“ Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.”
Domstarpības, konflikts, strīds …
Satrauktas un paceltas balsis, sakāpinātas emocijas, sašutums, dusmas, dedzīgi žesti …
Vai mazums strīdu ir pasaulē? Parasti svešos strīdos nav vajadzības iedziļināties, bet šis strīds ir citādāks. Šeit iet runa arī par kādām mums svarīgām lietām. Šis strīds uzdod katram no mums jautājumu: „Kurā pusē tu esi? Vai ar Jēzu, vai rakstu mācītājiem?”
Vai tu saproti, par ko ir šis strīds?
Tas, ko mēs dzirdam, virspusēji ieklausoties šajā disputā, ir apsūdzības.
Jēzus apsūdzēja farizejus neslavas celšanā, melos, neticībā, Dieva nepazīšanā un pretestībā Dievam. Un viena no lielākajām apsūdzībām bija vēlēšanās Jēzu nogalināt.
Farizeji un rakstu mācītāji, savukārt apsūdzēja Jēzu vajāšanas mānijā, ka Viņam liekoties, ka kāds grib Viņu nogalināt. Ļaudis atbildēja: “Ļauns gars tevi apsēdis: kas Tevi meklē nokaut?” (Jņ.7:20) Vēl Jēzus tika apsūdzēts, ka Viņš sabatu neievēroja un Dievu sauca par savu tēvu, tā sevi pielīdzinādams Dievam (Jņ.5:18).
Daudzi Jēzus izteikumi, maigi izsakoties, bija grūti saprotami un nepieņemami. Jēzus sacīja, kas tie, kas tic Viņam, tie nemirs nemūžam; ka pirms tapa Ābrahāms (Jūdu ciltstēvs), Jēzus jau ir bijis un, ka Ābrahāms būtu Viņu saticis.
Sestajā nodaļā Jēzus sacīja tādus vārdus, ko pat viņa mācekļiem bija grūti klausīties: „Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jņ.6:53-60)
Kādēļ Jēzus tā darīja? Kādēļ Viņš apzināti izgāja uz konfliktu?
Kādēļ Jēzus nerunāja to, ko cilvēki varētu viegli saprast?
Piemēram, baušļi ir saprotami – tie paskaidro mums, kas ir labs un kas slikts. Dievs soda grēku un labu darbu atalgo. Ļaunais darbs vai vārds atgriezīsies pie sacītāja atpakaļ un tam pašam kaitēs. Taisnu cilvēku Dievs svētī un pasargā no visa ļauna. Ja Jēzus būtu tamlīdzīgi runājis, tad neviens uz Viņu nedusmotos, bet Viņš runāja par miesas un asiņu dzeršanu un savu pastāvēšanu pat pirms Ābrahāma.
Cilvēka dvēselē ir pasaule, kas nepakļaujas prāta spriedumiem, pamācībām un brīdinājumiem par sodu un apsolījumiem par svētību. Grēks ir ienācis cilvēka dziļākajā būtībā. Pat ja ārēji varam sasukāties un saposties, tomēr – tas kas notiek cilvēka dvēselē – tas ir tikai Dievam zināms: kaislības, dusmas, sāpes, aizvainojumi, atriebība, vientulība, lepnība, un vēl dziļāk, kur mīt iesakņojies grēks. Tas apsūdz un uzrāda, ka mēs paši esam problēmas sakne, mēs darām citiem un sev pāri, mēs nespējam Dievu pazīt un mīlēt.
Prātam tas nav izprotams, kādēļ bija vajadzīga Jēzus nāve un kā gan otra cilvēka nāve var izmainīt kaut ko mūsu dvēselē? Upuris nav izprotams.
