Jer.31:1-6/ Kol.3:1-4

Mt.28:1-10 „Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja. Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noiesuz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis.” Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem. Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. Tad Jēzus saka uz tām: “Nebīstieties, eita un sakait to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”

Ļoti agri, pirmajai nedēļas dienai austot, abas Marijas nāca kapu apraudzīt.
Pirmajai nedēļas dienai austot. Šķiet, ka šajos vārdos varam sajust kaut ko no rīta dzestruma smaržas, kas ievada jaunas dienas sākumu.
‍Dienas sākums ir piepildīts ar iespējām, aicinājumiem, izaicinājumiem un varbūt arī ar pārbaudījumiem. To visu vēl klāj neziņas migla, kas neļauj saredzēt neparedzamo, neizrēķināmo. Mēs plānojam un sagaidām, ka plānotais īstenosies, bet diena var tapt pavisam citāda, ne kā sākumā bijām domājuši.Agrs rīts ir iespēju piepildīts, kā pumpurs, kas gatavojas atvērties. Kuram viss vēl ir priekšā – atvēršanās, zieds un auglis. Tas vēl nav sācies, bet tūdaļ, tūdaļ jau būs.
‍Rīts ir kā bērns, kuram vēl priekšā ir visa dzīve. Ir daudzas cerības, sapņi un dzīve šķiet nebeidzama un gara.
‍Agrs rīts ir kā pārkāpšana vecāku mājas slieksnim, lai dotos savā gājumā.
‍Vai esiet kādreiz nolēmuši sākt dzīvi no jauna? Parasti cilvēki šādu svinīgu notikumu pataupa uz Jaungadu. Cilvēki vēlas atmest kādu netikumu, vai ievest dzīvē veselīgus paradumus. Tas ir skaisti. Ir apņēmība un laba griba, bet pārsvarā šie brīnišķīgie nodomi ir īslaicīgi. Tas parāda, ka mēs vēlamies un ceram, lai mūsu dzīvē ienāk šis jauns sākums – jauna, garīga diena, kas nestu svētību visai dzīvei.
‍Lieldienu rītā ir kaut kas no šī jaunā sākuma, bet ar to lielo starpību, ka tā nav balstīta mūsu labajā gribā vien. Tas ir Dieva darbs un ir brīnums mūsu acīs, kā dzied 118.Psalms.
‍Lieldienu rīts ievada Jēzus jauno dienu, kurā mēs tiekam ieaicināti.

Pirmie kristieši svētdienu esot saukuši par tā Kunga dienu, jo tā ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena. Tas ir kas jauns un vēl nebijis. It kā debess un zeme nupat būtu radītas un mēs tagad tiekam aicināti spert pirmos soļus šajā jaunajā pasaulē. Augšāmceltā Kunga pasaulē.

Pirmajā nedēļas dienā, agri no rīta, kad svīda gaismiņa, divas sievietes Marija Magdalēna un otra Marija devās apraudzīt kapu.

Arī cituviet Evaņģēlijos ir pieminētas sievietes, kas pavadīja Jēzus kopienu – mācekļus. Viņas rūpējās par sadzīviskām nepieciešamām lietām. Sagaidīja Jēzu ar mācekļiem savā namā, kad viņš ieradās, citas gādāja par iztikšanu. Arī viņas ticēja, ka ar Jēzus ierašanos viņu zemē daudz kas mainīsies. Nāks Dieva valstība un Dievs daudz ko no zaudētā atjaunos. Jēzus katrā ziņā visu vērsīs par labu. Jo viņš veica tik daudz brīnumu, viņš bija garīgi spēcīgs, viņš labi runāja, tauta viņam sekoja. Visi gaidīja, ka Jēzus atjaunos Jeruzalemes godību. Taču tā nenotika. Jēzu noslepkavoja. Lieldienu rītā sievietes turpināja savu kalpošanu – viņas nedevās prom, it kā vairs viņu sapņiem nebūtu jēgas, viņas nebaidījās, ka kāds varētu viņas arestēt. Viņas devās uz kapu, lai apkoptu mirušo. Tās bija tradīcijas, kas pavada sēras, kurās izpaudās pēdējais gods un mīlestība pret aizgājēju. Neko jau vairāk cilvēks darīt nevar sava aizgājēja labā. Tik vien, kā parādīt pēdējo godu. Viņas vēlējās vēlreiz redzēt savu Kungu, atcerēties kopīgi piedzīvoto, kopīgos ceļus un vārdus. Varbūt vēlreiz pārdomāt – kādēļ viņam vajadzēja mirt? Kādēļ šīs ciešanas? Kādēļ tieši viņš? Šī uzticīgā mīlestība un kalpošana tika bagātīgi atalgota. Viņas pirmās kļuva liecinieces lielajiem notikumiem. Tas, ko šīs sievietes bija plānojušas šajā dienā izdarīt, tas viņām neizdevās. Viņu plāni bija izjaukti. Līdzi paņemtās ziedes un viss, kas vajadzīgs mirušā apkošanai palika neizmantots. Bet viņas par to nemaz nebēdāja. Lieldienu rīts tām sniedza ko vairāk. Arī visi šie jautājumi par Izraēla atpestīšanu, brīvību, kļuva mazsvarīgi, jo šeit bija kas lielāks.

