„Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.”

Kad šo rakstu vietu lasa, tad gribas iesaukties: „Tas ir tieši kā par mūsdienām”. Kāds ierēdnis, kurš savas korumpētības vai nemākulības dēļ izšķērdē uzticētos līdzekļus. Kad tas nāk gaismā, tad ierēdnis tiek atlaists no sava amata un viņam jāsagatavo norēķins par savu darbību – notiek pārbaude.

Apsūdzība bija par izšķērdēšanu. Bet kur tad bija izšķērdēšana? Viņš tā Kunga parādniekiem prasīja daudz un varbūt pat vairāk nekā tas bija nepieciešams. Ja jau viņš tā rīkojās, tad kunga noliktavām bija jākļūst ļoti pilnām, jo viņš daudz no parādniekiem ievāca. Notika pretējais – kunga īpašums samazinājās. Kur tad palika visi šie nebūt ne mazie līdzekļi?

Tā ir tāda noslēpumaina situācija ar līdzekļiem. Tie it kā tiek uzkrāti un daudz ienāk apcirkņos, bet to paliek aizvien mazāk. Var pazust pat miljoni. Neviens tos nav ņēmis un neviens nav tērējis, bet kad pārbauda, tad izrādās, ka nav – pazuduši.

Jau senos laikos naudai un mantai bija tendence “pazust”, jo, ja šāda tipa jautājums nebūtu pazīstams, tad Jēzus to nebūtu stāstījis saviem laikabiedriem.

Šī ir svētīga un veselīga Svēto Rakstu vieta, kas atgādina atbildību. Nav tā, ka Dievs debesīs neko nesaprastu un neredzētu.
Lielajiem valdniekiem, kuri var justies kā dievi, jo nav neviena, kas viņus drīkstētu pārbaudīt, šis Bībeles vārds izskan kā brīdinājums. Arī pār lielajiem kungiem ir lielāks kungs debesīs, kura priekšā viņi savukārt ir atbildīgi.

Ikvienam cilvēkam reiz būs jādod norēķins par savu namturību.
Tas nav jāsaprot tikai saistībā ar naudas, mantas līdzekļiem vai darba pienākumiem.
Kādam varbūt ir doti vairāki talanti un lielākas darba spējas nekā citiem, bet viņš tās izšķērdē iepriecinot sevi un darot muļķības. Vēlāk, vecumdienās var vairs neizdoties, jo gluži vienkārši nepietiks vairs spēka, veselības un laika. Arī tā ir izšķērdēšana.
Pavadīt laiku kopā ar ģimeni, bērniem, apciemot vecākus, draugus, vai paņemt klāt vēl vienu darbu? Kas būtu izšķērdība?
Esmu lasījis, ka cilvēki pēc pārdzīvotas klīniskās nāves mēdz izmainīties. Viņi kļūst nesavtīgāki. Klīniskā nāve, pati par sevi ir strīdīga tēma, bet nav jau runa tieši par to. Var mīkstināt šo vārdu, lietojot citu, piemēram: smaga slimība, ievainojums, bezcerīga cīņa kareivim, kad vairs nebija cerību palikt dzīvam, bet izrādās, ka tomēr palika dzīvs.
Šie cilvēki ir piedzīvojuši kaut ko, kas ir šie vārdi: „dod norēķinu par savu darbību, jo tu ilgāk nevari palikt par pārvaldnieku.” Tas nenozīmē, ka viņi būtu ko nepareizu darījuši, bet vienkārši katram pienāk brīdis, kad ir jādod norēķins. Kad nu viņiem šis atskaites brīdis bija pienācis, bet viņi vēl drīkstēja atgriezties šajā pasaulē, tad viņu redzējums uz visām lietām mainījās. Viņi kļuva nesavtīgāki, viņi vairs savu laiku un spēku neveidoja lielus finansiālus uzkrājumus, bet dāvāja to, esot kopā ar cilvēkiem. Jo tā patiesībā nav laika izšķērdēšana, bet tieši vērtīga ieguldīšana.

