„Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu..”
Apģērbs nav tikai ķermeņa temperatūras regulēšana un pieklājība. Tas sniedz arī informāciju par cilvēku. Piemēram, viduslaikos un arī vēlāk apģērbs parādīja, kurai sabiedrības kārtai cilvēks pieder. Amatnieks nedrīkstēja ģērbties kā augstmanis un otrādi. Šodien šādām lietām nav vairs tādas nozīmes kā senāk, bet tāpat ir svarīgs jautājums – kā ģērbties. Ir mode un ir stili un pēc apģērba par cilvēku var pateikt diezgan daudz.
Piemēram, ja cilvēks ir slims, tad viņš nepievērš uzmanību ārējām lietām un arī apģērbam, jo nejūtas labi, jo visi spēki tiek virzīti uz izveseļošanos. Kad slimnieks sāk veseļoties, tad parādās arī interese par ārējām lietām, arī par tīru, kārtīgu apģērbu un apkārtni.
Ja veikalā, vai autobusā iekāpj kāds ļoti netīri un nevīžīgi ģērbies, tad visi tūdaļ šo cilvēku pamana. Nevarētu teikt, ka ar labpatiku, bet pamana gan. Bet, ja notiek, ka cilvēku sabiedrībā iznāk kāds pilnīgi kails, tas jau tiek uzskatīts par huligānismu. Tad policisti tādu aiztur un vēlas ar viņu aprunāties.
Tie ir sabiedrības uzskati un normas. Ja mēs lūkosimies dziļāk, tad atradīsim, ka šīs normas nav tādas izveidojušas nejauši. Tam ir arī garīgs pamats.
Evaņģēlijā (Mk.5:15) ir aprakstīts kāds zīmīgs stāsts. Jēzus kopā ar mācekļiem bija pārbraucis pāri ezeram. Tad Viņa priekšā izskrēja kāds apsēstais. Viņš nevalkāja drēbes un viņam piemita liels fizisks spēks, ka neviens nevarēja to savaldīt. Tāds nejauks, agresīvs un kails viņš skraidīja pa kapiem un biedēja ļaudis. Kad Jēzus šo nelaimīgo bija dziedinājis, tad pirmais, kā cilvēki pamanīja izmaiņas – Viņš bija apģērbts. Dziedinātais sēdēja pie Jēzus kājām apģērbts un pie pilna saprāta.
Bībeles sākumā, 1.Mozus grāmatā (3:10-11) ir stāstīts par apģērba izcelšanos. Cilvēki tika radīti kaili un sākumā viņi nekaunējās. Pēc grēkā krišanas cilvēka dzīvē ienāca bailes un kauns. Cilvēks paslēpās no Dieva un sacīja: „Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” Dievs atbildēja: “Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?””
Un Dievs Tas Kungs darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām un tajās ieģērba viņus.21.p. Cilvēkam vajadzēja apklāt, neglītumu, grēku un kaunu. To mēs varam lasīt arī garīgā nozīmē. Piemēram, šodien par otru cilvēku mēs zinām samērā maz. Parasti tik daudz, cik otrs mums par sevi ir gatavs atklāt. Mēs spriežam par otru no tā, ko redzam un dzirdam. Tā patiesībā ir neliela daļa par otru cilvēku. Iedomājieties, ja visi cilvēku grēki un domas būtu visiem tūdaļ redzami tā kā ārējais izskats? Nav neviena pilnīgi taisna un svēta cilvēka. Mēs droši vien nevēlētos, lai visi par mums visu zina. Jāsaka, ka mēs arī nevēlētos par otru visu zināt. Mums nav vajadzības zināt kāda ir, piemēram, pārdevēja laulības dzīve un kādas ir viņa attiecības ar kaimiņiem. Mums tik dziļas attiecības šajā gadījumā nav vajadzīgas. Bet ja mēs nespētu neredzēt? Ja mēs to redzētu tāpat kā tagad viņa ārieni? Tas būtu nepatīkami un radītu problēmas. Apslēptība, aizplīvurotība dod cilvēkam laiku labot, mainīties un rast risinājumu savai problēmai. Ja tā nebūtu, tad ikvienam grēkam tūdaļ sekotu tiesa un sods. Dieva priekšā cilvēka dvēsele vienmēr ir kā atvērta grāmata. Viņš mūs pazīst daudz labāk, nekā mēs paši sevi. Viņa priekšā nav iespējams apklāties un aizsegties.
