Jes.65:17-25 / Lk.24:1-12

„ Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā. Un tad nāk gals, kad Viņš nodod Valstību Dievam un Tēvam, kad Viņš būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku. Jo Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve.”

Dievs uzklausa cilvēku lūgšanas. Dievs palīdz. Viņš ir spēks, uz kuru vienmēr varam paļauties. Viņš mūs mīl un vienmēr vēl tikai labu. Ja Dievs nebūtu dzīva persona, kurš uzklausa un atbild, tad lūgšanas kļūtu par monologu un ticība par fanātismu.
Kāda gan jēga pielūgt sudraba, zelta, akmens vai koka dievekli? Kaut figūriņai ir izveidota mute, tā nevar dot padomu. Tai ir izveidotas rokas un kājas, tomēr tā nevar nedz strādāt, nedz staigāt.
Ticībai ir jābūt komunikācijai ar dzīvo un patieso Dievu.

Baznīca māca, ka saikne ar Dievu tiek veidota un kopta ar Bībeles Vārda, kristības, vakarēdiena un lūgšanu starpniecību. Šīs lietas ir avoti, kur mēs sastopam Dievu.

Ja meklējam un neatrodam, tad neesam kā nākas meklējuši. Varbūt paši kaut ko negribam redzēt vai dzirdēt, vai gluži otrādi – esam iecentrējušies uz kaut ko vienu un tik ļoti vēlamies ieraudzīt Dievu tieši tādā veidolā, ka neko citu neieraugām.
Lai nu kā būtu – svarīgākais ir, ka Dievs ir dzīvs, visspēcīgs un visur klātesošs un Viņš atbild uz lūgšanām un var palīdzēt.

Gandrīz katram kristietim ir savs stāsts par to, kā viņš sastapa Dievu, kā piedzīvoja Dieva klātbūtni un ko Dievs ir labu viņa dzīvē darījis. Tie var būt lieli stāsti un tie var būt mazi.
Lielie stāsti ir par visu dzīvi aptverošām lietām. Piemēram, ka visa dzīve bija samaitāta atkarībās, noziegumos, vai cilvēks bijis kādu citu maldu, kļūdu un grēku varā. Kad viņš sastapa Kristu, tad Dievs viņam dāvāja jaunu dzīvi. Atskatoties uz tumšo pagātni, viņam liekas, ka viņš ir kā augšāmcēlies no kapa.
Bet ir arī nelieli stāsti, kas klausītāju vērtējumā nav nekas īpašs, bet vienīgi pašam stāstītājam tie ir kļuvuši par nozīmīgu posmu, kas viedo viņa un Dieva attiecības. Piemēram, uzklausītas lūgšana par sekmēm darbā, eksāmenos, laulībās, par mieru, drosmi, paļāvību un citiem ikdienišķiem un neikdienišķiem jautājumiem.

Kad mēs atveram savas ticības durvis Dievam, tad lēnām un pakāpeniski dzīve atjaunojas un pārveidojas. Līdzīgi, kā pavasarī daba mostas pēc ziemas guļas. Nesazaļo viss vienā stundā, ne dienā, bet lēni un neapturami pasaule ietērpjas krāšņā rotā. Līdzīgi notiek ar cilvēku un viņa dvēseli. Dievs atjauno cilvēka iekšējo pasauli un līdzi mainās arī ārējās lietas.
Dieva klātbūtnē atklājas jauni spēki un dvēseles slāņi, par kuriem pašiem nebija ne jausmas. To, ko kādreiz nesapratām – to saprotam un ko nespējām – to darām.

Dievs ir palīdzība arī grūtā brīdī un pārbaudījumā.
Ar Dievu var daudzas lietas dzīvē vērst par labu, un, ja ko vairs nevar mainīt, tad to vietā Dievs var dod ko labu un svētīgu.
Dievs pat smago un nepatīkamo, ļauno ir spējīgs vērst par labu.
Vecajā Derībā psalmists mūs iedrošina, rakstot: „Tu, Dievs, esi ap mani no visām pusēm. Turi savu roku pār mani. Tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena.” (Ps.139)

Labās un priecīgās dienās cilvēkam pienākas pateikties Dievam. Un arī pārbaudījumos, kārdinājumos un bēdās meklēt Dieva palīdzību. Dievs pats saka: „Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā” (Ps.91:15)

Dievs ir labs un uzticams un svarīgi, ka mēs savu dzīves ceļu staigājam saskaņā ar Dievu.

Bet apustulis Pāvils raksta:
“Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu tad esam visnožēlojamākie cilvēki”
“Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu tad esam visnožēlojamākie cilvēki”

Vai nav tā, ka mūsu domas un cerības uz Dieva līdzību un svētību bieži saistās pārsvarā ar šīs pasaules jautājumiem?