Lieldienas ir svētki par ko līksmo visi kristieši. Jēzus augšāmcēlās no kapa. Šo uzvaru viņš dāvā mums – arī mūs viņš reiz modinās no mūsu kapiem. Lieldienu rītam jāuzrunā ikvienu cilvēku, ikvienu kristieti.

Īpaši tas attiecas uz gados veciem, kuri apzinās, ka labākie notikumi dzīvē jau bijuši, skaistā jaunība pavadīta, un tagad jācīnās ar dažādām kaitēm, kas noslēgsies ar neizbēgamu ceļu pa skuju taku. Kaut kad tas notiks. Lieldienu rīts pasludina – nekas tavā dzīvē nav beidzies. Šis laiks bija tikai ievads un tagad sāksies īstenā dzīve. Viss labākais, skaistākais ir vēl tikai priekšā. Jēzus augšāmcēlās no nāves un apsola mums jaunu, atpestītu dzīvību. Vai kāds bija bēdīgs, ka Jēzus augšāmcēlās? Nē, visi bija līksmi – tāda ir Kristus sludinātā Dieva valstība, kas sākās Lieldienu rītā.

Viss skaistākais, bagātākais, pilnīgākais ir vēl tikai priekšā.
‍Šis brīdis ir tikai pumpurs, kas gatavojas ziedēt.

Jēzus augšāmcelšanās ir būtisks mierinājums arī nāves aplaupītajiem, kā mēdz teikt – priekšlaicīgi aizgājušajiem – Dieva vārds saka, ka Kristū visi tiks darīti dzīvi. Pāvils par to teicis: šī laika ciešanas nav nekas, salīdzinot ar to godību, kas sagaida. Jauna dzīvība nav vairs pakļauta iznīcībai. Tāpat arī mūsu jautājumi, piemēram: kādēļ tik ātri, kādēļ tādā veidā, vai tad nevarēja vēl dzīvot u.tml. jautājumi tiks atbildēti Augšāmcelšanās gaismā. Pats kungs Jēzus ir miris un gulējis kapā, un ar to viņš ir apgaismojis arī mūsu nāvi (lai kāda tā arī nebūtu) un svētījis mūsu kapus, lai viņa augšāmcelšanās spēks parādītos varens ikvienā cilvēkā.

Jēzus ir augšāmcēlies ne tikai, lai mūs sagaidītu pie nāves vārtiem un ievestu paradīzē.
‍Jēzus ir augšāmcēlies, lai būtu kopā ar savu Baznīcu jau šodien. Tā skan viņa apsolījums: Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Tas nozīmē, ka mums jāvar un jāpiedzīvo, jāsastop Augšāmceltais jau šodien. Jau šajā laikā iespīd Lieldienu rīta saule.

‍Tai ir jāapgaismo mūsu siržu tumsa.
‍Jūsu grēki jums ir piedoti. Jūs joprojām esat Kristus un Dieva draugi.

Jēzus sacīja abām Marijām: „Eita un sakiet to maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, tur tie mani satiks.” Tie ir lieli žēlastības vārdi, ka Jēzus savus mācekļus nosauca par brāļiem. Viņš nepieminēja nodevību, bēgšanu un visu neglīto, kas notika Ģetzemanes naktī un Lielajā piektdienā. Tas bija palicis pagātnē, tas nav vairs svarīgi. Jo ir jauna diena. Šajā uzrunā „sakiet to maniem brāļiem” ir ietverta visu grēku piedošana, gan apustuļiem, gan visiem mums – Jēzus mācekļiem un māceklēm.

Tāpat citi Jēzus dotie apsolījumi ir spēkā – par pasargāšanu, lūgšanu uzklausīšanu, arī dziedināšanu, atbrīvošanu. Jo Jēzus ir augšāmcēlies un viņš ir savas draudzes vidū, kā mūsu labais gans un dvēseļu bīskaps.

Ja varam ar draudzīgumu un mieru atbildēt uz aizvainojumiem un pārmetumiem. Ja varam atrast labu vārdu, iepretim bezjēdzīgiem vārdiem. Ja varam ar smaidu atbildēt naidīgam skatienam. Arī tur ir Kristus klātbūtne mūsu vidū.
‍Pāvils rakstīja: Ja kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Kor.5:17)

Lai apskaidrotā priekā svinam šīs Lieldienas!

Āmen