Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.”
No seniem laikiem kristīgā draudze šajā svētdienā piemin Jeruzalemes nopostīšanu, kas iespējams ap šo gada laiku notika.
Kara šausmas. Vispirms pilsēta tika aplenkta – tajā sāka plosīties bads, slimības, ļaudis cēlās savā starpā cits pret citu; kad pilsēta bija nogurdināta, tad nāca kareivji un daudzus nokāva, citus aizveda gūstā, nodedzināja mājas, sagrāva, ka nepalika akmens uz akmens.
Tas ir sens notikums, kas noticis apmēram 70 gadu pēc Kristus. Kāds mums ar to ir sakars? Daudzas pilsētas un tautas tika iekarotas un nopostītas. Kādēļ no visām izcelt šo vienu?
Jeruzalemes nopostīšana nav tikai vēsturisks notikums, tas brīdina ne vien jūdus, bet arī visus kristīgo pasauli un visus ticīgos cilvēkus.
Dievs ar pravieša Jeremijas muti bija sacījis: „Vai Efraims nav man dārgs dēls un mīļš bērns? Mana sirds deg uz viņu, ka man par viņu ir jāapžēlojas.” Dievs saka savai tautai: “Es zinu kādas domas man ir par jums – miera domas un ne ļaunuma domas.” Un kas notiek šeit, kā šī dedzība un mīlestība un miera domas ir pārvērtušās izpostīšanā, graušanā un dedzināšanā. Kur tad ir Dieva mīlestība, Dieva pasargāšana un drošība Dievā?
Jeruzalemes izpostīšana bija ne tikai pilsētas, akmeņu un māju izpostīšana, tā bija arī garīga izpostīšana. Uz ko gan lai cilvēks vēl paļaujas? Kas var dot drošību, mieru – garīgās dzīves pamatu, ja tu redzi, ka tas, kas veidoja ticības pamatu ir sagrauts.
Ļaudis ticēja, ja Dievs sola pasargāt savu tautu un Jeruzalemi, tad Viņš neļaus viņu nopostīt. Lai pat kādi kari plosītos, lai pat cik liels karaspēks nāktu virsū, tas šo vareno pilsētu nepieveiks, jo viņu apsargā pats Dievs tas Kungs. Ir jau bijuši gadījumi, kad vareni iekarotāju karaspēki atgriezušies mājās apkaunoti, jo pats Dievs sargā Jeruzalemi. Varēja sacīt: „Lūk paskaties uz Jeruzalemi – Dievs to pasargā visās bēdās un karos, tāpat arī Tevi Dievs pasargās tavos dzīves ceļos.”
Un nu Jeruzaleme ir izpostīta. Tās iedzīvotāji nogalināti, mājas nodedzinātas, izlaupītas, templis izlaupīts, apgānīts un sagrauts. Tā ir varenā izpostīšana, tā ir ne tikai ārēja, bet arī garīga izpostīšana. Kādēļ tā?
Jēzus uzlūkoja un raudāja par Jeruzalemi. Jēzus asaras nav tikai spēcīga cilvēka asaras – tās ir paša Dieva asaras. Asaras tā ir valoda, tās runā par ciešanām un arī mīlestību.
Jēzus, Dieva Dēls, īstenais Izraēla ķēniņš nāca uz savu Jeruzalemi. Jeruzaleme – tik daudz lolotā, sargātā un svētītā … Bet Jeruzaleme neatzina to, kas pie viņas sūtīts. Tā bija gatava savu Mesiju un ķēniņu nokaut. Palmu svētdienā Jēzus iejāja Jeruzalemē. Ļaudis nāca pretim ar palmu zariem, klāja tos uz ceļa un sauca: „ozianna”. Pēc nedēļas tie jau brēca: „Sit viņu krustā”.
Jēzus to paredzot raudāja.
Ja jau viņam bija tik ļoti žēl, kādēļ viņš, Dievs būdams, neizglāba svēto pilsētu? Bet Jēzus jau glāba, Viņš darīja visu iespējamo, lai izglābtu. Viņš sludināja: „Atgriezieties no grēkiem un ticiet Evaņģēlijam”, bet ļaunums augtin auga. Kristus nevar un viņam arī nav jādara cilvēku vietā tas, kas ir jādara pašiem cilvēkiem. Jo citādi, zustu arī jēga cilvēku pastāvēšanai, ja viņiem pašiem nekas nebūtu jādara. Tā Dievs nav gribējis, radot cilvēku. Dievs ir sacījis: „Lūk grēks stāv tavu durvju priekšā, bet tev būs valdīt pār to”.
