“Jo Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. 2 Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. 3 Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. 5 Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. 6 Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? 7 Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. 8 Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. 9 Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. 10 Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. 11 To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu 12 un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.13 Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? 14 Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. 15 Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? 16 Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.”
Līdzība, kā jau līdzības – ar parastu, ikdienišķu raksturu. Ir saimnieks, kuram ir viņa saimniecība – vīna kalni. Viņš meklē strādniekus, dod darbu, slēdz līgumu un maksā algu.
Tie nebija speciālisti, amatnieki, meistari, bet vienkārši strādnieki.
Kas gan vīna kalnā jādara? Tas varētu būt diezgan vienveidīgs darbs. Jāzina, kuri zari jāapgriež, jāpaceļ no zemes, jāpiesien, jāveido un jānostiprina stutes. Varbūt jānovāc gatavā raža.
Šajā dienā kungs piecas reizes derēja strādniekus vīna kalnā. Rīta agrumā, trešajā stundā, sestajā, devītajā, vienpadsmitajā stundā. Un visi tie kā samaksu par darbu saņēma 1 denāriju.
Līdzības stāsts ir par netaisnības piegaršu.
Kādēļ tas strādnieks, kurš nostrādājis vienu stundu saņēma tik pat daudz, kā tie, kas strādājuši pilnu darba dienu?
Pirmie sāk kurnēt pret saimnieku un sacīt, ka tā nav pareizi, ka viņi grib vairāk. Vai arī, ja citiem būtu maksājuši mazāk, tad viņi būtu apmierināti, bet tagad ir sašutums.
Bet arī vīna kalna kungam ir taisnība, jo viņš nevienam nav parādā. Cik bija solījis – tik arī samaksāja.
Pirmajiem bija solīts 1 denārijs kā dienas alga.
Pārējiem bija sacīts – ko nākas to jūs dabūsiet.
Taču paturēsim prātā, ka šis stāsts nav domāts tiesnesim, lai atrisinātu konfliktu starp divām naidīgām pusēm, bet šī ir līdzība, ko stāsta Jēzus lai pasludinātu mums Dieva valstību. Šajā stāstā ir ietverta dziļāka un garīga jēga – kā tas, ko saņemam no Dieva kļūst par pārbaudījumu.
Vai esam gatavi, ja Dievs dotu vairāk nekā pašreiz?
Algu izmaksāja sākot ar pēdējiem derētajiem strādniekiem.
Tie dabūja savu denāriju un droši vien aizskrēja priecīgi. Viņi nemēģināja dot atpakaļ daļu naudas, lai gan tas bija vairāk, kā viņi pelnījuši. Viņi taču nebija to nozaguši! Viņiem deva un viņi ņēma. Varbūt tomēr saprata, ka ir paveicies, bet nesacīja lielu pateicību, jo pastāv iespēja, ka kungs kļūdījies un pamanījis kļūdu, atņems viņiem daļu izmaksātā.
Ko mēs darām, ja mums iedod pārāk daudz?
Varbūt sakām – labi – liels paldies. Un domājam, ja kādreiz šim saimniekam ko vajadzēs mēs viņam ar prieku palīdzēsim arī par velti un neprasīsim papildus samaksu – jo toreiz viņš mums tik daudz samaksāja.
Bet var būt arī savādāka attieksme – strādnieki domā, ka saimnieks ir nekompetents vientiesis, kurš neko nesaprot no strādnieku algām. Varbūt no viņa var vēl ko izspiest?
Kādi var būt nekaunīgi un vēl pasacīs – ar to nepietiek. Viens denārijs ir par maz. Vajag vismaz 4. Varbūt saimnieks tiešām ir muļķis un iedos visus 4. Bet ja aizdzīs prom kā nekauņas, – vienalga domās, ka bija vērts mēģināt.
Nauda mēdz ietekmēt, jeb pārbaudīt. Tā var uzrādīt to, kas citādā veidā nebūtu bijis pamanāms. Gan tad, kad pietrūkst, bet jo īpaši, ja ir par daudz.
Kas notiks tālāk? Ko viņš ar savu lielo guvumu darīs?
Svētais Gars var atvērt mūsu dvēseli ar šo līdzību un ar līdzīgiem gadījumiem reālajā dzīvē. Ja to dara Dieva Gars, tad tas notiek tādēļ, lai Dieva žēlastības gaisma iespīdētu dvēselē un mēs ar nepatīkamo, ko tur pamanām varētu nākt pie Jēzus un saņemt dziedināšanu.