Kalps neatlaida parādniekiem visu, bet tikai daļu. Mēs vēl joprojām dzīvojam materiālajā pasaulē, kur arī šīs lietas ir vajadzīgas. Mēs nevaram nestrādāt un nerūpēties par šīs pasaules lietām, bet ir svētīgi, ja mēs atlaižam to procentu, kas nav vajadzīgs.
„Cik tu manam kungam esi parādā? Simts mucu eļļas? Raksti tūliņ piecdesmit!
Bet tu, cik tu esi parādā? Simts mēru kviešu? Raksti astoņdesmit!”

Protams, ir tie, kuri pārdzīvojuši smago slimību, smago cīņu, klīnisko nāvi neiegūst no tā nekādu garīgu pieredzi. Viņi ir priecīgi par laimīgo nejaušību, par necerēto veiksmi, vai pat vēl ir dusmīgi uz ļauno likteni vai Dievu, ka ar viņiem kas tāds ir noticis un kādēļ vispār vajadzēja būt tik slikti. Arī šādu stāstu nav mazums, bet par tiem nerunāsim, jo nav vērts. Sējējs sējot rēķinās, ka kāda sēkla kritīs pa tukšo – neauglīgā augsnē – ērkšķos, uz akmenāja vai ceļmalā. Sējējs priecājas par tām sēklām, kas izdīgušas.

Dažreiz cilvēki paši sev negaidot notrāpa uz šī pareizā ceļa. Blēdīgais kalps mēģināja ar sava kunga mantu, vēl pēdējo reizi to izšķērdējot, iegūt sev labumu un šoreiz draugus. Negaidīti izrādījās, ka viņš rājiena vietā bija nopelnījis uzslavu. Izrādās – viņš bija paveicis ko labu.
Dieva valstības lietās – ne skaitļos ir patiesība, bet dzīvībā.
Blēdīgais kalps bija atvieglojis parādnieku grūto dzīvi. Tā viņš ieguva draugus ne tikai sev, bet arī savam kungam. Parādnieki iespējams nezināja par kalpa sarežģīto situāciju un domāja, ka pats kungs par viņiem ir nolēmis apžēloties un parādus samazināt. Kungam patika ļaužu labvēlīgā attieksme.

Tie, kuri savā prātā domā, ka Dievs ir nežēlīgs un līdz pēdējam parādus prasošs un iznīcinošs kā rijoša uguns, nekad nav Dievu pazinuši.
Dievs ir taisnīgs, žēlsirdīgs un labs. Viņam patīk, ja cilvēks par Viņu ir tādās domās. Dievs piedod grēkus. Viņš noceļ smago grēku parādu nastu un saka – tu esi brīvs, ej un negrēko vairs.
Tas, ka netika atlaisti pilnīgi visi parādi, tas mums atgādina, ka bauslība netiek atcelta. Ja Dievs piedod, tad tas nenozīmē, ka drīkst grēkot uz nebēdu un visus baušļus pārkāpt un atkal uzņemties vēl lielāku parādu. Dievs piedod, lai mūsu grēki mūs nenospiestu un nebūtu par šķērsli mainīties un atgriezties. Mēs tiekam atbrīvoti, lai pagātne mūs neturētu verdzībā. Bet tas nozīmē, ka uz priekšu ir jādzīvo prātīgāk – bez parādiem.

Šeit varam lasīt arī par Dieva bauslības galveno nodomu. Ja tas Kungs nebūtu draudējis kalpu atlaist, bet būtu uz viņa pārkāpumiem pievēris acis, tad kalps nekad nebūtu mitējies un labojies. Dieva bauslības bardzība ir tādēļ, lai mēs nākam pie atgriešanās, pie pareiziem secinājumiem un atklājam, ka patiesībā Dievs jau sen bija norūpējies, kā mūs izglābt, kā izdarīt tā, lai mēs neejam pazušanā, lai paši nekļūstam kā izšķērdēta manta, bet nākam pie pareizās atziņas par dzīvi un mūžību.

Āmen.