Lk.21,25-33 1.Adventa svētdiena 30.11.2008. Katlakalns (Māc.M.Ziemelis)

„Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!”

Ir jau klāt pirmais advents. Mēs aizdedzam adventes vainagos pirmo svecīti. Advents ir ievads Ziemassvētkiem. Tas māca un rāda kā katru svētdienu mēs soli pa solim nākam tuvāk šiem svētkiem. Ziemassvētki ir skaisti, klusi, miera pilni un ģimeniski svētki. Esot savās ģimenēs, mēs pieminam svēto ģimeni – Jāzepu, Mariju un Jēzus bērniņu. Mēs nākam baznīcā, lai slavētu Dievu ar dziesmām un lūgšanām, ka Viņš mums dāvājis savu Dēlu par Pestītāju. Šis ir svētku laiks, cilvēkiem ir pacilātas sirdis. Zeme ir balta, Kristus ir piedzimis un mūsu grēkus piedevis. Tas ir priecīgi un tas ir jāsvin.

Būs zīmes pie saule, mēness un zvaigznēm. Nevis parasti aptumsumi un zvaigžņu lietus, bet baisas zīmes. Cituviet ir rakstīts, ka saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs. (Ap 2:20) (Joēl.3:4). Arī jūra kauks un celsies, un būs zemestrīces un stihijas. Piedzīvojot dažādas dabas parādības un apaļus kalendārus datumus, cilvēki jau jūtas satraukti, lai gan satraukumam nav pamata, bet šajā gadījumā Jēzus runā par ko nopietnu un īpašu. To redzot un piedzīvojot, ļaužu sirdis pamirs izbailēs. Tā Jēzus savulaik stāstīja par savu otrreizējo atnākšanu un pasaules galu.

Pirmajā brīdī liekas savādi, kā šāda, varētu sacīt, barga un baisa rakstu vieta iederas apcerīgajā un skaistajā adventa laikā? Tai drīzāk būtu vieta Mirušo piemiņas dienā, bet mēs to lasām pirmajā adventā.

Varbūt pirmajā brīdī neievērojam, bet šeit ir kāds liels kontrasts.
Ir runa par lielām izbailēm un sajukumu, bet tad ir stāsts par plaukstošu vīģes koku.
Protams, šī līdzība papildina galveno domu par laika zīmju ievērošanu – līdzīgi, kā vīģes koka pumpuri liecina par pārmaiņām dabā, ka tuvojas vasara, tādā pat veidā notikumi pie saules, mēness, zvaigznēm un jūras liecinās par Kristus otro atnākšanu. Bet palūkojoties uz šo Rakstu vietu uzmanīgāk, var ievērot izteiksmes tēlu kontrastu.

Zemestrīce, zīmes pie debesu spīdekļiem un jūras ir baisas, postošas un iznīcinošas. Tās pasludina nāvi un nes nāvi. Tās ir beigas un gals.
Bet vīģes koks, kuram sāk plaukt lapas un raisīties pumpuri ir tēls ar pavisam savādāku skanējumu. Tas ir skaists un dzīvs. Plaukstošs vīģes koks ir kā simbols dzīvībai un turpinājumam. Pumpuri ir nākotne. Tās lapas un ziedi, kas vēl nav, bet pavisam drīzi izplauks.

Kāds ir mūsu Adventa un Ziemassvētku laiks?

Daudzi ir izteikušies, ka viņiem nepatīk un pat kaitina komercija un cilvēku seklums un viss, kas ar to saistās. Ka tas ir kā sava veida rituāls – Jāņos visur skan līgo dziesmas un pārdod alu un sieru; augusta beigās un septembrī ir plaša izvēle skolniekiem; un novembrī iet vaļā Ziemassvētki. Veikalnieki nevar pat sagaidīt adventu, bet jau pēc iespējas ātrāk izliek pārdošanā savas preces. Pirms 10 gadiem nemaz nezinājām tādu vārdu salikumu kā „iepirkšanās drudzis”. Visi cenšas sagādāt dāvanas, nepieciešamo mielasta galdiem – tas viss ir jāsarūpē, jāiepērk, jāsagatavo. Veikalos ir dažādas Ziemassvētku atlaides, akcijas un piedāvājumi. Fonā tam visam radiostacijas atskaņo pazīstamās dziesmas.

Pie komercijas pārsvarā esam jau pieraduši, tikai palaikam uzplaiksna sašutums, ka es negribu tajā visā piedalīties, es negribu tādus Ziemassvētkus. Ziemassvētkiem ir jābūt dziļiem, klusiem un patiesiem, kas aizkustina līdz sirds dziļumiem.
Aizpagājušajā gadā par kādu ārzemju filmu zvaigzni bija rakstīts, ka tā bija nogurusi no tā visa, viņai tas liekās nepareizi un viņa nevienam dāvanas nepirks – vienkārši ignorēs, kas apkārt notiek.
Bet arī tā gluži nevar. Ja kaut kas tiek pārspīlēts, tas nenozīmē, ka tas būtu pavisam jāatmet.