Interesanti, kā izmainījās attieksme pirmajiem strādniekiem. Tas, ka pēdējiem strādniekiem paveicās, tas kļuva pirmajiem par nepanesamu pārbaudījumu. Kādēļ mums tik maz! Jeb arī – kādēļ viņiem ir tik daudz.
Cilvēks būtu gatavs paciest lielāku trūkumu, ja tik zinātu, ka blakus kādam iet vēl sliktāk. Un otrādi, – ja kādam līdzās klājas labāk, tad grūtības kļūst grūtāk panesamas.
No kurienes šajos kalpos radās netaisnības sajūta, kaut gan netaisnība pret tiem netika izdarīta? Viņi savu solīto saņēma. Bet palika aizvainojuma pēcgarša.
Varbūt viņi pat sāka ne vien kurnēt uz saimnieku, bet arī ienīst pēdējos, kuru dēļ piedzīvoja šo, viņuprāt, pazemojumu, nenovērtēšanu un noniecinājumu.
Piemēram, ja kāds par tādu pašu darbu, kādu darām mēs saņem daudzreiz lielāku atlīdzību, tad mēs varbūt pat sākam dusmoties uz viņu, jo viņš taču ne ar ko nav labāks, bet tiek augstāk novērtēts.
Šādas lietas var samaitāt attiecības un kļūt par reāla ļaunuma sākumu.
Kādēļ Dievs pieņēma Ābela upuri, bet Kaina upuri noniecināja? (1.Moz.4:5) Kains kļuva dusmīgs un pat nogalināja savu brāli Ābelu tādēļ, ka Dievs bija viņa upuri pieņēmis.
Pat, ja jūtamies noniecināti, tad ar šo negāciju mums jādodas pie Jēzus krusta.
Viņš patiešām bija visvairāk pazemots, nenovērtēts un izstumts, bet saglabāja mieru un mīlestību. Un aizlūdza par pāri darītājiem.
Jēzus sacīja mācieties no manis, es esmu no sirds pazemīgs un lēnprātīgs un jūs atradīsit atvieglojumu savā dvēselēm. (Mt.11:29) Kristus dod piedošanu par grēkiem, dod mieru un garīgi bagātu un piepildītu dzīvi.
Vari kļūt brīvs no tā, vai saņem 1 vai 4 denārijus. Galvenais, lai ir Dieva svētība, ka vari ar to iztikt.
Taču pats skaistākais, ko šī līdzība parāda ir tas, ka Dievs ir labs.
To cilvēki bieži mēdz apšaubīt – vai Dievs tiešām ir taisnīgs un labs. „Pirmie” strādnieki ir pārliecināti, ka kungs rīkojas netaisni.
Bet kungs viņiem atbild: „Vai tava acs ir skaudīga, ka esmu labs?”
Šī Sv.Rakstu vieta mums skaidri un tieši pavēstī, ka Dievs ir labs.
Tas ir pats svarīgākais, ko mums jāzina par Dievu.
Viņš ir visa labā avots – radītājs un uzturētājs. Tā ir arī Viņa paša būtība – būt labam.
Viņš neatmaksā mums pēc mūsu grēkiem, bet dod žēlastību, ka varam atgriezties (Ps.103:10). Dieva labvēlība un mīlestība ir lielāka par viņa bardzību. Viņš ir labs un dāvā vairāk, nekā cilvēks pelnījis.
Tas attiecas gan uz šīs pasaules lietām, gan visvairāk jau uz mūžīgo dzīvību.
Palīdz atrast darbu, palīdz labi to padarīt. (Ps.90:17. Lk.11:3.)
Dievs palīdz visiem, kas ir nomākti, izmisuši, bezcerībā, izbiedēti (Mt.11:28).
Dievs saka – redzi es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam (Mt.28:20).
Dievs atjauno spēkus pagurušajam un pakritušajam palīdz piecelties (2.Tes.3:3).
Dievs ir klāt pie ikviena saimnieka, kurš viņu piesauc un cer uz Dievu (5.Moz.8:12-14).
Dievs ir klāt pie strādnieka, kas lūdz un paļaujas uz Dievu (Mt.25:21. 1.Moz.39:5).