Jēzus šeit nerunā uz prātu, bet uz sirdi – Viņš to ver vaļā, lai tajā iespīd Dieva mīlestības gaisma. Jēzus runā par upuri, ko Viņš mūsu dēļ nesīs pie krusta Golgātā. Dieva patiesība saka, ka ir Jēzus nāve nepieciešama, ir vajadzīgs šis upuris, jo tas uzrunā mūsu dziļāko dvēseles būtību. Jēzus sacīja – padariet koku labu, tad arī tā augļi būs labi. Nevar taču lasīt vīnogas no dadžiem (Mt.12:33).
Dvēsele uzver šo vēsti – Jēzus mirst par tevi pie krusta.
Šī vēsts ir vienlaicīgi gan apsūdzoša, gan dziedinoša.
Apsūdzoša tā ir, jo tā uzrāda, ka tu esi tik sliktā stāvoklī, ka tev ir vajadzīga tik nopietna palīdzība – Dieva Dēla nāve pie krusta.
Dziedinoša šī vēsts ir tādēļ, jo mēs zinām, ka pateicoties Kristus nāvei, esam atbrīvoti no grēka vainas un drīkstam nostāties Dieva priekšā bez bailēm, jo mēs paļaujamies uz Kristus upuri.
Jēzus krusta nāve uzrunā mūsu dziļākos dvēseles slāņus – Jēzus mira par mums, atdeva savu dzīvību, izlēja savas asinis, lai mūsu grēki tiktu piedoti (Ef.1:7). Jēzus izlietās asinis mazgā jūs no visiem grēkiem (Atkl.22:14) un iesūcas dziļi dvēselē un to mierina un iepriecina (1.Jņ.2:1). Dievs Tevi mīl, viņš par tevi ir samaksājis ar sava Dēla asinīm. Tu esi brīvs!
Farizeji laupīja Jēzum godu, kad sacīja, ka Jēzus ir velna apsēsts. Savādi, kādēļ tie cilvēkiem izliekas tik ļoti līdzīgi – svētums un velns? Taču šajā gadījumā Jēzum nebija svarīgas attiecības, viņam nebija svarīgi noskaidrot, kuram taisnība, kurā ir un kurā nav velns. Viņš gan apliecina, ka Viņā nav velns, bet Jēzus norāda uz ko svarīgāku.
Dievs meklē un spriež tiesu. Tur, starp citu, izšķirsies arī visi strīdi, kurš kuram godu laupījis, kurš bijis ļaunprātīgs un kurš taisns. Katram būs jāatbild par saviem vārdiem (Mt.12:36), un ja esi netaisni godu otram laupījis – neceri, ka izmuksi no Dieva tiesas (Mt.5:22).
Taču Jēzus galvenā vēsts bija par Dieva pestīšanas darbu – Dievs piedāvā izglābšanu no bargās, pēdējās tiesas savā Dēlā, mesijā Jēzū Kristū. Pat ja tiesa mūs atzītu par vainīgiem, bet mēs turamies pie Jēzus vārda, mēs tiksim glābti (Rom.10:13). Nāves neredzēsim ne mūžam.
Jēzus skatiens sniedzās tālāk nekā cilvēciskais un zemišķais. Jēzus tai nāvei, ko mēs saucam par nāvi nepievērš lielu vērību. Tā pat viņa izpratnē nav nāve, bet tāda kā dzīves krīze, pāreja, iemigšana un atmošanās, kā vakars un rīts (Jņ.11:11). Fiziskā nāve nav svarīga, bet Jēzus skatiens un domas, runājot par nāvi, saistījās ar to, kas nāks pēc tam – pasaules galā, pēc Dieva lielās tiesas (Atkl.20:12), – lūk tur būs īstā nāve, tur ir patiesās briesmas, no kurām ir jābaidās un jādomā glābties (Lk.12:5).
Fiziskā nāve ir iemigšana un pamošanās, bet garīgā nāve – pazušana. Tās ir briesmas.
Mēs, cilvēki nespējam tik tālu redzēt un mums liekas, ka tā nav un tas nav svarīgi. Mums svarīga ir fiziskā nomiršana. Daudziem pat tas ir pietiekami tālu un tādēļ neliekas svarīgi, bet gan šodienas lietas: labsajūta, veiksme, veselība u.c.
