„Tad kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” Bet Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.””
Pļaujas svētkos mēs atskatāmies uz šo saimniecisko gadu. Kāds tas ir bijis?
Kā ir ar mūsu šķūņiem un apcirkņiem? Vai ievāktais dara mūs klusus un pateicīgus Dievam? Un kā ir ar mūsu garīgajiem apcirkņiem?
Pie Jēzus nāca kāds cilvēks un lūdza – saki, lai mans brālis dalās ar mantojumu.
Jēzus nedeva tiešu atbildi, bet vadīja viņu pie garīgām lietām. Jēzus atbilde bija līdzība par kādu bagātnieku, kura lauki bija nesuši tam papilnam augļus. Nevarēdams to visu sakrāt vecajos šķūņos, viņš nolēma vecos nojaukt un to vietā celt jaunus un daudz lielākus. Pati par sevi tā nebija nepareiza rīcība. Tas bija pat gudri un prātīgi. Bet Jēzus šeit iesaistīja vēl kādu jautājumu, kas uz to visu lika palūkoties no citas puses.
Bet kā ir ar Dievu? Vai tu esi bagāts Dievā? Dievs šim bagātajam sacīja – tu bezprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli! Kam tad paliks tas viss, ko esi krājis?
Un kur tu pats paliksi?
Līdzībā aprakstītais zemkopis tika nosodīts ne tādēļ, ka viņam bija daudz, bet tādēļ, ka viņš neredzēja un negribēja redzēt, ka pie visas viņa darbošanās klāt bija Dieva svētība, kas lika tam labi izdoties.
Ir cilvēki, kuri vienmēr un jebkādā situācijā ir neapmierināti un sašutuši. Vai ir trūcīgi vai pārtikuši – viņi vienmēr kurn. Un ir cilvēki, kuri turpretim ir pateicīgi un bijīgi Dieva priekšā gan tad, kad ir trūkumā, gan tad ja kļūst turīgi. Tādēļ tas nav jautājums par daudzumu, bet par cilvēka iekšējo pasauli. Tie ir garīgi jautājumi.
Vai ir bijis labāks gads, vai arī plānāks – mēs tomēr esam varējuši strādāt, būt noderīgi, pelnīt un saņemt. Veikalos mēs varam nopirkt maizi un turklāt visdažādākās maizes šķirnes. Mēs varam pirkt sierus, desas, dažādas gaļas, zivis, pienu, miltus, cepumus, konfektes, saldējumus un daudz ko citu. Mums ir kur dzīvot un esam apģērbušies. Varbūt mēs atceramies, kā kādreiz pēc sviesta un cukura stāvējām rindās un tos varējām iegādāties tikai pret īpašiem taloniem. Cilvēki, kuri bija piedzīvojuši kara un pēckara gadus ir stāstījuši par ļoti lielu trūkumu un grūtumu. Paldies Dievam, ka mums netiek uzlikti tāda veida pārbaudījumi.
Cilvēka daba ātri aizmirst to labo, ko Dievs ir dāvājis un viņam vajag vēl un vēl.
Ir vēl nemantiskas svētības, ko drīkstam no Dieva saņemt: miers, mīlestība, prieks, ģimene, bērni, mazbērni, labi draugi un labu cilvēku klātbūtne. Arī veselība – paša, vai arī savu mīļo. Arī tas, ka esam varējuši izveseļoties, ka bīstamās situācijās un briesmās Dievs ir pasargājis.
Mums ir jājautā, jāmeklē, jāaug, jāattīstās un jāceļ arī šķūņi, bet vajag būt bagātiem Dievā.
Cilvēkam ir jāprot darīt labu, lai viņš paliktu cilvēks.
Kristietība stimulē cilvēku uz labu, un dažkārt pat uzsver tādu nosacījumu – ja tu darīsi labu uz šīs pasaules, tad debesīs tas tiks atlīdzināts. Raksti sola, ka cilvēka labie darbi tiks atlīdzināti arī debesīs, bet nav īsti labi, ja cilvēks, darot labu, domā par to tikai kā par „investīciju”, kas vēlāk viņam aizsaulē atmaksāsies.
Cilvēkam ir jāprot darīt labu tāpat vien, lai viņš paliktu par cilvēku.
Labdarība nav saistīta tika ar reliģiju, bet ar cilvēciskumu.
Labdarībai ir jābūt dzīvai pie katra cilvēka.
Iestādīt koku – tas ir simbols labdarībai.
Spēt kaut ko labu paveikt no kā nav tiešu ienākumu.
Paēdināt, uzdāvināt, iepriecināt, nomierināt.
Nebūt mantkārīgam nenozīmē otru galējību – izšķērdību. Katram cilvēkam ir jāgādā pašam par sevi. Svētie Raksti pamāca – kas nestrādā, tam nebūs ēst. Mums jāgādā par cilvēkiem, kas mums uzticēti. Raksti saka, ka tas, kurš nerūpējās par savējiem, ir aizliedzis savu ticību un sliktāks par neticīgo.
Bet kristiešiem nav jābūt arī vientiesīgiem, jo ir blēži, kas izmanto ticīgu cilvēku labticību un žēlsirdību, lai izkrāptu līdzekļus. Jo vairāk tas izdodas, jo vairāk šādi blēži rodas. Mums nav steidzīgi jāiztukšo savi šķūņi, lai katram prasītājam tūdaļ dotu. Kas mums pieder, tas var arī tā palikt. Ar savu mantu mēs varam rīkoties pēc saviem ieskatiem. Tur kur saskatām, ka ir nepareiza, vai negodīga lieta, tur mēs drīkstam nedot savus līdzekļus, bet tur saskatām vajadzību un nepieciešamību – tur dodam.
Bet kopumā ņemot, labdarībai ir jābūt dzīvai.
Graudi uz laukiem no briedušām vārpām tiek savākti vienkopus, apstrādāti un celti uz galda kā maize. Līdzīgi cilvēku dvēseles tiks savāktas vienkopus un tad būs svarīgi, lai tās nebūtu tukšas. Lai dzīve nav nodzīvota sausi, tukši, mantkārīgi un egoistiski. Lai cilvēks nav visu laiku tikai sevi kopis, sargājis un audzējis – un beigās paliek kā tukšs un nederīgs grauds.
Labdarība dod dzīvības prieku. Ir prieks redzēt, ka otram ir palīdzēts, ka otram labi klājās. Ja esam kaut nedaudz bijuši līdzdalīgi pie labā, ka otra cilvēka dzīvē notiek, tad tas ir ļoti īpašs un garīgs prieks.
Galu galā, arī mēs dzīvojam no Dieva labdarības. Jēzus Kristus paveica kādu lielu darbu mūsu labā. Viņš mira pie krusta staba Golgātā, upurēdams savu dzīvību par mums. Viņa asinis piedod visu mūsu grēkus un šķīstī no visas netaisnības. Viņa uzticība sagādā mums taisnību kā jaunas tīras drēbes ar ko varēsim stāties Dieva priekšā. Tā ir Dieva labestība un labdarība no kā mēs dzīvojam, kas mūs uztur un sargā.
Dzīvi jānodzīvo pilnvērtīgi, lai tad, kad pienāk lielā pļauja, arī mēs kā brieduši, pilni graudi varam tapt savākti debesu apcirkņos.
Āmen.