Dievs palīdz izveseļoties, vai svētīgi aizmigt (2.Moz.15:26. 1.Moz.25:8).
Jēzus saka – ne veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Ne taisnos esmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus (Mk.2:17).
Dievs piepilda ar sava Gara straumi garīgi iznīkušos un panīkušos (Jes.44:3).
Spēcīgos un dedzīgos Viņš virza tālāk uz augšu un priekšu – vairāk Dieva žēlastības saulē, kur tie vairāk var augļus nest (Ps.84:8).
Gluži kā zaru ar zaļiem vīnogu ķekariem paceļ tuvāk saulei, lai tie labāk nogatavojas.
Jēzus saka – es esmu vīna koks un mans Tēvs ir dārza kopējs (Jņ.15:1). Kristus draudze ir Dieva vīna kalns, kurā viņš pats darbojas. Plašāk raugoties, tomēr arī visa pasaule ir Dieva vīna kalns, jo viņš šo visu ir radījis un viņam ir patiess prieks par savu darbu un Viņš par to gādā un to uztur.
Dievs savas labestības un mīlestības dēļ apsola un dos iemantot mūžīgo dzīvību mums, kuri pie tās neesam strādājuši.
Viņa dēls, Jēzus Kristus ir strādājis – viņš ir iznesis visu ciešanu karstumu un smagumu un mūsu labad miris pie krusta, tā, ka mēs varam ieiet Dieva valstībā atbrīvoti.
Šī pasaule – cilvēki tajā ir Dieva vīna kalns. Un vienlaicīgi mēs esam arī tā kopēji un Dieva kalpi – kā Dieva prāta īstenotāji. Tas ir aicinājums arī savā apkārtnē rīkoties kā labam garīgam dārzniekam – tas nozīmē – palīdzēt, atbalstīt un garīgi pacelt. Nokritušos zarus jāpaceļ, jāpiesien pie stutēm, jāaplaista.
Jāuzmundrina, ka vajag ticēt un paļauties Dievam. Lai vai cik grūti, vai varbūt, gluži otrādi – viegli – liktos, ir tomēr mūsu dvēselēm jātop paceltām uz Dievu. Dieva žēlastības sauli mums vajag vienmēr.
Bet lai mēs šo pasauli ieraudzītu kā paša Dieva vīna kalnu, kā Dieva paš koptu un aprūpētu – mums ir jāmaina attiecības ar Dievu.
Ja iepriekš mēs esam tirgojušies ar Dievu, esam centušies slēgt norunas un līgumus – ko Tu man dosi, kas man par to būs, ja es Tev paklausīšu, ja Tavus baušļus turēšu, ja ticēšu un lūgšu tevi, ja rosīšos draudzē, ja saviem tuvākiem palīdzēšu nākt pie tevis – kāda alga man par to būs.
Ja 1 denārijs dienā, tad labi, esmu ar mieru.
Ja man dosi 1 denāriju, tad ticēšu un dzīvošu ticīgu dzīvi.
Protams, vienalga, kādu motīvu un apstākļu dzīts cilvēks novēršas no ļauna ceļa un iet pa labo un veselīgo ceļu – ieguvējs ir tikai viņš pats. Dzērājs nedzer, zaglis nezog – vai tas notiek baiļu dēļ no soda – no tā ieguvējs ir viņš pats un arī visi apkārtējie un arī Dievs var dot savu solīto prieku un svētību.
Taču daudz labāk, man šķiet, ir nerunāt par Dieva denārijiem, bet priecāties un pieņemt Dieva apsolījumu – „kas nākas, to jūs saņemsiet.” Tur vairāk ir draudzīgas attiecības un paļāvība uz Dievu. Pirmajā brīdī tas var likties nedroši, jo Dievs neko konkrētu nav solījis tikai sacījis vispārīgi – „kas nākas, to dabūsiet”, bet tieši tas ļauj labāk iepazīt Dievu un sākt viņam uzticēties arvien vairāk. Jo mēs varam piedzīvot, ka šis „kas nākas, to dabūsiet”, ir daudz vairāk par 1 denāriju.
Lielākais ieguvums ir garīgs – ka mēs paši zinām, esam pārliecinājušies, ka Dievs patiešām ir labs. Ka viss, kas par Dievu rakstīts, ir patiesība.
Viņš ir labs.
Āmen.