“Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni:redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām:dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja:nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas.   Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca:kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja:patiesi es jums saku:es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.” 

Kādēļ gan visas 10 jaunavas nevarēja sagaidīt līgavaini, kādēļ visas 10 beigu beigās nevarēja tikt uzņemtas kāzu namā? Kādēļ 5 palika laukā?

Kāzas ir svētki, kuri visvairāk ir apvīti ar tradīcijām, ticējumiem, paradumi. Kāzās valda prieks un līksmība un, ja tās ir lielas kāzas, tad arī netrūkst satraukuma, lai visu noorganizētu un lai viss noritētu kā nākas. Dažādās kultūrās un sabiedrībās ir dažādi paradumi: gan svinīgi, gan simboliski, gan dīvaini, gan ar ticējumiem un māņiem savīti, gan vienkārša un nenopietna jautrība. Kādu no šādiem paradumiem Jēzus izmantoja, lai ilustrētu Dieva valstību. 
Ap vakaru līgavas māsas esot sanākušas līgavas namā. Kad līgavainis tuvojies, tad tās izgājušas ar greznotiem, aizdegtiem lukturiem sagaidīt līgavaini un pavadīt uz kāzu namu.

‍Iedomāsimies situāciju, ka līgavainis ir jau sagaidīts, pavadīts uz kāzu namu, atģērbies un sēdināts pie mielasta galda. Tad pēkšņi ierodas vēl 5 sievietes ar izgreznotiem, aizdegtiem lukturiem un saka: “Līgavaini, mēs arī esam līgavas māsas! Mēs arī gribējām tevi sagaidīt, bet mums pietrūka eļļa lampās.” Ko tagad darīt? Vai līgavainim vajadzētu celties no mielasta galda, ģērbties, iet laukā nakts melnumā un tēlot, ka viņš vēlreiz nāk, tikai tādēļ, lai šīs piecas varētu izdarīt to, ko bija gribējušas, bet kas nebija izdevies – sagaidīt līgavaini? Vai arī, nekur neejot, vajadzētu šīs 5 sievietes sumināt kā līgavas māsas, it kā viņas būtu sagaidījušas, lai gan viņas to nebija darījušas. Mūsdienās kāzās svarīgākais ir, lai visiem būtu labs noskaņojums. Tādēļ šādu neveiklību iespējams atstātu bez ievērības – lai jau šīs 5 neapvainojas. Taču Jēzus stāstītais turpinājums ir bargs. Ja mēs lūkojamies uz lietas būtību, tad jāatzīst, ka Jēzum ir taisnība. Šajā kāzu ceremonijā līgavas māsām ir konkrēta un noteikta loma, kuru veicot tās ir līgavas māsas. Ja šī loma netiek veikta, tad viņas nav līgavas māsas, bet varbūt, kas cits. Piemēram, kādas no viesu pulka.

‍Iedomāsimies šādu absurdu piemēru. Kāds aktieris aizmirst savu tekstu. Viņš pamet skatuvi un dodas uz ģērbtuvi, lai pārlasītu savu tekstu. Bet teksts ir palicis mājās. Tad viņš dodas uz mājām, izlasa tekstu un atgriežas teātrī uz sakatuves. Lai gan tiek izspēlēta beigu kulminācijas aina, tomēr aizmāšīgais aktieris katrā ziņā vēlās tagad pateikt savu tekstu, jo viņš to bija gatavojis un viņam bija ar to jāpiedalās izrādes sākumā. Tā būtu pilnīga nejēdzība.