Mēs it kā peldam laiviņā pa upi un neredzam, ka priekšā ir liels ūdenskritums, kas atnesīs postu. Tas vēl ir aiz deviņiem līkumiem. Mēs pat neticam, ja kāds saka, ka mūs sagaida briesmas. Mūs vairāk satrauc tas, kā mums ir tagad. Ja laiva uzskrien kādam akmenim, sašūpojas – esam satrūkušies un tā šķiet kā nelaime un bēdas. Jēzus brīdina par to, kas būs pēc 9 līkumiem un tas pienāks. Ja neko nebūsim darījuši, lai izglābtos, mēs noteikti aiziesim bojā.
„Attopieties, atmostieties, izglābieties – Dieva tiesa un nāve!” Bet cilvēki sprieda: „Kā tu to zini? Tu mūs biedē, vai tevī nav velns, tu runā tik pārgalvīgas lietas, grūti to aptvert.” „Kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam. Tieciet man, nāciet pie manis, es jūs izglābšu”, saka Jēzus (Jņ.8:21).
Ko lai cilvēki saka: „Mēs nezinājām, ka Jēzus var izglābt. Tas nebija pateikts pietiekami skaidri.” Nevar vairs tiešāk pateikt, kā Jēzus to sacīja. Tādēļ farizeji un rakstu mācītāji trakoja, ka bija sapratuši Jēzus vēstījuma tiešumu.
Ābrahāms bija redzējis Jēzus dienu un priecājās par to. Jēzus šeit runāja par īpašo ticību, ko Dievs bija devis Ābrahāmam. Bībelē rakstīts, ka Ābrahāms ticēja Dievam un šī ticība viņam tika pieskaitīta par taisnību (Rom.4:3). Jēzus Kristus ir Dieva lielais pestīšanas plāns, caur ko Dievs piedod grēkus un dara cilvēkus taisnus un ieved mūžīgajā dzīvībā. Ābrahāms redzēja Dievu kā savu un arī daudzu citu ļaužu glābēju un pestītāju (1.Moz.22:17). Tādēļ viņš kļuva līksms.
Tavi grēki ir piedoti, Dievs tevi mīl un ir sagatavojis tev brīnišķīgu nākotni. Ticēt tam nozīmē jau šodien redzēt Kristus pestīšanas dienu un priecāties par to. Grēku piedošana nozīmē, ka mēs jau esam tajā uzņemti, laiks mūs virza turp – Dieva pestīšanā un mīlestībā. Tā ir Dieva pestīšanas diena, kas nāk pēc garas un grūtas grēkā krišanas nakts. Tā būs diena, kurā visas bēdas būs aizmirstas un nekas vairs nespēs izbiedēt.
Ikviens ir piedzīvojis līksmību un prieku. Piemēram, līksmību par izdošanos, paveikto darbu, brīnišķīgu iespēju, dāvanu, laimi, pavasari, jaunu rītu u.tml. Ir arī mākslīga līksmība – ko cilvēks meklē iegūt no alkohola un naroktikām.
Ābrahāma līksmība ir savādāka – tā nāk no citas pasaules, kurā viņam bija ticība ielūkoties.
Vai esam piedzīvojuši šādu līksmību – par to, ka grēki ir piedoti? Vai tas mūs ir iepriecinājis? Šis prieks parāda, ka jau šodien ticībā esam kopā ar Ābrahāmu un mūsu ticības mātēm un tēviem.
Tagad mūžīgā dzīvība Dieva gaismā šķiet kā skaists sapnis, bet ar laiku šī dzīve paliks kā sapnis, kas pagājis un īstā dzīve sāksies ar Lieldienām – ar mūsu Lieldienām (Rom.8:18).
Šodien ir svarīgi mācīties un turēt Jēzus vārdus, lai pie mums piepildītos, ko Viņš solījis: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!”
Āmen.