Lasījumi: Ps.68:5-11 / Rom.15:4-13
„Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī. Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu, kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: saucēja balss tuksnesī: sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas! Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, – par staigājamu ceļu. Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu.”
Pēc viesībām bērnu istaba mēdz būt nekārtīga. Ja ir daudz bijis mazo viesu, tad tā var būt pat ļoti nekārtīga. Tā, ka nav kur kāju nolikt, lai neuzkāptu kādai mantai, vai neaizķertos aiz lecamauklas. Vakarā, kad viesi prom, tad mazais ir samiegojies un nekāda kārtošana nesanāk. Tad ir tajā visā jāpašķir celiņš, pa kuru aiznest mazo līdz gultiņai.
Ak, tie ir bērni! Viņi nav vienmēr kārtīgi un akurāti. Viņiem vēl jāaug un jātop audzinātiem.
Mūsu mājā vai dzīvoklī mēdz būt vietas, kur noliekam to, kas tobrīd nav vajadzīgs, bet ko žēl ir ārā mest. Tās ir gluži labas lietas, tikai šobrīd nav vajadzīgas. Kas zina, varbūt pēc laika ievajagas? Vai nav gadījies, ka tieši tas, ko esam izmetuši vai atdevuši, izrādas būtu noderējis? Šāda noliktava var izveidoties dažādās vietās. Piemēram, bēniņos, garāžā, pagrabā, šķūnī un istabā kādā kaktā vai skapī.
Ja atveram tāda, piemēram, pārpildīta šķūņa durvis un ir vajadzība paņemt kaut ko, kas atrodas pašā tālākajā galā, tad tas nav nemaz vienkārši. Lai nebūtu jārāpjas pāri vajadzīgām lietām ir jāizkrāmē vai jāpārkrāmē, lai izveidotos kāda staigājama taciņa, pa kuru nokļūt turp un atpakaļ.
Bet ir cilvēki, kuriem mājokļi ir ļoti kārtīgi un arī visās palīgtelpās valda rūpīga kārtība un tīrība.
Ir iespējams, ka garīgajās lietās valda pilnīgs haoss.
Jautājumi par Dievu, dvēseli un mūžību ir nostumti kaut kur dziļi, dziļi. Varbūt tādēļ, lai netraucē, bet varbūt cilvēks nemaz nezina, ka tas ir vajadzīgs. Un arī tad šiem jautājumiem ir aizkrāmēti priekšā daudz un dažādi krāmi.
Cilvēks ar gadiem apaug ar mantu un tāpat viņš apaug ar dažādām garīgām gudrībām un atziņām, ko kaut kur ir lasījis, dzirdējis vai redzējis.
Ja kāda doma šķiet noderīga, tad viņš to saglabā sevī. Galu galā, par garīgām lietam ir daudz visa kā.
Drumslas no reliģijas un no dažādām reliģijām, kādu cilvēku izteiktas atziņas no žurnālu un avīžu rakstiem.
Kaut kas ir dzirdēts televīzijas pārraidēs, kur tiek diskutēts par garīgumu.
Arī mākslas filmas mēdz būt avots, kur cilvēki saklausa un pat ierauga pamācošas, garīgas un labas lietas.
Tad vēl dažādi ticējumi, paražas, sapņu tulkošanas un zīmes, horoskopi, dziednieki un reliģiskas prakses.
Varbūt kaut kas no vecāku vai draugu stāstītā licies patiess.
Varbūt ir savā pieredzē smelta gudrība, vai kaut kas paša izgudrots.
Daudzās no šīm lietām var būt kaut kas labs, noderīgs un palīdzošs, tā, ka tās gluži ārā metamas nav.
Dažreiz ir tā, ka negribas cilvēkam uzdot jautājumus par garīgām lietām, jo tad tur sāks kā no pārpildīta pieliekamā birt laukā visdažādākās, godīgi sakot, muļķības. It kā vajadzētu palīdzēt, bet kā tu iesi svešā mājā un sacīsi, es tūdaļ te visu uzkopšu sakārtošu un lieko izmetīšu laukā. Vēl jo vairāk, ja pašam nav viss pilnīgā kārtībā. Un starp citu, bieži tieši tie uzmetas par vislielākiem palīgiem dzīves sakārtošanā, kuriem pašiem viss ir pilnīgi šķērsām un neizdevies. Jēzus sacīja: „Izvelc patriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mt.7:5) Neviens otra vietā nevar paveikt to, ko ir jāizdara viņam pašam un ko spēj paveikt vienīgi Dievs.
Kad pienāca noteiktais laiks, tad cēlās Jānis Caharijas dēls, staigāja pa visu Jordānas apgabalu, aicināja ļaudis uz atgriešanos no grēkiem un kristīja uz grēku nožēlu.
„Sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas! Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, – par staigājamu ceļu.”
Sataisiet tam Kungam ceļu savās sirdīs!
Atveriet ausis un sirdis Dieva Vārdam!
Sakārtosim savas vērtības un domas par garīgām lietām un Dievu.
Visu lieko izmēzīsim un ticēsim Dieva apsolījumiem un mīlestībai.