Kristus nenāca šajā pasaulē, lai tikai uzlabotu mūsu sadzīvi un dzīves gadus padarītu saturīgākus un gaišākus. Tas gan notiek, bet, ja drīkstētu tā izteikties, tas ir blakus produkts kādam lielākam darbam, ko Dievs dara. To mums latviešu valodā māca arī pats vārds „lielas dienas”. Šajās dienās notika kas ļoti liels. Lieldienu rītā Kristus augšāmcēlās no kapa.

Bet kur tieši ir šī notikuma lielums? Vai tajā, ka notiek brīnums un tas, kas šķita neiespējams, tomēr izradās iespējams?

Augšāmcelšanās no nāves bija notikušas arī pirms Jēzus Lieldienām.
Evaņģēlijos varam lasīt, kā Jēzus piecēla no nāves, piemēram, Lācaru, kurš jau vairākas dienas bija gulējis kapā. Jēzus uzmodināja jaunekli, atraitnes vienīgo dēlu, kuru mirušu viņa veda uz kapiem. Jēzus to piecēla un atdeva mātei. Jēzus izsauca no nāves valsts atpakaļ tikko mirušo sinagogas priekšnieka meitu.
Apustuļu darbos ir aprakstīts, kā Pēteris pamodināja kādu sievieti vārdā Stirna.
Arī V.D. ir stāsts par pravieti Eliju, kurš lūdza Dievu pār mirušo atraitnes dēlu. „Un Tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties zēna ķermenī atpakaļ, un tas atdzīvojās.” (1.Ķēn.17:22)

Visi šie no nāves valstības atpakaļ atsauktie, kaut kad vēlāk nomira. Viņu zemes dzīves laiks tika pagarināts. Viņiem bija ļauts šajā pasaulē nodzīvot vēl dažus desmitus gadus ilgāk nekā tas būtu dabiski noticis. Un pēc tam vienalga bija jāaiziet no šīs pasaules.

Jēzus augšāmcelšanās bija savādāka pēc būtības. Augšāmceltajam Jēzum nav vairs jāmirst. Nāvei nav vairs varas pār viņu. Viņš ir mūžīgi dzīvs.
Viņš nāca pie mācekļiem caur slēgtām durvīm. Mācekļi viņu pazina un ēda un dzēra kopā ar viņu. Viņš bija tāds pats, un tomēr, kas pilnīgi jauns.
Dieva Vārds saka: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.”
Un 40 dienas pēc Lieldienām Viņš uzkāpa debesīs.

Šīsdienas Dieva Vārds runā par diviem cilvēkiem. Tie ir divi ciltstēvi, no kuriem tapa divi dažādi cilvēku dzimumi.

Pirmais ir Ādams. Viņš ir tas, kurš krita grēkā Paradīzes dārzā un visi, kas no viņa dzimst, ienāk šajā pasaulē ar iedzimto grēku.

Otrs cilvēks ir Jēzus. Viņš bija Dieva Dēls, bet arī patiess cilvēks. Jēzus sevi bieži sauca par Cilvēka dēlu. Arī Viņš iesāka jaunu dzimumu. Par to Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā ir sacīts: „Cik Jēzu, Dieva Dēlu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ.1:12-13)

Gluži kā Ādams aizsāka dzimtas koku, kas sazarojās daudzos, daudzos zaros un zariņos, līdzīgi arī Jēzus par sevi saka: „es esmu vīna koks un jūs esat zari. Palieciet manī un es jūsos.” Kristus zari, Kristus ļaudis, Kristus tauta – ir visi kristieši, kuru Pestītājs ir Jēzus Kristus.

Un gluži kā no Ādama piedzima visi ļaudis – tā arī Kristū visi tiks darīti dzīvi.
Jēzus saka – es dzīvoju un jums ar dzīvot būs.
Es sataisīšu vietu un ņemšu jūs pie sevis, lai kur es esmu, būtu arī jūs.

Arī uz mums attieksies šāda – apskaidrota un svēta miesa, pār kuru vairs nav varas nāvei, grēkam un ciešanām.
Mēs to nevaram iztēloties – kā tas notiks un kā tas būs.
Pagaidām šīs augšāmcelšanās lietas mums ir noslēpums.

Tās varētu salīdzināt ar durvīm uz kurām ir uzraksts – „augšāmcelšanās un mūžība”. Bet kas aiz tām ir – mēs to nezinām un zināt nevaram. Kristus ar savu augšāmcelšos ir atvēris un izgājis pa šīm durvīm un mēs zinām, ka arī mēs pa tām ieiesim, kad būs pienācis mūsu laiks.

Lieldienas parādīja, ka šīs lietas ir īstas. Jo, ja nebūtu iespējama mirušo augšāmcelšanās, tad arī viņš nebūtu augšāmcēlies.
Bet Viņš ir patiesi augšāmcēlies.
Un līdz ar viņu arī mēs dzīvojam.

Āmen