Lk.16:1-13 16.post Trinitatis Katlakalnā 23.09.2007 (Māc.M.Ziemelis)

Lasījumi: Am.8:4-7 / 1.Kor.4:1-5

„Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.

Dažreiz var nobrīnīties – ir lietas, kas nemainās pat tūkstošu gadu laikā un droši vien paliks tādas pašas arī vēl pēc tam. Kāds pārvaldnieks izšķērdēja sava kunga mantu. Vadītāji un ierēdņi nokārto sev lielas prēmijas, lielas algas un dažādas piemaksas.

Izmanto dienesta stāvokli lai stiprinātu un nokārtotu kādas savas un savu draugu intereses.
Tik tālu tā ir gluži pazīstama tēma, un ir līdzīga tam, ko gadās izlasīt laiku pa laikam avīzēs vai dzirdēt ziņās. Pārvaldnieks saprazdams, ka nevarēs visus savus nedarbus noslēpt, kļuva nepieredzēti laipns pret sava kunga parādniekiem. Viņš atlaida tiem lielu daļu no parāda, ko viņi bija parādā kungam. Jo kalps sprieda – lai viņi mani uzņem savās mājās, kad es nebūšu vairs augstā amatā.

Ja kungs uzzinātu, ka viņa kalps ir vēl papildus krāpies – tas noteikti pavairotu dusmas un sods būtu daudz bargāks, tā, ka pārvaldnieka viltīgais plāns viņam neko nebūtu vairs palīdzējis.

Bet pārsteigums un nesaprotamais šajā līdzībā ir bagātā kunga prieks par sava pārvaldnieka pēdējo, bezkaunīgo izrīcību. Viņš slavēja, ka tas ir pareizi un labi rīkojies.  Tā tas nemēdz notikt!
Šī nesaprotamā vieta liek mums apstāties un pārdomāt. Šeit nav runa par biznesu, šī nav praktiska pamācība. Ko šī līdzība mums māca par Dieva valstību?

No laika, kad vadīju vēl bērnu dievkalpojumus, atceros kādu jauku stāstiņu.Vecmāmiņa reiz uzdāvāja mazdēlam dzimšanas dienā naudiņu un jautāja. Nu, mīļais, pastāsti, ko tu domā ar to darīt. Es gribu pirkt datoru. Labi mīļais un ko tu domā ar to darīt. Rakstīšu un rēķināšu skolai uzdevumus. Tas ir labi, un ko tu darīsi pēc tam. Pēc tam, es būšu pabeidzi skolu. Labi, un kas notiks tālāk? Tālāk – es mācīšos un strādāšu, un apprecēšos.  Un, kas notiks tālāk. Tad būs bērni un mazbērni. Un arvien vecmāmiņa jautāja – labi, un kas notiks tālāk? Tālāk, es kļūšu vecs un nomiršu – labi, un kas notiks tālāk?

Gudrību ir cilvēka spēja paredzēt vairākus, ja tā drīkstētu sacīt, „gājienus” uz priekšu.  Bez apdomas rīkoties un runāt nav gudri – un pēc tam raudzīties, kas ir noticis un ko lai tagad dara, lai situāciju izglābtu.  Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs plāns.  Protams, galējais vārds vienmēr pieder Dievam un Viņam arī ir savs plāns pie katra cilvēka. Bet tas nenozīmē, ka mums nebūtu jādomā un jāplāno, un jāparedz.

Prātīgs cilvēks visu apdomā. Piemēram, aprēķina savu budžetu – kur var tērēt līdzekļus, kur nevar. Ja viņš iegādāsies to, ko nevar atļauties, tad vēlāk pietrūks. Ja gatavojās ņemt kredīta aizņēmumu, tad arī pārdomā un rēķina – vai izdosies atdot, vai tas, ko grasās darīt ir iespējami. Cilvēkiem, kuru darba diena ir noslogota – tiem ir jāplāno arī laika budžets. Jāpārskata, kas ir svarīgākie uzdevumu, kas ir mazāksvarīgi – kam ir jāparedz laiks un kādiem jautājumiem nedrīkst tērēt laiku.  Un tad jāapsver, kas vajadzīgs, lai sasniegtu jaunos mērķus.  Var plānot arī savu izglītību, var plānot ekskursiju un vēl arī citas lietas.

Spēja paredzēt un laicīgi uz to sagatavoties – tā ir gudra cilvēka pazīme. Protams, ne visu var paredzēt – un tomēr, daudz ko var. Paredzēt – un sagatavoties.

