„Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.””

Atkal pie mums ir atnākuši Ziemassvētki. Atkal mēs dzirdam skaistos stāstu par svēto ģimeni – Mariju un Jāzepu, kuri devās nogurdinošā ceļā, un par bērnu Jēzu, kurš piedzima Betlēmē stallī un tika ielikts silītē kā gultiņā; Mēs lasām par ganiem, kuri klausījās eņģeļa sacīto pirmo Ziemassvētku sprediķi: „Jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs ..”. Gani arī klausījās pirmās Ziemassvētku dziesmas eņģeļu kora izpildījumā: „Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”;
Pie Ziemassvētkiem pieder arī stāsts par Austrumu gudrajiem, kuri nāca uz Betlēmi, pielūdza Jēzu un atstāja viņam savas dāvanas: zeltu, vīraku un mirres.

Un Jēzus gulēja silītē, un bija klusa un svēta nakts.

Ja Ziemassvētkos uzsnieg sniegs, tad patiešām šis pārdzīvojums ir skaists un aizkustinošs. Ir labi, ka mēs katru gadu piedzīvojam šo svētku mieru un svētību. Ziemassvētkos katrā ziņā ir jābūt baznīcā. Ja tas nav, tad kaut kas nekompensējams no šī skaistā laika ir palaists garām. Dieva vārds katru gadu mums palīdz izprast vairāk un dziļāk šo svētku nozīmi un ieraudzīt, cik daudz tajā ir stāstīts arī mums. Kā Dievs mūs sastop mūsu ļoti sarežģītajos dzīves ceļos?

Šīsdienas pārdomām paredzētais Bībeles vārds pieskaras kādai delikātai tēmai. Zinot šī stāsta noslēgumu, varam sacīt, ka tam nav nozīmes, tas ir sīkums un par to vispār nevajadzētu runāt.

Piemēram, ja labi mūsu draugi ir šķīries laulāts pāris, tad mēs cenšamies viņus lieki nesāpināt un šo tēmu apiet. Ja nevaram palīdzēt, tad vismaz cenšamies nepadarīt visu vēl ļaunāku.
Ja slimniekam pieskaras sāpīgai vietai, tad viņš salecas sēdus, vai ievaidas.
Ir arī dvēseliski sāpīgas lietas. Ja divi cilvēki, kuri ir mīlējuši viens otru un ir šķīrušies – tā nevar būt nesāpīga tēma.

Šīsdienas rakstu vieta mums atļauj nelielu brīdi ielūkoties Jāzepa un Marijas savstarpējās attiecībās. Viņi bija saderināti. Senākos laikos saderināšanās bija nopietns solis puiša un meitenes attiecībās. Tas bija pēdējais posms starp draudzību un kāzām. Meitene bija bildināta un bija piekritusi un kaut kad drīzumā tika plānotas kāzas.
Ko pārdzīvoja, ko juta un domāja Jāzeps, kad redzēja savu iecerēto stāvoklī, un pats labi zināja, ka nav pie tā līdzdalīgs? Mēs lasām, ka Jāzeps bija nolēmis slepeni atstāt Mariju. Vai mēs varētu viņu par to vainot? Laulības ir nopietns lēmums visam mūžam, un ja viņš redzēja, ka jau pirms laulībām notiek šādas lietas, kas tad būs vēl vēlāk. Ja viņš Mariju mīlēja, tad tas nebija viegli, bet ar prātu viņš saprata, ka ir jāiet prom.

Konflikti un strīdi ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Un diemžēl tie nav retums, arī starp tuvākajiem cilvēkiem – vīru un sievu. Nav laulāto, kuri nekad nebūtu sastrīdējušies. Jo nav iespējams izvairīties no strīdiem, bet lielāka māksla ir spēt tos atrisināt.

Reiz kādā mācību seminārā dalībniece izsacīja savu novērojumu, ka vīrieši bieži risina problēmas aizejot projām. Un tas patiesībā neko neatrisina. Negribētu apgalvot, ka tā rīkojas tikai vīrieši un sievietes nekad. Var jau būt ne tikai burtiska aiziešana, bet arī pārnestā nozīmē – novēršanās, vienaldzība un nicinājums. 

Aiziešana ir sava veida risinājums tikai atsevišķos gadījumos. Tās ir situācijas, kas saistītas grēku. Piemēram, laulības pārkāpšanas, kad cilvēks ir sasaistījies ar mīļāko un tur ir tapušas jūtas un attiecības. Tur neko nevar izrunāt un atrisināt. Vienīgais pareizais risinājums ir virziens uz durvīm un jo ātrāk jo labāk. Neatskatīties un nešaubīties! Un ne Dievs, ne eņģelis sapnī nerādīsies un nesacīs, lai pamet ģimeni un dodas pie mīļākā vai mīļākās. 