Atklāsmes grāmatā Jēzus saka: :Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails, Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.”
Cilvēki ir centušies risināt mūžības un grēku izpirkšanas jautājumus paši, pildot bauslības darbus, un cerot, ka labais, ko viņi tagad darījuši, izdzēsīs to ļauno, ko viņi bija darījuši kādreiz. Cilvēki šūdina sev skaistus un krāsainus tērpus, ar rakstiem, ornamentiem, un sāk likties, ka šīs drēbes ne tikai apklāj, bet arī dara viņus labākus un ļauj citu priekšā lepoties. Sāk likties, ka viņi ir daudz labāki, svētāki un pareizāki.
Jēzus farizejiem sacīja: „jūs esat kā nobalsināti kapi – no ārpuses esat balti nobalsināti, bet dvēsele ir pilna ar netīrību un trūdošiem miroņu kauliem”.
Lai kādas drēbes cilvēks pats sev uzvelk, viņš joprojām paliek tas pats – vecais cilvēks.
Cilvēciskie darbi nevar sagādāt Dieva taisnību. Lai pat cik tie būtu daudzi un krāšņi.
Jēzus saka: ‘Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām,
Pat Zālamana taisnība nav taisnība Dieva priekšā un pat patriarham Ābrahāmam bija vajadzīgs, lai Dievs viņa ticību pieskaitītu par taisnību.
Lielākais Dieva darbs ir cilvēku pestīšana. Dievs sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu šajā pasaulē, lai Viņš atnestu salīdzināšanu, piedošanu un mieru. Kristus tika nogalināts, piesists pie krusta, bet šo briesmīgo notikumu Dievs pārvērta par lielāko pestīšanas brīnumu. Kristus mirstot pie krusta Golgātā, ar savām svētajām asinīm ir nomazgājis visus mūsu grēkus. Jēzus pie krusta izdarīja ko tādu, kādēļ mēs drīkstam Dievam tuvoties bez bailēm un bez soda. Mēs varam piedzīvot un sajust, ka Dievs ir mīlestība arī pret katru no mums.
Citiem vārdiem var sacīt, ka ar Kristu, vai caur Kristu mēs varam pienākt pie mīlestības Dieva un arī iemantot mūžīgo dzīvību.
Kristīgā teoloģija ir meklējusi veidu, kā to pareizāk un labāk izskaidrot. Pirmajos kristietības gadsimtos bija skaista tradīcija saistībā ar kristībām. Cilvēki tika sagatavoti uz kristībām un tad Lieldienu naktī kristīti. Viņus ietērpa baltās drānās. Tās simbolizēja Kristus taisnību un šķīstumu, ko viņš dod sv. Kristības sakramentā. Nākamā svētdiena, bija Baltā svētdiena, kad jaunkristītie baltās drānās nāca draudzes priekšā, parādot, ka viņi ir savas baltās drānas nosargājuši nesamaitātas.
Kristus dod mums drēbes, ko mēs nekur citur nevarētu dabūt, neviens balinātājs virs zemes tās nevarētu padarīt tik žilbinoši baltas. Mūsu dziesmu grāmata arī mūs māca: „Kristus mūs tina savā taisnībā, kā māte ietin autiņā bērniņu.” Kristībās mēs piedzimstam mūžīgai dzīvībai, grēki tiek nomazgāti un mēs saņemam Kristus pelnīto taisnību.
Šo Kristus žēlastību mums ir jālieto visu laiku, no tās ir jādzīvo, jāpārtiek un jāelpo.
Atklāsmes grāmatā ir sacīts: „svētīgi ir tie, kas savas drēbes balinājuši tā Jēra dārgajās asinīs”.
Stāstā par pazudušo dēlu, kad palaidnis bija atgriezies mājās no saviem neveiksmīgajiem laimes meklējumiem, visu naudu iztērējis, skrandās ietērpts un izbadējies, kad Tēvs viņu ieraudzīja nākam mājās, tad viņš izskrēja viņam pretim, skūpstīja viņu, veda mājās un lika viņu mazgāt un ģērba jaunās, tīrās drēbēs, un vēl lika pirkstā vilkt gredzenu.
Dievs mums ir dāvājis ļoti daudz un tas mums ir jāierauga, jāpieņem un jālieto.
„Mācaities no puķēm laukā, .. ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām”
Kad iziesiet no baznīcas un ieraudzīsiet skaistās puķes, tad atcerieties par Kristus taisnību, kurā viņš mūs ir apģērbis.
Āmen.