Esam lasījuši, dzirdējuši stāstām, arī filmās kaut ko redzējuši un mums ir priekšstats kādam jābūt pravietim. Viņam jāpiemīt pārdabiskām spējām, kas apliecinātu dievišķās pilnvaras. Ja nav citu spēju, tad nākotni būtu jāspēj paredzēt, jo savādāk nav iemesla viņu saukt par pravieti.

Sabiedrībā par pravieti mēdz saukt arī erudītu cilvēku, kurš savā profesionalitātē un personības izcilībā spēj paredzēt lietas nākotnē. Bībelē varam lasīt ne vien par praviešiem, bet arī pašus praviešus un tas ienes zināmas korekcijas mūsu priekšstatos.

Pravietis Bībeles nozīmē bija cilvēks, kuru bija sagūstījis Dieva vārds. Kad Dieva Gars nāca, tad pravietis nedrīkstēja klusēt. Kad Dievs bija visu pateicis un tas apklusa, tad arī pravietis nedrīkstēja runāt Dieva vārdā. Pravietis bija instruments, kalps, jeb Dieva balss. Viņš nostājās pilsētas galvenajā laukumā vai citā publiskā vietā un sauca: Tā saka Tas Kungs …! Uzklausiet Dieva vārdu …! Situācijas un jautājumi bija dažādi, bet, vispārinot, galvenā doma bija: Atgriezieties no grēkiem, lai jūs neietu bojā.

Visbūtiskāk pravieti raksturo pravieša gars. Tas vienmēr ir drosmīgs, neapturams, kā arī bieži ass, skarbs, nesaudzīgs un trāpīgs. Tieši tas parasti bija iemesls, kādēļ pravieši nepatika un tika pat ienīsti, vajāti un pat nogalināti.

Piemēram, pravietis Elija sacīja: „Kungs, Tavus praviešus viņi ir nokāvuši, Tavus altārus izpostījuši, tā, ka es viens esmu palicis, un nu tie tīko pēc manas dzīvības” Pravietis Jeremija saka: „Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu! Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, – tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jer.20:8-9) Jaunajā Derībā Jēzus saka: „Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti!” (Mt.23:37);
„Vai jums! Jo jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos ir nokāvuši. Tā jūs apliecināt, ka jums patīk jūsu tēvu darbi; viņi tos nokāva, un jūs ceļat pieminekļus.” (Lk.11:47-48).

Šodien, pasludinot Dieva vēsti, mēs vēlamies īpaši pieskaņoties cilvēku izpratnes līmenim, lai tos varētu efektīvāk uzrunāt, pārliecināt, pierādīt, lai taču viņi beidzot saprot, ka Dievam ticēt ir labi, ka viņi paši būs no tā ieguvēji. Dievs nevienu negrib sodīt un pazudināt, bet grib dāvāt mūžīgo dzīvību. Ko lai mēs vēl darām tādu, lai Evaņģēlija vēsti būti vieglāk saprast, cik vēl vienkāršāk lai mēs runājam?!

Piemēram, vārdi – elle, grēks, velns un mūžīgā dzīvība. Šķiet, ka tie ir vecmodīgi un neiederīgi mūsu izglītotajā pasaulē. Runājot ar cilvēkiem negribas tos pieminēt, lai neaizbadītu. Kad cilvēki ir iezvejoti baznīcā, tad negribas lietot šādus vārdus atkal, lai neaizbaidītu. Kuram gan patiks, ja norādīs uz viņa grēkiem un biedēs ar velnu un elli? Piemēram, ir baznīcas, kur nelieto grēksūdzi, lai nepieminētu šo neērto vārdu – „grēks”.

„Pasludini tiem, vienalga, vai tie Mani klausa, vai neklausa” saka Dievs pravietim Ecehiēlam. Baznīcas uzdevums nekad nav bijis pierādīt, bet pasludināt.

Atgriežaties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju, lai jūs iegūtu grēku piedošanu un iemantotu mūžīgo dzīvību.
Atgriežaties no grēkiem, lai jūs neejat bojā!
Ja neatgriezīsities, tad svētības un žēlastības nebūs.
Nepieviliet sevi!