Kad blēdīgajam pārvaldniekam lika sagatavot norēķinu, viņš saprata, ka ir pieķerts un viņam šoreiz vairs neizdosies noslēpt nedarbus. Viņš domāja uz priekšu – mani atlaidīs no šī amata, un ko tad es darīšu, no kā es dzīvošu? Parastu darbu strādāt neprotu. Ko es tagad varu darīt, lai parūpētos par savu nākotni?
Pagaidām man ir vara pār ievērojamiem cilvēkiem, kas ir kunga parādnieki. Ja es tagad iegūtu viņu draudzību, tad pēc tam viņi varētu man palīdzēt.Piemēram, kamēr cilvēks ir deputāts (vai kāds augsts ierēdnis), viņš var iepazīties ar ievērojamiem ļaudīm, kaut ko viņiem labu izdarīt un tad pēc tam, kad nebūs vairāk ievēlēts – tad viņam būs sakari, draugi – un būs iespēja atrast kādu siltu vietiņu, kur dzīvot tālāk. Kungs uzslavēja savu pārvaldnieku, ka viņš bija parādījis tālredzību un bija atradis izeju no, īstenībā, bezcerīgas situācijas.

Uzslava šajā līdzībā nenozīmē morālu vērtējumu, vai pamācību – dariet visi tāpat. Uzslava šajā vietā, kur tā nemaz neiederas – nozīmē – pievērst uzmanību, ievērot un pārdomāt – šī ir tā vieta ir līdzības jēga.”

Ja gudrība nozīmē paredzēt to, kas notiks pēc tam, tad jāsaka, ka daudzi cilvēki nemaz nav gudri. Viņi visu laiku dzenas pēc laicīgas labklājības un pasaulīgiem mērķiem it kā viņiem simtiem gadu būtu jādzīvo.
Draugu pulks var būt nokomplektēts no ievērojamiem, bagātiem, slaveniem, interesantiem cilvēkiem – tie ir noderīgi ļaudis un laiku ir arī interesanti kopā pavadīt.
Bet, pienāks brīdis, kad ir šī pasaule jāatstāj – un kas būs pēc tam.

Izrādās, ka tik tālu cilvēki nav to paredzējuši – bet tas nemaz nav tālu – mūža ilgums ir 70-80gadi, protams, ja kādu iemeslu dēļ netiek ātrāk aizsaukts. Jēzus saka – lai tad, kad mamona (tas ir naudas varas) vairs nav, tie jūs uzņemtu savos mājokļos. Naudas vara pastāvēs, kamēr pastāvēs šī pasaule. Jēzus runā par šo pēdējo robežu – to, kur naudas un šīs pasaules spožuma vara vairs nesniedzas. Kas būs pēc tam?

Miršana un nāve ir drūmas un nepatīkamas tēmas. Mēs cenšamies par to nedomāt un izvairāmies, ja saruna ievirzās par ko tamlīdzīgu.
Protams, ka visu laiku nevajag domāt un runāt par nāvi un miršanu – bet paredzēt to vajag.
Tā ir liela paviršība, neapdomība un muļķība ,ja cilvēks nekad nav domājis par nāvi – kā būs ar mani tad, kad es nomiršu – kur es palikšu? Ikviens cilvēks ir atbildīgs Dieva priekšā. Tādēļ, ka šī pasaule, kurā dzīvojam, pieder Dievam. Arī mūsu miesas un dvēsele – arī tās Dievs ir radījis un tās pieder viņam. Mēs neesam īpašnieki, mēs esam lietotāji – pārvaldnieki. Un ko mēs ar uzticēto esam darījuši – labu, vai ļaunu? Mirstot tiek novilkta līnija, pēc kuras vairs nekas klāt nenāk, un tiek veikts aprēķins – par to, kas ir bijis un nav bijis.

Un kāds būs šis aprēķins – vai arī to mēs nevaram paredzēt? Tādēļ, ka Dievs šo pasauli mīlēja – viņš sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu – lai ikviens, kurš viņam tic nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. Jēzus Kristus mūsu grēkus piedod pie krusta staba Golgātā. Vai mums ir vajadzīga Kristus nestā pestīšana, vai paredzam, ka tā nākotnē būs vajadzīga? Ja ir vajadzīga, tad Evaņģēliju, tas ir Kristus piedošanu var iemantot šajā pasaulē.

Ir teiciens, ka mēs neko šajā pasaulē neesam ienesuši un neko nevaram paņemt līdzi. Kaili esam nākuši un kaili aizejam.  Un tā tas ir attiecībā uz visām materiālajām lietām, arī kontaktiem, sakariem, varu un spožumu.  Un tomēr – ir kādas lietas, ko mēs varam paņemt līdzi. Jēzus sacīja: kas tic un top kristīts tas taps izglābts.  Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība.

Tie ir Dieva apsolījumi ko kristīgs cilvēks ir saņēmis Kristībās un Vakarēdienā.  Šie Dieva vārdi mūs pavada.  Jēzus saka  – Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.  Kad cilvēks nomirst, tad Dieva apsolījumi paliek dzīvi. Tie mūs sargā un ieved mūžīgajā dzīvībā. Tie ir mūsu mājokļi, kur patverties briesmās un arī nāves bailēs. Jēzus sacīja mācekļiem – es noeju jums vietu sataisīt, un kad es būšu vietu sataisījis, tad es nākšu un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur es esmu – būtu arī jūs.

Dievs ir uzticams – viņš ir Dievs, kurš pilnīgi izpestī.

Āmen.

Post a comment