Šādos gadījumos vienīgais pareizais risinājums ir iet prom.
Bet tāds risinājums nav pareizs, ja ir strīds starp laulātiem.

Vīra un sievas mīlestība no līgavaiņa un līgavas mīlestības atšķiras ar to, ka jaunie mīl uzreiz un dedzīgi, bet vīra un sievas mīlestība ir daudz dziļāka. Tā top ar gadiem, kad ir kopā daudz kur būts un daudz piedzīvots un pārdzīvots. Kad sākam saprast, kā tas ir – kopā saņemt un panest priekus un bēdas, kā to Dievs piešķir pēc sava svētā prāta.
Un kā var kāds starpgadījums samaitāt to, ko gadu gaitā esam ieguvuši. Vai arī notiek, ka gadu gaitā laulātie nevilšus attālinās viens no otra un vēlāk attopas kad ir jau kļuvuši viens otram pilnīgi svešinieki.
Kādreiz cilvēki mīlēja viens otru, bija gatavi doties pie altāra vai uz dzimtsarakstu.

Protams, ka Marijas un Jāzepa gadījums bija īpašs – tāds nekad nebija bijis un vairs arī nebūs. Tomēr, raugoties uz šo svēto ģimeni, mēs varam atrast daudzas atbildes arī uz mūsu jautājumiem un problēmām. Dievs pieskaras mūsu dvēseles sāpīgajiem jautājumiem, lai tos dziedinātu. 

Dievs palīdzēja un atkal apvienoja šo ģimeni. Dievs palīdzēja un atkal apvienoja šo ģimeni. Eņģelis izskaidroja Jāzepam notiekošo: „Nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem”. 

Protams, Jāzeps vēl nebija paspējis fiziski nekur aiziet un nebija sācis runāt ar Mariju, bet savās domās un sirdī viņš jau bija nolēmis un devies no viņas projām.
Kad viņš saprata, ka bija kļūdijies, tad viņš atgriezās pie Marijas. Arī, kad mēs saprotam savas kļūdas, tad ir tūdaļ un nevilcinoties jācenšas tās izlabot.

Ir skaisti ja notiek izlīgšana laulāto starpā, bet parasti kādam ir jābūt pirmajam, kurš ir gatavs uz izlīgumu.

Mūsu ģimenes pastāv tādēļ, ka kāds mūsu konfliktos un strīdos ir bijis gatavs pirmais piekāpties un nākt pretim otram. Vai tas ir bijis tas vājākais?

Tādi ir arī paši Ziemassvētki.
Grēkā krišanas notikums ieveda cilvēku konflikta stāvoklī ar Dievu. Dieva svētums cilvēku apsūdzēja par viņa grēkiem un cilvēks centās attaisnoties un apsūdzēja Dievu.

Jēzus Kristus dzimšana ir uz mūsu pusi pastiepta roka izlīgumam. Vai mēs to satversim un paspiedīsim, vai uzpūtībā novērsīsimies. Viņš ir piedevis tev visus tavus grēkus. Neej vairs prom no Viņa, bet nāc atpakaļ pie viņa uz savām Debesu Tēva mājām.

Dažreiz cilvēki izdomā visādus nosacījumus pie kādiem viņi būs gatavi piedot un kā tieši viņi grib, lai viņiem atvainojas. Ja otrs to visu izpildīs, tad var būt runa par izlīgumu. Bet svarīgākais taču ir dzīves draugs, kuru mīlam un kuram gribam piedot un nevis nosacījumi. 

Dievs bauslības nosacījumus ir atrisinājis ar Jēzus Kristus piedzimšanu. Dievs šos nosacījumus uzlika Jēzum. Tādēļ Dieva mīlestība un piedošana ir beznosacījuma – kas bijis ir bijis, dosimies tālāk ar mieru.

Ziemassvētki ir piedošanas laiks, kad Dievs ir mums piedevis. Dievs piedod mums un mums jāmācās piedot. Tas ir viens no mīlestības izpausmes veidiem. Var šķist, ka Ziemassvētkos runā par to daudz un pat devalvē šo svēto vārdu. Bet ja jau esam to tik daudz dzirdējuši un mācījušies, tad laiks to arī praktiski pielietot un mēs piedzīvosim brīnumu.

Jēzus mums māca lūgt: „Dievs, piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Dievs grib lai miers no Viņa caur mums izplatās visā mūsu dzīvē. Lai tā vairs nav sarežģīta un samezglota, bet ir vienkārša, skaidra un patiesa – tāda, kā Dievs izturas pret mums šajos svētkos.

Svētīgus un priecīgus Ziemassvētkus!

Āmen.