„Un viņi nonāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja. Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā sprieda, sacīdami: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa.” Un tūdaļ Viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi.”

Šodienas cilvēku izpratne par velnu un dēmonu pasauli ir nereti balstīta kinofilmās un seriālos redzētajā. Tā nav patiesība un neviens nesaka, ka tā ir, bet neskatoties uz to, daudzi tam tic un tas labi iederas viņu uzskatu haosā.

To, kas ir nešķīstais gars, varam saprast no pretstata. Līdzīgi kā var salīdzināt tīru ar netīru, veselu ar slimu, pareizu ar nepareizu, tā par garu varētu sacīt – šķīsts un nešķīsts. Jēzus un Dievs ir šķīsti. Velns un ļaunie gari ir nešķīsti.

Svētajos Rakstos ir pieminēta ļaunu garu un velna klātbūtne un ar to vien ir apstiprināta patiesība par to pastāvēšanu. Šīs garīgas būtnes pastāv. Tās kādreiz ir bijušas labas. Velns ir bijis eņģelis, kurš savu augsto stāvokli garīgajā pasaulē pazaudēja. Tāpat to pazaudēja arī citi eņģeļi un gari, kuri gāja pa to pašu dumpinieku ceļu. Tas varētu būt kaut kas līdzīgs, no kā Jēzus brīdina cilvēkus: „Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.”(Mt.6:23). Ne visas kļūdas var izlabot un ne vienmēr būs iespēja atgriezties. Kritušajiem eņģeļiem šādas iespējas vairs nav. Viņi ir ļauni un vairs nevar kļūt citādi.

Šīsdienas Dieva Vārdā ir attēlots savāds konflikts. Jēzus ir iegājis sinagogā un Viņu uzrunā kāds ļaunais gars, vai, precīzāk, ļaunā gara apsēsts cilvēks. Viņš tiešā veidā Jēzum neuzbrūk, bet ir pazemīgs un dod godu Kristum, atzīdams Viņu kā Dieva dēlu – „Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” Tamlīdzīgi notikumi ir minēti arī citur. Piemēram, Apustuļu darbos ir minēta kāda zīlniece, kura staigāja Pāvilam pakaļ un runāja par viņu labus vārdus: „Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” (Apd.16:17) Jēzu ļaunie gari uzrunāja kā Dieva svēto.
Vai gan velns būtu apvienojies ar Dievu, lai izglābtu cilvēkus no grēka un nāves?

Pirms vairākiem gadiem bija brīdis, kad mūsu dzīvoklī no krāna nāca viegli brūngandzeltens šķidrums. Ūdens piegādātāji gan noliedza, ka būtu notikusi kāda avārija. Bet mājas iemītnieki sacīja, ka tas pat smirdot pēc kanalizācijas. Dzert to pavisam nevarēja.

Dievs ir kā skaidrs un dzidrs ūdens. Viņš nav duļķains, kurā viss kas ir kopā sajaukst un samaisīts – viņš ir skaidrs, dzidrs un tīrs. Avota ūdens ir simbols spirdzinājumam un atjaunojumam. Dievs vada mūsu dvēseles pie palēna ūdens un atspirdzina. Viņš ir bez viltības, blēdības, nodevības, bez slēptiem plāniem.
Psalmi par Dieva baušļiem saka, ka tie ir šķīsti un skaidri, kā kausēts sudrabs, septiņkārt šķīsts. (Ps.12.)
Tie ir kā kausēts medus no šūnām. Vistītākais tecinātais medus (Ps.19). Tā Kunga vārdi atspirdzina manu dvēseli. Dievs ir gaisma un viņā nav nekā no tumsības (1.Jņ.1:5).

Ir cilvēki un cilvēku grupas, kas cenšas visas mācības savienot un apvienot vienā milzīgā sistēmā. Tur ir ierādīta vieta gan Kristum, gan Allāham, gan Budam, gan Indiešu daudzajiem Dieviem, gan Rēriha kustībai, ekstrasensiem un Visarionam, un Jehovas lieciniekiem, Mormoņiem un Teozofijai. Vai tad visi nerunā par to pašu vienu Dievu? Un šajā sistēmā, vai, pareizāk sakot, juceklī ir ierādīta arī neliela vieta Kristum.

Cilvēkiem okultā pasaule vienmēr ir izskatījusies kārdinoša, izdevīga un aicinoša. Šīsdienas Sv.Rakstu vietā varam lasīt, ka pat nedaudz pieskaroties šim ļaunajam garam, var uzzināt ļoti daudz: „Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais”. Tur ir gan apliecinājums, ka velni ir sakauti un pazemoti zem Dieva varenās rokas, ka viņi tiks iznīcināti, ka tas ir jau nolikts un nolemts. Tu ir sacīts, ka Jēzus ir Dieva Svētais, kura labvēlību būs iegūts kas ļoti vērtīgs. Velni nezina, kādēļ Jēzus ir nācis un tie nespēj paredzēt krusta nāves nozīmi. Kārdinoši ir pieņemt tik daudz un patiesas informācijas.

