Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: “Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši.” Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem. Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās. Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. Tie saka viņai: “Sieva, ko raudi?” Viņa tiem saka: “Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši.” To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai saka: “Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: “Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!” Jēzus viņai saka: “Marija!” Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: “Rabuni” (tas ir: mācītājs)! Bet Jēzus viņai saka : “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: “Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis.”.

Kristus ir augšāmcēlies! Viņš bija miris un redzi, viņš ir dzīvs mūžu mūžos. Tā ir svarīgākā kristīgās Baznīcas vēsts. Tādēļ jau Kristus tiek godāts – jo viņš parādīja pasaulei augšāmcelšanos. Šo brīnumu Viņš parādīja ne tādēļ, lai izklaidētu vai pārsteigtu, bet tādēļ, ka tas attiecas arī uz mums. Apustulis Pāvils raksta: „Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.” (1.Kor.15:51-52)
Ko nozīmē augšāmcelšanās no nāves? Kā bija iespējama Jēzus augšāmcelšanās un kāda būs mūsu augšāmcelšanās un kad tā būs? To izprast mēs nevaram, bet tikai varam apjaust, ka Dievs mums ir dāvinājis kaut ko ļoti lielu un neizsakāmi vērtīgu. Lieldienas, šis pats vārds jau mums māca, ka te ir runa par ko ļoti lielu.

Mūsu stāvokli iepretim šim brīnumam varētu salīdzināt ar kādu ierobežotu cilvēku, kurš visu mūžu ir nodzīvojis slēgtā namā – ar sienām un jumtu, bet bez logiem. Tajā viņš var atrast visu, kas nepieciešams dzīvībai. Bet tad kāds notikums, piemēram, zemestrīce atsedz daļu no jumta un sienas un viņš ierauga, ka pasaule ir daudz, daudz plašāka nekā tikai tas, ko viņš ir līdz šim redzējis. Tā ir tik plaša, ka viņa acis neredz tai galu.
Lieldienu vēsti ir svarīgi ne tikai zināt, bet arī tai ticēt. Ticēšana ir tas ar ko šis cilvēks pietuvojas šai atsegtajai sienai un var spert pirmos soļus plašajā pasaulē. Tam ir vajadzīga ticība, bez ticības to nevar.

Evaņģēlijos ir daudz aprakstīts, kā mācekļi satika augšāmcēlušos Jēzu Kristu – Jēzus nāca pie viņiem, kad tie bija pulcējušies aiz slēgtām durvīm. Jēzus parādījās kādiem, kas bija uz lauka, Jēzus piestājās un pavadīja mācekļus, kas bija ceļā uz Emausu. Visas šīs satikšanās ir aprakstītas, lai mēs ticētu šim lielajam notikumam.

Kad cilvēku dzīvē notiek kas liels un ievērojams, tad mēs domās atkal atgriežamies pie notikušā un pārdomājam kā tas notika un kas bija vispirms un kas sekoja vēlāk. Tāpat arī visi 4 Evaņģēliji apraksta Jēzus augšāmcelšanos cits citu papildinot.

Mateja evaņģēlijs stāsta, ka Lieldienu rītā pie kapa nākušas divas Marijas – Marija, Jēkaba māte un Marija Magdalēna. Un tad notika liela zemestrīce un eņģelis, līdzīgs zibenim nāca no debesīm un novēla akmeni no kapa ieejas. To redzēja arī sargi, kuri bija nolikti, lai apsargātu kapu. Viņi drebēja un baiļu dēļ kļuva kā miruši. Eņģelis pasludināja Kristus augšāmcelšanās vēsti abām Marijām un viņas steidzās to pastāstīt mācekļiem un tad viņas sastapa pats augšāmceltais Kristus.
Marka evaņģēlijā ir minētas 3 sievas. Abas Marijas un vēl Salome. Kad viņas atnāca, tad akmens bija novelts. Viņas iegāja kapā un tur redzēja eņģeli, kurš pasludināja Lieldienu vēsti.

Jāņa evaņģēlijs mums pavēsta šo notikumu, parādot cik grūti bija tam noticēt, cik daudz pārpratumu un nesaprašanas ar to bija saistīts.