Kad miesīgs bērns ir visādi pamācīts, ir darīts viss, lai viņu vestu pie prāta, bet ja viņš turpina iet palaidnieku ceļus, tas tēvu un māti ieved sirdēstos. Ak kaut viņš nāktu pie prāta! Ko gan var vēl darīt viņa labā? Ir taču paredzams ar ko tas var beigties, ja tā turpinās dzīvot – nelaime, briesmīga slimība, cietums u.tml. Ja vecāki redz, ka neko nevar izmainīt pie sava bērna dzīves ceļa …
Jēzus uzlūkoja Jeruzalemi un raudāja par to – kaut tu šodien zinātu, kas tev priekš miera vajadzīgs. Jeruzaleme – tu, kas nogalini praviešus un nomētā tos, kas pie tevis sūtīti.
Stāsts par Jeruzalemes krišanu un nopostīšanu ir mūžīgs stāsts tajā nozīmē, ka tas spēj cilvēku uzrunāt visos laikmetos un arī mūs šodien.
Dievs arī pie tevis ir tik daudz laba darījis. Devis žēlastību piedzimt šajā pasaulē. Viņš ir dāvājis ticību pestīšanai un Jēzum Kristum. Viņš ir piedevis visus tavus grēkus, viņš radījis tevī jaunu garīgu dzīvību Kristības sakramentā, viņš atjauno tevi Sv.Vakarēdienā, viņš uzrunā tevi ar Savu svēto Vārdu. Līdzīgi kā dārznieks apkopj un iztīra vīnogulāju, tā Dievs ir tevi kopis un audzējis – ar dažādiem notikumiem tavā dzīvē.
Mūsu nami saucas par kristīgiem namiem, bet vai visos mājo arī dievbijība, taisnība un šķīstība? Vai laulātie dzīvo saticībā un uzticībā, vai bērni ir godīgi un tiek audzināti ticībā? Jēzus raudāja, bet ne jau par sevi, Jēzus neraud par visu to darbu, ko viņš mūsos ir ieguldījis un kas var izrādīties veltīgs. Viņš būtu gatavs vēl un vēl pie mums strādāt, bet Jēzus raud par to, ka tas, kuru Viņš mīl, iet pazušanā. Līdzīgi kā eņģeļi debesīs priecājas, ja viens cilvēks atgriežas, tāpat, ja kāds no pestīšanas stāvokļa iet pazušanā, tad ir gaužas bēdas.
Dievs tevī ir tik daudz ieguldījis. Un ja nu viņš redz, ka tu visu laid postā …
Vai Jēzum nav jāraud?
Cilvēkam ir nolikts vienreiz mirt, un tad tiesa. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās. Ko cilvēks sēj, to arī pļaus. Vēstulē Ebrejiem ir rakstīts: “ja mēs tīši grēkojam, dabūjuši patiesības atziņu, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet briesmīga sodības gaidīšana, un uguns karstums, kas pretiniekus aprīs.” Paredzot kā iespējamu šo lielo postu, Jēzus raud.
Jēzus devās Jeruzalemē uz templi un to iztīrīja. Viņš izdzina visus, kas tur tirgojās, kas mainīja naudu. Kad Templis bija iztīrīts, tad lasām, ka Viņš katru dienu nāca un mācīja ļaudis.
Jo vairāk mēs savu sirdi skaidrojam no visām ļaunām domām un grēcīgām iekārēm, jo gaišāk tur skan Jēzus mācība. Tad mēs ieraugam arī Dieva labestību un mīlestību, kas mūs stiprina un iepriecina.
Kristus atnākšana ievadīja apžēlošanas laiku, kas vēl nav beidzies. Mēs dzīvojam šajā apžēlošanas laikā un mums tas ir jāizmanto.
Jēzus iejāšana templī simbolizē Dieva Vārda ienākšanu cilvēkā.
Dieva Vārds ir kā āmurs, kas sagrauj apcietinātās sirdis; Dieva Vārds ir sods un iznīcība grēkam, ļaunumam, viltum, neīstumam. Nekas nevar to piemuļķot vai uzveikt. Vēstule Ebrejiem raksta: Dieva Vārds ir abpusgriezīgs zobens, kas ietiecas cilvēka dvēselē un ir domu un sirdsprāta tiesnesis.
Un Dieva Vārds nes arī dziedināšanu un atjaunošanu, tas saka, ka tavi grēki tev ir piedoti Kristus asinīs un tev ir miers ar Dievu.
Dieva templim, Dieva pilsētai tikai tad ir nozīme, ja tajā mājo Dievs un Dieva Vārds. Ja reiz mēs esam atzinuši savu apžēlošanas laiku, ja esam pieņēmuši Dieva sūtīto Vārdu, ja ticam – Kristus Evaņģēlija vēstij – tad ir miers, jo zinām, ka Dievs pie mums ir paveicis savu apžēlošanas darbu.
Āmen.