašsaprotami. Bērni parasti vēlas ātrāk izaugt lieli un nevar to sagaidīt, bet paiet nemaz ne tik ilgs laiks un ir jau pašiem par visu jārūpējas un jādzīvo pieaugušā dzīve.

Tāpat arī Dieva valstība cilvēkā aug. Sākumā var likties kā liels sasniegums, ja šad tad aizdomājas par Dievu: “Nez vai pasaulē ir kāds augstāks spēks? Bet vai tiešām ir tā, kā Baznīca stāsta?” Tad jau liels sasniegums ir kristības. Pašam, bez piespiešanas atnākt uz baznīcu, tas jau var šķist kā liels sasniegums. Bet vai tas ir viss, ko Dievs no tevis vēlas?

Noslēgumā – līdzība par labības graudiem nes vēl kādu skaistu simbolu. Maize, pēc būtības ir tie paši graudi. Tie ir savākti, samalti, uzraudzēti – apstrādāti, līdz no krāsns iznāk laukā kā smaržīga maizīte. Ja nebūtu graudu, nebūtu maizes. Bet maize nav tomēr tas pats, kas graudi – tā ir jauna kvalitāte. Mēs nezinām, kā būs tad, kad mēs nomirsim, ieiesim mūžībā, augšāmcelsimies – ko mēs jutīsim, kur mēs būsim. Bet ir svarīgi, ka tas notiks. Apustulis Pāvils raksta korintiešiem: “Tu nesēj miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu kviešu vai kādas citas sēklas grauds. Bet Dievs tam dod miesu kādu gribēdams un ikkatrai sēklai savu īpatnēju.” “Atskanot pēdējai bazūnei, mēs visi tiksim pārvērsti. Sēta top dabīga miesa un uzmodināta garīga miesa.” (1.Kor.15.nod.) Kāda tā būs – tas vēl ir noslēpums. Vēl svarīgs ir Pāvila teiktais filipiešiem: “būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Fil.1:6).

Tas, kas pie tevis labo darbu iesācis, to pabeigs arī līdz galam.

Dievs ir tas, kurš audzē.

Āmen