‍Līgavainis jau bija atnācis kāzu namā, bet nesaprātīgās jaunavas tikai pēc kāda laika ieradās ar izgreznotiem un aizdegtiem lukturiem. Viņas nevarēja būt līgavas māsas, jo viņas nesagaidīja līgavaini. Kas tad viņas ir šajās kāzās? Kristus saka: “Es jūs nepazīstu, kādā sakarā jūs esat atnākušas? Līgavas māsas jau ir namā, bet jūs neesat līgavas māsas.”
‍
To, kas ir nokavēts, to vairs nav iespējams atgūt. Pēc brīža situācija jau ir mainījusies.
‍
Gandrīz viss šīm 10 jaunavām bija līdzīgs: visas viņas gaidīja un vēlējās līgavaini satikt, visām bija lukturi, visas aizsnaudās, visas satika līgavaini, tikai atšķirība bija tā, ka piecas nesaprātīgās jaunavas nokavēja īsto brīdi. Viņas nokavēja tādēļ, ka viņām nebija eļļas. Šeit varētu būt iespējami 2 skaidrojumi. 
‍Viens paredz, ka nesaprātīgās bija ieradušās vispār bez eļļas, tikai ar lukturiem. Šāds skaidrojums parāda šīs situācijas komiskumu. Piecas nesaprātīgās ir it kā pārsteigtas: “Kā, vai tad eļļu arī vajag? Vai tad nepietiek ar lukturiem?” Tas būtu līdzīgi, it kā kāds cilvēks paņemtu kabatas lukturīti, bet baterejas nepaņemtu, vai gribētu braukt ar auto, bet degvielu neiepildītu. Tad izrādās, ka pietrūkst kāds svarīgs sīkums, lai lieta notiktu – lukturiem nav eļļas.
Otrs skaidrojums paredz, ka pašās lampās eļļa tomēr ir bijusi un iesākumā lukturi labi dega, bet saprātīgās bija piedomājušas par rezervi, bet nesaprātīgās vēlējās iztikt ar to, kas bija pašās lampās. Un tā izrādījās par maz.
Kad lampas nedega tāda vai citāda iemesla dēļ, tad bija jāsteidzas pie tirgotājiem, lai papildinātu krājumus. Nakts vidū, kad nesaprātīgās aizsteidzās iepirkt eļļu, neviens tirgotājs nebija sastopams. Vajadzēja gaidīt līdz rītam. Acīmredzot nesaprātīgās līgavas māsas nokavēja ne jau mazu brīdi, bet lielu daļu no kāzu svinībām.
‍
Šī ir līdzība attēlo dažādus kristiešus.
‍
Notiks Kristus otrā atnākšana. Būs pasaules gals un pēdējā tiesa. Mums tas ir teikts, mēs to zinām. Kā Nīkajas ticības apliecībā māca: “Mēs gaidām uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvošanu nākamajā pasaulē.”
Mēs gaidām!!!
Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem raksta: “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti .. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: …, tad mirušie un mēs kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienmēr.” (1.Tes.5:16-17)
Kristīgā ticība ietver arī gaidīšanas elementu, un ikvienam kristietim ir jābūt līdzdalīgam šajā baznīcas svarīgajā uzdevumā – gaidīt pārrodamies savu Pestītāju.
Lai sagaidītu ir vajadzīga ticība un pacietība.
Ne vien par ‘mūzīgo dzīvību, bet arī domājot par Dieva svētību un apsolījumiem šajā pasaulē – arī tur ir vajadzīga ticība, pacietība, paļāvība, stiprinājums. Varam atcerēties Ābrahāmu, kurš gaidīja sev mantinieku un jūdus, kuri, atrodoties izsūtījumā Bābelē, cerēja un gaidīja uz atgriešanos dzimtenē. Viņi to sagaidīja. Līgavaiņa ierašanās ir kā apsolījuma piepildījums.