Kristīgajā baznīcā ar laiku ienāk un veidojas dažādi piejaukumi, uzslāņojumi un izaugumi. Ir lietas, kas parādās uz īsu brīdi. Tās uzplaiksni un pēc laika ir izzūd it kā nekad nebūtu bijušas. Bet citas lietas ieietas un kļūst par daļu no tradīcijas. Tā ir normāla parādība, jo baznīca ir dzīvs augošs organisms un atkarībā no laikmeta un kultūras mainās arī Kristus klātbūtnes izjūtas un svinēšanas formas. Bet mēdz būt arī nevajadzīgas un pat aplamas garīgas lietas.

Reformācijas tēvs Mārtiņš Luters ir sacījis, ka baznīca vienmēr reformējas. Mums ir jāatgriežas pie ticības pamatiem, kuriem jāpaliek nemainīgiem, un tie ir mūsu Svētie Raksti un ticība Kristus pestījošajam spēkam.

Kādā konferencē kāds mācītājs sacīja salīdzinājumu par ticību Jēzum Kristum un ticību blakus lietām. Ticību Kristum varētu salīdzināt ar eļļas lampiņu. Tā ir pildīta ar eļļu. Ja dakti aizdedz, tad lampa spīd. Vai tā degs, ja ielej ūdeni, ja ieber smiltis, zāģu skaidas? Kamēr vien bez visām blakus lietām būs eļļa, tikmēr lampa degs. Kad eļļa beigsies, tad arī gaismeklis izdzisīs un nepalīdzēs ne skaidas, ne smiltis.

Jēzus nepieņem šo izaicinājumu no nešķīstā gara, bet pavēl tam atbrīvot savu upuri. Citur ir pat teikts, ka Jēzus apdraud nešķīstos garus un neļauj viņiem liecināt par sevi (Lk.4:35), lai klausītāji un skatītāji nesāktu ticēt tādēļ, ka par to liecinājuši ļaunie gari. Arī Ap. Pāvils pavēlēja, lai zīlnieces gars izietu un sieviete kļūtu svabada.

Jēzus nesadarbojās velnu, tādēļ ka tas ir nešķīsts gars. Gaismai nav nekā kopīga ar tumsību (2.Kor.6:14). Labs koks nevar nest sliktus augļus un slikts koks nevar nest labus augļus (Mt.7:17).

Zināšanas nav neitrālas, kuras cilvēks varētu lietot pēc saviem ieskatiem. Vismaz garīgo lietu zināšanas nav neitrālas, bet tām līdzi nāk tas, kurš to ir mācījis. Svarīgs ir gars, kurš to māca. Piemēram, Ēdenes dārzā velns sniedza cilvēkiem jaunas zināšanas, ka viņi nemirs no aizliegtā koka augļiem, ka viņi paši būs kā dievi. Savā ziņā tā bija taisnība, jo cilvēks tūdaļ nenomira un arī piedzīvoja, ka ir spējīgs rīkoties savādāk, nekā Dievs ir sacījis. Taču posts bija milzīgs. Un galu galā cilvēks tomēr kļuva gan mirstīgs, gan arī atzina, ka nevar viņš būt Dievs.

Līdzīgi ir arī ar notikumiem mūsu dzīvē. Arī tur ir svarīgi, kurš tos inspirē. Prieks un panākumi var dāvāt dzīvesprieku un svētību, bet cits no šādiem panākumiem var kļūt lepns un pazaudēt gan to, ko ieguvis, gan to kas pirms tam ir bijis.
Bēdas un nelaimes cilvēka dzīvē var ilgtermiņā parādīties kā svētīgs spēks, kas sekmē atgriešanos un atdzimšanu, kas palīdz ieraudzīt to, ko cilvēks citādi nebūtu spējis.
Bet ir arī tādas bēdas, kas ieved depresijā un padzen zem zemes gan pārnestā, gan tiešā nozīmē.

Svarīgākais ir tas, kas stāv aiz konkrētiem notikumiem, kas tos vada. To pašu varētu sacīt savādāk – svarīgs ir gars, kas šīs lietas pavada.

To Dieva Vārds stāsta arī mums šodien, lai esam uzmanīgi un novērtējam skaidro un tīro Evaņģēliju, lai pie tā paliekam un augam, kā zaļojoši vītoli pie ūdens upēm un nesam augļus Dievam par godu un sev un līdzcilvēkiem par svētību.

Āmen.