Ir labi un veselīgi pārdomāt un pārvērtēt savu dzīvi, notikušo, ieguvumus un zaudējumus. Var jau būt, ka ir cilvēks, kura ārējā un iekšējā pasaule ir ļoti labi, pareizi un kārtīgi sakārtota. Tur ir viss salikts pa plauktiņiem, viss ir savās vietās.
Var būt, ka ir cilvēks, kurš, patiešām, visas savas problēmas atrisinājis, kuram ir pilnīga ticība, ka viņš problēmu kalnus ir noslīcinājis jūrā, vienmēr ar mīlestību izturas pret apkārtējiem, nešaubās, nebaidās, bet pilnībā paļaujas Dievam.
Tas, šķiet, ir kā ideāls uz ko tiekties un šaubos vai daudz ir tādu, kuri savas dzīves laikā ir sasnieguši šādu pilnību.
Pat ja ir šādā pilnība – šāds Bauslības piepildījums iespējams, tad šīsdienas Sv.Rakstu vieta pasaka tieši tādam cilvēkam ko svarīgu.
Ir jāsataisa tam Kungam ceļš, lai tas būtu līdzens, ērts un plats, bet ceļam pašam par sevi nav nozīmes. Lai pat cik labs tas būtu, ceļš ir tukšs, ja nav ķēniņa, kas pa to nāks.
Nožēlai nav jēgas, ja tai neseko piedošana.
Nav jēgas ceļam, ja pa to nenāk Kristus.
Citā vietā Sv.Rakstos ir sacīts – sataisiet tuksnesī staigājamu ceļu mūsu Dievam.
Ceļam ir nozīme apdzīvotā vietā, kur ir daudzi, kas to izmanto. Bet pilnīgi nevajadzīga lieta būtu tuksnesī tasīt ceļu, ja pa to neviens nenāks.
Bet nācējs būs – Dievs to ir solījis.
Kristus ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušos – viņš ir nācis pie grēciniekiem, lai izglābtu. Mēs visi esam tādi, kuriem vajadzīgs Kristus.
Kad Jēzus sacīja farizejiem: „veseliem ārsta nevajag, bet slimiem, ne taisnos esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus” (Mt.9:12), tad tā bija ironija.
Ikvienam cilvēkam ir vajadzīga Dieva žēlastība, piedošana un mīlestība.
Ka starp visām garīgajām atziņām, domugraudiem, ko cilvēks ir pielasījis pilnu galvu, interesējoties par visu ko, tomēr tur ir arī Kristus Vārds. Un varbūt tieši šis vārds kādā brīdī sāk mirdzēt kā Betlēmes zvaigzne un aizved cilvēku pie pestīšanas – Dieva Dēls ir dzimis arī priekš tevis, arī tevi Dievs mīl.
Ir daudzi cilvēki, kuri tā arī savā dzīvē neko nesakārto un savas problēmas neatrisina. Bet Dievs viņu dvēselē ir iztaisījis (izcirtis, izurbis) nelielu taciņu, pa kuru līdz viņam var atnākt vēsts par Dieva mīlestību un piedošanu. Ka īsajos brīžos, kad viņš ir skaidrā, kad nav sadzēries, vai salietojies narkotikas, viņš sadzird Dieva Evaņģēliju vēsti, ka Dievs arī viņu mīl un atpestī. Tad, kad noguris no palaidnīgas dzīves, ieklausās Dieva Vārdā, kā arī Hērods ieklausījās Jāņa Kristītāja vārdā. (Mk.6:20)
Ziemassvētki ir vēsts visiem grēciniekiem, ka Dievs viņus pieņem un piedod.
Ticība šai vēstij varbūt ir vienīgā garīgā manta viņu apziņā, bet tā izrādās gana pietiekama, lai viņus izglābtu.
Ak, būtu ļoti labi, ja dzērājs pārstātu dzert, narkomāns pārstātu darīt savas lietas, apkārt staigātājs kļūtu par kārtīgu ģimenes cilvēku un sliņķis par čaklu strādnieku! Pilnīgi noteikti, tad dzīve izmainītos – tā kļūtu labāka, svētīgāka, pilnākā ar dzīvesprieku un panākumiem. Un tam ir arī daudz piemēru. Droši vien, ka arī mēs katrs zinām kādu, vai varbūt pat paši esam tam piemērs.
Sākumā bija mazs, tikko izbrienams celiņš un ar laiku tas kļuva platāks un platāks, un kļuva par varenu ceļu.
Kad Jānis sacīja: „Sataisiet tam kungam ceļu”, tad šajos vārdos ir apsolījums, ka tas Kungs nāks.
Kristus noteikti nāks. Jo citādāk nebūtu vajadzības pēc ceļa.
Bet nu, Kristus nāk un Dieva valstība ar Viņu un tas ir tuvu, tādēļ jāgatavo ceļš.
Ir jāatgriežas no grēkiem un jāklausās Dieva vārds, jo Kristus nāks un mums jābūt tam gataviem.
Arī mēs dzīves laikā staigājam dažādus ceļus un pienāks laiks, kad ceļa vairs nebūs, bet būs gājējs.
Ja būsim satikuši Kristu, tad mūsu ceļš turpināsies tālāk.
Jēzus skaisti un zīmīgi kādā vietā sacīja par sevi: „Es esmu ceļš patiesība un dzīvība. Neviens netiek pie Tēva kā vien caur mani.” (Jņ.14:6)
Āmen.