‍Vienīgā atšķirība jaunavu starpā bija eļļa – eļļas rezerves.
Piecas bija paņēmušas eļļu līdzi savos traukos un piecas nebija. Un tas arī noteica visu tālāko. Tādēļ piecām bija jāskrien pirkt un tās visu nokavēja, bet piecas varēja sakārtot savus lukturus un sagaidīt līgavaini.
Un tieši tas iezīmē arī kādu atšķirību kristiešu vidū.
‍
Līgavas māsas ir ļaužu dvēseles. Gaisma lukturī ir cilvēka ticība. Bet eļļa ir tā, kas uztur uguni. Bez eļļas dakts nevar degt. Eļļa ir Svētā Gara simbols. Bez Svētā Gara ticība nevar pastāvēt. 
‍
‍Tie, kuriem vispār nav eļļas ir tie, kuri kāda pārpratuma pēc nonākuši Baznīcā un varbūt pat ir kristīti, svētīti un laulāti. Tie ir ārēji rituāli bez ticības, kas tiek meklēti kādu savrupus iemeslu dēļ. Kad jāsastopas ar Dievu, tad izrādās, ka ticības nemaz nav.
‍
Tomēr Daudzi cilvēki ir piedzīvojuši pie sevis brīnišķīgas un varenas lietas – kad Dievs viņus ir uzrunājis, viņi ir bijuši saviļņoti, piepildīti ar ticību.
Viņi nāca kristīties un iesvētīties – bija pilni ar cerību un ar ticību.
Un kas notiek pēc tam? Kāds jaunībā var būt dedzīgs Kristus māceklis, bet paiet laiks … Atkarībā no tā, vai ir eļļa traukos vai nav.
‍
Ja mēs nepaļautos uz savu ticību, ja mēs nelietotu savu pārliecību, nelietotu to gara spēku, ko Dievs ir devis, kas ir mūsos – tad mūsu lukturis vispār nedegtu.
Protams, mēs to visu lietojam, tā ir mūsu garīgā bagātība un daži šajā ziņā ir ļoti lieli spīdekļi. Izcils ticības un pārliecības spēks! Taču šīsdienas rakstu vieta runā par gaidīšanu – nevis par to, cik spoži, bet gan cik ilgi.
Lai pat cik liela būtu mūsu ticība un pārliecība, tā nevar pastāvēt pati sevī.
Cilvēka iekšējie garīgie resursi nav neizsmeļami.
Tādēļ nedrīkst paļauties tikai uz sevi, uz savu ticību un pārliecību, ka šodien mēs ticam un tādēļ būs jau labi – mums ir jāmeklē ticības pamats un avots un tas ir jāmeklē nevis mūsu garā un dvēselē, bet ārpus sevis paša. Šeit ir svarīgi nevis tas, ko Dievs ir paveicis mūsos, bet ko Dievs ir paveicis priekš mums.
Ir svarīgi paņemt eļļu līdzi ne vien lampās, bet arī rezerves traukos.

‍Kas tad ir šajā pasaulē neapgāžamie Dieva mīlestības un spēka pierādījum?
Jēzus nāve pie krusta ir notikums ārpus mums. Protams tas iespaido arī mūsu iekšējo pasauli, bet Kristus nav miris mūsu dvēselē, bet Golgāta kalnā.
To mēs varam ik brīdi pieminēt un tajā redzēt pierādījumu tam, ka tik ļoti Dievs tevi mīl, ka ļāva savam dēlam mirt pie krusta – tevis dēļ.
Arī pats Kristus tevi tik ļoti mīlēja, ka nepameta un neizvairījās no šīs nāves, bet to pieņēma, lai varētu tevi izglābt no grēkiem, velna un nāves.
Šis notikums – ārpus mums – apliecina mums Dieva mīlestību.
Tas nevar mainīties vai izzust. Tas ir noticis fakts – apliecinājums un pierādījums.
Dieva vārds – Bībele mums stāsta par Dieva mīlestību uz mums. Mēs dažreiz to varam nejust un neredzēt, bet mēs to varam lasīt Bībelē.
Ja izbeidzās personīgā pieredze, tad paliek Bībeles vārds, kas saka: “Dievs tevi mīl, vienalga mīl un nemaz nešaubies par to, jo viņš pats to tev raksta.”
Pie Sv Vakarēdiena pasniegšanas saka vārdus: tā ir mūsu kunga Jēzus Kristus miesa un asins, kas ir dota par tevi pie krusta staba Golgātā, tā lai tevi svētī, uztur un stiprina īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvību. Mēs to saņemam un tā mums stāsta par Dieva mīlestību uz mums.
Tie visi ir kā tirgotāji, kur mēs varam pirkt eļļu saviem lukturiem.
Tas viss stiprina paļāvību un ticību uz Dievu, ka pat tad, kad mūsu spēki ir izsmelti, paliek kas tāds, ko nevar izsmelt, ko nevar atņemt nekādi grēki vai ļaunums.
Tās dod drošu pārliecību, ka tavi grēki ir piedoti, ka Dievs tevi mīl un arī tu reiz ieiesi mūžīgajā dzīvībā kopā ar savu pestītāju.
Mums vēl ir laiks, mēs varam savākt eļļu arī savos traukos, – tas nozīmē – iemantot savai ticībai drošu un nopietnu pamatu, nepaļaujoties vien tikai uz to ko jūtam, bet paļaujoties uz Dieva darbiem un apsolījumiem.
Notikums ar 5 gudrajām un 5 nesaprātīgajām jaunavām māca mums cik tas ir svarīgi.
Āmen.