Mācekļi – Pēteris un Jānis, padzirdējuši, ka kaps ir tukšs, tūdaļ skrēja turp, iegāja iekšā un redzēja autus satītus un sviedrautu kārtīgi noliktu citā vietā. Tas bija kas ļoti savāds, kas lika pārdomāt, kas šeit īsti varēja notikt. Ja tie būtu bijuši zagļi, tad viņi nebūtu noņēmuši līķautus un nekādā gadījumā nebūtu kārtīgi nolikuši. Tas izskatījās, it kā Jēzus pats būtu pārģērbies un savas vecās drēbes nolicis malā. Bet tas jau nekāds drošs pierādījums nav – kas gan tas ir – daži drēbju gabali?!
Cilvēkiem dzīvē mēdz notikt kādas situācijas, kas liek ievērot ko neparastu un sākt domāt varbūt pat par garīgām lietām. Piemēram, cilvēki ir stāstījuši, ka tad, kad miris kāds tuvinieks, tad ir dzirdēti savādi trokšņi un klauvējieni, un vajadzējis katrā ziņā iedomāties par aizgājēju. Vēlāk viņi uzzinājuši, ka tas ir bijis tieši tajā pašā laikā, kad viņš nomiris.
Citi ir stāstījuši, ka pēc bērēm, aizejot uz kapiem nākamajā dienā, ir bijusi savāda klātbūtnes izjūta. Tu stāvi pie kapa viens, bet šķiet, ka tur ir vēl kāds.
Citi ļaudis ir stāstījuši, ka viņi redzējuši par saviem aizgājējiem zīmīgus sapņus.
Bet kas gan ir sajūtas, sapņi un dzirdētas skaņas?! Mūsu sajūtas ir kā plūstošas smiltis un tekošs ūdens – vienubrīd liekas, ka jūtam un tad atkal, ka – nejūtam. Šādu savādību dēļ cilvēks var kļūt domīgs, bet tas vēl ir tālu no ticības uz augšāmcelšanos.

Daudzi cilvēki tiešāk un konkrētāk ir tuvojušies Jēzum Kristum tad, kad ir varējuši saņemt no Dieva kādu palīdzību savās personiskajās problēmās.
Šīsdienas Evaņģēlijs stāsta par Mariju Magdalēnu, kura Lieldienu rītā nāca pie kapa. Par Mariju ir sacīts, ka Jēzus viņu bija atbrīvojis no 7 ļauniem gariem. Cilvēkam dzīve var būt tik ļoti samezglota, ka viņš nespēj ar to tikt galā, nespēj savas problēmas atrisināt un pat saprast, kas ar viņu notiek.
Daudzi sevi grūž postā paši ar savām aplamām izdarībām: dzeršanu, narkomāniju, zagšanu un laupīšanu, laulības pārkāpšanu, vai arī dara nemitīgi vienas un tās pašas kļūdas. Un pat, ja nāk apskaidrības mirkļi, kad saprot, ka nav pareiza tāda dzīve un cenšas kaut ko risināt, tad viss samudžinās vēl vairāk. Tā cilvēks turpina dzīvot kā patiesībā nemaz nevēlās, it kā to nedzīvotu viņš pats, bet kāds cits viņa vietā.
Jēzus bija atbrīvojis Mariju Magdalēnu no 7 ļauniem gariem. Tā bija atjaunota un pilnasinīga dzīve, ko Jēzus viņai bija dāvājis no jauna. Un viņa bija par to ārkārtīgi pateicīga gan Jēzum, gan Dievam. Nav brīnums, ka viņa bija pie Jēzus krusta un nāca Lieldienu rītā uz Jēzus kapu. Viņa bija gatava arī parādīt Jēzum pēdējo godu, ko nu cilvēks var parādīt savam mirušajam piederīgajam.
Pateicība un uzticība ir lielas lietas, bet tā vēl nav ticība uz augšāmcelšanos.

Kad Marija pirmo reizi atnāca uz Jēzus kapu, tad viņa tur neko neredzēja. Kaps bija tukšs un arī viņas ticība bija tukša. Viņa meklēja mirušo un to tur neatrada, jo tā tur nebija. Kā tas dažkārt mūsu dzīvē notiek, ja mēs kaut ko nesaprotam, tad izdomājam paši savu skaidrojumu, tad arī Marija izdomāja savu stāstu par notikušo. Viņa bija tā, kura palaida baumu, ka „viņi ir Jēzu nozaguši un kaut kur aiznesuši, un to vairs nevar atrast”.
Cilvēki, atnākot uz baznīcu, bieži vien ir izdomājuši, ko viņiem, apmēram, būtu jāpiedzīvo un kas būtu Dievam jādara. Ja tas nenotiek, tad ir vīlušies. Ar tādu attieksmi nevar nonākt pie ticības uz augšāmcelšanos – pie tās vēsts, kas ir augstāka par cilvēka saprašanu.

