„Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.“”

Kāzas mums parasti asociējas ar svinīgumu, skaistumu, krāšņiem tērpiem, apsveikumiem un ziedu klēpjiem. Arī šīsdienas Sv.Rakstu vietai būtu jābūt priecīgai, jo tā taču stāsta par kāzām. Tomēr tajā ir daudz skumju un varētu pat sacīt – traģikas. 

Ķēniņš sūtīja savus kalpus pie cienīgajiem viesiem, lai tos aicinātu uz sava dēla kāzām.

Daudzi šo ielūgumu vispār neievēroja. Viņi nebija pret, bet nebija arī par. Viņiem interesēja savi tīrumi un savi veikali.
Vienaldzība pret garīgām lietām ir sastopama visai bieži. Cilvēkiem nav laika, un, patiesību sakot, nav intereses par garīgām lietām. 

Citi ielūgtie sagrāba savus aicinātājus, izsmēja un nogalināja. Tā bija dīvaina atbilde uz ielūgumu kāzās. Kāda gan jēga nogalināt kalpus, kuri pienesa vēstis?
Cilvēku naids un neprāts dažkārt nav ne saprotams, ne izskaidrojams. Arī šodien ir sastopami cilvēki, kuriem tādi vārdi kā „kristietība” un „baznīca” izsauc neizskaidrojamas dusmas un naidu. 

Kad kalpi tika nogalināti, tad ķēniņa atbilde bija soda ekspedīcija. Karaspēks nāca un nodedzināja viņu mājas, izpostīja zemi un pašus slepkavas nokāva.

Jēzus šo līdzību stāstīja jūdiem, kuri tolaik cītīgi gaidīja mesiju un viens no priekšstatiem par mesijas valstību bija – piedalīšanās lielā un skaistā kāzu mielastā. Šī līdzība trāpīja tieši skaistākajos tautas sapņos un vienlaicīgi bija arī pravietojums un brīdinājums. Vai kāds to pieņēma? Jūdi nebija pieņēmuši praviešus, ko Dievs pie viņiem sūtīja un arī savu mesiju viņi nepieņēma, bet izsmēja un nogalināja.
71.g. romiešu karaspēks izpostīja un nodedzināja dumpīgo Jeruzālemi un ļaudis nogalēja. 

Tālākais līdzībā ir grūtāk saprotams. Ir savādi, ka ķēniņš augstmaņu vietā ir gatavs pie galda aicināt parastus ļaudis, un vēl tik personīgā un prestižā pasākumā, kā sava dēla kāzas. Turklāt – ne vien parastus ļaudis, bet, kādi uz ielas bija tajā brīdī sastopami. Visus un bez vērtēšanas; Sv.Raksti saka – gan ļaunus, gan labus. 

Visbeidzot ķēniņš ieraudzīja pie galda kādu viesi, kurš nebija tērpies kāzu drēbēs un jautāja viņam – draugs, kā tu šeit esi tāds ienācis šādā apģērbā. Kad tas nevarēja atbildēt, tad ķēniņš lika to iemest galējā tumsībā, kur bija raudāšana un zobu trīcēšana.

Jēzus šeit neatstāsta kādu bijušu un reālu notikumu, bet šī ir līdzība, no kuras ir jāsaprot svarīgākais. Jautājums nav – kā šis viens nonāca pie galda bez kāzu drēbēm, bet gan, ko Jēzus mums šodien ar to māca? 

Neviens no tiem, kas bija pie galda, dienas sākumā nebija gatavojies nākt uz mielastu un neviens nebija īpaši saposies. Drēbes viņiem tika iedotas. Tā ir bijusi tajā laikā tāda paraža, ka namatēvs saviem viesiem, kas bija ieradušies no ceļa piedāvāja ūdeni mazgāties un kājās mazgāt. Turīgākie namatēvi piedāvāja arī apvilkt tīras drēbes un sēsties pie galda tīrās drēbēs.

Ķēniņš, par ko Jēzus stāsta, ir Dievs. Dievam, nav vajadzīgs, lai kāds viņam kalpotu, ko dāvinātu, upurētu, vai kā īpaši izrādītu labvēlību. Dievs ir visspēcīgs, varens un neatkarīgs.

Dievs savus ļaudis grib apdāvināt.
Jēzus miršana un viņa asinis atbrīvo mūs no grēka, velna un nāves. Mūsu svētku apģērbs ir Kristus dāvātā taisnība un Dieva piedošana. Tur kur būtu pār mums jānāk Dieva dusmām un sodam, tur nāk žēlastība, svētība un prieks, jo tās ir Kristus asinis, kas mūs pasargā un izglābj. Tās ir labās un jaunās drēbes.

Savukārt pašu drēbes ir pašu darbi, domas un atziņas par Dievu. Īpaši tolaik, kad Jēzus to stāstīja, jūdiem bija svarīgi izpildīt pēc iespējas vairāk baušļus no Vecās Derības un arī to, ko viņu skolotāji tiem mācīja. Cilvēki šodien mēdz dažādi domāt par Dievu – kāds Dievs ir, kā Viņš drīkst vai nedrīkst rīkoties. 

Neviens šīs labās drēbes nebija pelnījis un nevarēja nopelnīt. Kristus taisnību var iegūt tikai un vienīgi pieņemot to kā dāvanu. Un tieši ar to kādiem izrādās problēmas – t.i. pieņemt Dieva žēlastību kā dāvanu. Viņi dzīvē ne no viena neko nav lūguši, vienmēr ar visu varējuši tikt galā paši, viņi nevienam nav pāri darījuši un tādēļ domā, ka Dieva priekšā ir taisni un no Dieva viņiem neko nevajag. 

Ķēniņš gribēja arī šo cilvēku apdāvināt, tāpat kā viņš visus pārējos ļaudis bija apģērbis, bet šis viens negribēja. Viņš vēlējās palikt pie savām ikdienas drēbēm. Varbūt tās nebija tik krāšņas un vērtīgas, bet tās bija paša pelnītas, pirktas un šūtas.
Dieva spriedums par to bija visai bargs.

Toreiz ļaudis nezināja Jēzus darba piepildījumu un nozīmi. Jēzus gan sludināja savu nāvi un augšāmcelšanos, bet kurš gan spēja tam ticēt? Šodien Lielā Piektdiena un Lieldienas ir bijušas un visā pasaulē tiek mācīta šo svētku nozīme. Ja šodien cilvēks to noraida un negrib pieņemt svētku drānas, tad tas ir pat lielāks nicinājums kā Jēzus laikā. 

Vajag pieņemt un izmantot to iespēju, ko Dievs piešķir. Ja Dievs aicina, tad ir jānāk. Cilvēka dzīvē nav daudz šo lielo iespēju, kad var mainīt dzīvi. Dievs aicina, un ja to noniecina, tad otrs ielūgums var arī vairs nebūt. 

Lielās svētku zāles nemaz tik ātri nevar piepildīt ar ļaudīm. Paiet labs laiks, kamēr visi viesi ir sanākuši. Laiks līdz pasaules galam ir, kamēr viesi sanāk.

Dievs šodien visus cilvēkus aicina savā valstībā.
Visi ir laipni lūgti.
Visi ir aicināti.
Lūdzu, nāciet!

Āmen

Lasījumi: Ps.145:1-8/ Ef.4:22-32