Mēs un pasaule maināmies, bet Ziemassvētki paliek nemainīgi.

Pārdomājot savu dzīvi un gadus, jāatzīst, ka Ziemassvētki mums ir bijuši ļoti dažādi. Gan atkarībā no ārējie apstākļiem, gan atkarībā no mūsu pašu izpratnes un garīgā brieduma. Ja skatāmies pāri sev – pasaulē un visā kristietības pastāvēšanas vēsturē, tad šī dažādība ir vēl lielāka.

Cilvēki ļoti dažādās situācijās ir sagaidījuši šos svētkus.

Piemēram, vēl starp mums ir ļaudis, kuri atceras, kā kādreiz viss noticis slepenībā. Logus aizklājuši ar segām, lai neviens neredzētu un nenosūdzētu un nesekotu represijas no Padomju varas.

Pagājušajā gadsimtā ir bijuši 2 pasaules kari. Kādi Ziemassvētki ir bijuši kareivjiem ierakumos, kur apkārt valdīja briesmas un nāve? Kādi tie ir bijuši sievām, bērniem un vecākiem, gaidot mājās vīru, tēvu, vai dēlu.

Ir, kad cilvēki esot lielā trūkumā, ir svinējuši, lūguši Dievu un dziedājuši Ziemassvētku dziesmas. Ja svarīgākais ir nenomirt badā, tad dāvanas pilnīgi noteikti nav izsmalcinātas un dārgas. Bet ir arī pilnīgs pretstats, ka cilvēki mierā un pārticībā nevar vien izvēlēties kā īpašāk nosvinēt un ko vērtīgāku uzdāvināt. Bērniem tā kļūst par lielīšanos, – kurš ir saņēmis visvērtīgāko dāvanu.

Ir bijis, ka cilvēki Ziemassvētkus sagaida slimības gultā, esot mājās, vai pat slimnīcā. Ir skumīgi pašās svinīgajās dienās būt slimam, un ja vēl slimība ir nopietna, tāda, no kuras nav cerības atveseļoties …

Ir, kad ģimene pēc baznīcas draudzīgi sanāk kopā uz mielastu – saticībā un mīlestībā, bet ir, kad laulātie, pirmos Ziemassvētkus sagaida vieni paši, jo dzīvesdraugs aizsaukts mūžībā. Bet ir arī kad nav aizsaukts, bet paši savās ķildās un nesaticībā ir pašķīrušies un nu nav vairs ģimenes.

Ziemassvētki atnāk pie cilvēkiem dažādi.

Bieži ir tā, ja kopsakars ir skumjš, vai pat bezcerīgs, tad jo īpašāk mēs ievērojam šo svētku garīgo saturu – Jēzu Kristu. Tad mēs sajūtam kā šie svētki mums var dot īpašu prieku, kas ir daudz dziļāks par visu kas ar mums apkārt notiek. Ja gads ir bijis ārēji priecīgs un panākumiem bagāts, tad mēs ne vienmēr ievērojam brīnumu, kas nāk ar Ziemassvētkiem.

Tas nenozīmē, ka mums būtu jāvēlas kas ļauns, lai ieraudzītu un novērtētu labo.
Ir jāmācās svinēt šos svētkus dažādos laikos.
Ir laiks, kad mums ir jāturas pie šiem svētkiem un jāsmeļ spēki, un izturība no Kristus dzimšanas un klātbūtnes brīnuma. Kristus ir dzimis arī priekš Tevis. Arī Tevi Dievs ir ļoti mīlējis. Pat neskatoties uz visām nebūšanām un grūtībām – Dievs arī tevi mīl. To vajag sadzirdēt un ievērot – tas ir garšīgāks par labākajām piparkūkām un sasilda labāk par visgardāko karstvīnu.
Bet ir arī laiki, kad mums ir jātur, vai pat jānotur Ziemassvētki, lai tie mūsu steigā un svinēšanā nepazustu.

Jo, ne jau Ziemassvētki pazūd. Ziemassvētki nepazūd. Mēs, dzenoties pēc grašiem, paši varam kļūt kā pazuduši graši, ko tad Dievam ir jānāk un jāmeklē.

Pasaules gals, klintis brūk, parādās zīmes pie mēness un zvaigznēm, jūra kauc un ceļas, – un tam visam pa vidu vīģes koks, kuram raisās pumpuri, kurš taisās ziedēt un būt skaists.
Tā ir Kristus bērniņa piedzimšana pasaulē, kur apkārt valda ļaunums, nežēlība, varaskāre, bagātība un nodevība.
Un tā ir Kristus piedzimšana mūsu dvēselēs, kas ir grēku nomākstas.

Dievs tik ļoti šo pasauli mīlēja, ka sūtīja pasaulē savu Dēlu.
Un Viņš vēl joprojām mīl.
Svētīgu, gaišu un dvēseliski siltu šo adventa laiku.

Āmen

Post a comment