Kad Marija atnāca otrreiz un ieskatījās kapā, kur Jēzus bija apglabāts, tad redzēja tur divus eņģeļus – vienu kājgalī un otru galvgalī. Bet skatoties uz tiem, viņa neko īpašu neievēroja, bet runāja pilnīgi aplamas lietas, ka Jēzus ir nozagts un kaut kur aiznests un viņa nevar to atrast.
Eņģeļi ir pārpasaulīgas būtnes un tikšanās ar viņiem jau pats par sevi ir īpašs notikums, kas liecina par Dieva klātbūtni.
Piemēram, šodien daudzi cilvēki ir bijuši ļoti tuvu pārpasaulīgajam un varētu pat sacīt, ka ir virsū skatījušies eņģeļiem, bet neko nav sapratuši un ievērojuši, un viņi runā pilnīgas aplamības. Piemēram, ir bijis nelaimes gadījums, kad cilvēks tuvojies drošai nāvei un tam arī vajadzēja notikt, bet kādā brīnumainā kārtā paliek dzīvs un pat izveseļojas. Draugi brīnās, kā tas bija iespējams! Bet cilvēks parausta plecus un saka- laimīga nejaušība, laimīgs gadījums, tā paveicās! Ja nebūtu Dieva eņģeļu, tad nebūtu arī laimīgā gadījumā. Cilvēks skatās virsū lielajam noslēpumam, kas viņu izglābis, bet neko neredz un nesaprot.

Tad Jēzus nostājas Marijai aiz muguras un viņu uzrunā – kādēļ tu raudi? Kristus paša klātbūtne ir daudz augstāka nekā eņģeļu klātbūtne. Bet arī tad viņa vēl neredzēja un nesaprata, bet uzskatīja Jēzu par dārznieku, kurš kāda pārpratuma dēļ ir pārvietojis kaut kur citur Jēzus miesas.
Nav viegli pieņemt ticību uz augšāmcelšanos. Prāts runā tam pretim un arī pieredze saka, ka tas nav iespējams un nekad vēl nav noticis.

Tad, kad Jēzus viņu nosauca vārdā: „Marija”, tad viņa it kā atmodās un beidzot pazina Jēzu. Vārds ir saistīts ar cilvēku dvēseli un personu. Kad mēs iepazīstamies, mēs parasti nosaucam savu vārdu, un arī otrs cilvēks iepazīstina ar sevi, nosaucot savu vārdu. Mūsu vārdu parasti zina tie, ar kuriem ir bijis kas kopīgs. Bet pārējie, piemēram, kurus satiekam uz ielas, ir svešinieki. Viņi nezin kā mūs sauc, ko mēs darām, kas mums patīk un kas nepatīk. Un tieši tāpat arī mēs par šiem nejauši satiktajiem neko nezinām.
Tas, ka Jēzus sauc Mariju vārdā, nozīmē, ka Dievs vēlās un veido personīgas attiecības ar cilvēku. Ticībai ir jābūt balstītai dzīvās un abpusējās personīgās attiecībās. Ja kristietim neizveidojas šādas attiecības ar Dievu, tad, pat ja ir sācies kaut kas no ticības, tad tas pie pirmajām grūtībām un pārbaudījumiem aiziet bojā. Kad Dievs mūs uzrunā vārdā, tas liek mums atmosties un ievērot, ka Kristus ir dzīvs un dzīva līdz ar viņu ir visa viņa mācība.
Dievs nav mirušo Dievs un Viņš nav vienkārši Dievs, bet ir Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs.
Kad Jēzus piegāja pie Lācara kapa, viņš sauca viņu vārdā: „Lācar, nāc ārā!”

Kristus mūs sauc vārdā un tas mums dod dzīvību un ticību. Tāpat kā mirušais nevar pats no sevis sākt elpot un staigāt, tā arī cilvēks nevar pats no sevis sākt ticēt. Kad Kristus mūs sauc vārdā, tad mēs ceļamies augšām no saviem kapiem un savas neticības.

Sievām, kas Lieldienu rītā bija nākušas uz kapu, Jēzus sacīja: „Nebīstieties, eita un sakait to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.” Mt.28:10
Dievs šodien ir sastopams tur, kur viņš ir apsolījis savu klātbūtni.
Tāpat kā toreiz Jēzus sūtīja mācekļus uz Galileju, tā mēs šodien topam sūtīti uz Baznīcu, kur varam sastapt Jēzu Kristu tur, kur Viņš pats to ir apsolījis – Viņa vārdos, Sv.Kristības un Sv.Vakarēdiena sakramentos.

Āmen.