Pravietis Jeremija tautai nepatika, jo viņa sludināmā vēsts bija smaga. Ja jūs neatgriezīsities, tad Jeruzaleme tiks iekarota un templis nopostīts. Tas neizklausījās patīkami un šķita kas neiespējams. Nevar būt, ka Dievs ļautu pagāniem apgānīt savu svēto templi. Izrādījās, ka atļāva. Paši jūdi to jau sen bija apgānījuši ar savu neticību, izlaidību, korumpētību un varas darbiem. Par Dievu neviens nedomāja, un Dievs nevienam nebija vajadzīgs. Dievu atcerējās tikai tad, kad briesmas jau bija klāt – „Mūs taču neiekaros? Dievs neļaus savu namu nopostīt”

Jaunās Derības laikā ļaudis bija tik daudz „atēdušies” no dažādiem strāvojumiem, viedokļiem, no korumpētības un cilvēciskās neuzticības, ka Jānis Kristītājs iemantoja lielu cieņu, neskatoties uz viņa skarbo valodu: „Jūs odžu dzimums, kas jums mācījis izbēgt no Dieva dusmības. Tad nesiet patiesus atgriešanās augļus un nedomājiet aizbildināties, ka mums Ābrahāms par Tēvu. Cirvis jau ir pielikts kokam pie saknes un ikvienu koku, kas nenes labus augļus – nocirtīs.”

Šodienas situācijai to varētu pārfrazēt – „Nesakiet – mums ir Jēzus, mēs esam kristīti un svētīti. Mums ļaunums nenotiks, pat ja paliekam grēkos, jo visi taču ir grēcinieki. Cirvis ir pielikts kokam pie saknes, un koks taps nocirsts, ja nebūs labu augļu. Nesiet pienācīgus atgriešanās augļus”.
Mums šķiet, ka Dievs neļaus savu kristīgo mācību nolaupīt un atņemt. Bet, vai tad sabiedrība no tās jau nav atteikusies? Cik tad daudz ir to, kuri tic?
Vai Latvija ir kristīga valsts? Uz to nevar ātri un viennozīmīgi atbildēt. Ziemassvētkos un 18.novembrī šķiet, ka ir, bet citā laikā šķiet, ka nav.

Dievs ir lēnprātīgs un pacietīgs, bet, ja tauta atmet savu Dievu, tad arī Dievs viņus vairs „neapgrūtina” ar savu pasargājumu un svētību. Svēto pilsētu iekaroja, izpostīja un tautu aizveda svešumā. Pravietis Jeremija savā nākamajā grāmatā dziedāja raudu dziesmas par Jeruzalemes sagrautajiem mūriem.

16.gds kristīgā baznīca bija nonākusi reliģiskā strupceļā. Ja citos gadījumos Dieva skarbā vēsts par pazudināšanu mudināja cilvēkus uz atgriešanos, tad tolaik pat no baznīcas puses šī skarbā mācība tika bezkaunīgi pārvērsta indulgenču naudas mašīnā. Jau tad “cirvis bija pielikts kokam pie saknes”. Turki klauvēja pie Eiropas durvīm un imperatoram Kārlim V bija jāmobilizē spēki cīņai ar naidniekiem. Skatoties uz šo laiku no garīgās puses, ir jāsaka liels paldies reformācijai, kas deva kristīgai baznīcai un vispār kristīgai pasaulei jaunu garīgu spēku. Tā bija ticības atjaunošana.
Arī tagad Islāms klauvē pie Eiropas durvīm, un, kas zina, varbūt vairs pat neklauvē. Mūsdienu pasaule atšķiras no 16.gds. pasaules. Lielie kari nenotiek militārā veidā, lai gan arī tie notiek. Šodien attālumiem vairs lielas nozīmes. Ir iespējams pat veselai tautas daļai pārvākties, dzīvot un strādāt citā valstī. Protams, nav runa par atsevišķiem cilvēkiem un tautām, bet par garīgām lietām.
Vai mēs vēl zinām, kam mēs ticam un vai vispār gribam ticēt?
Vai pastāv vispār tāda kristīgā Eiropa? Arī neiešana uz baznīcu ir savas ticības, pareizāk sakot, neticības apliecinājums. Vai mēs gribam ticēt? Ja nē, tad būs jākļūst par kalpiem tiem, kuri sava gara degsmē ir pārāki.

Luters savulaik rakstīja par baznīcas Bābeles gūstu. Viņš rakstīja, ka baznīca bija nonākusi maldu mācību gūstā un tai bija jāatgriežas pie Svēto Rakstu patiesības. Kas viss tik nenotiek mūsdienu baznīcās! Pat tas, kas ir pretrunā Sv.Rakstiem. Piemēram, homoseksuālistu laulības baznīcā mums šķiet kas nepieņemams, bet citur tā ir prakse.

Svētie Raksti nemainās, tie nekļūst vecmodīgi un sevi izsmēluši. Mēs aizejam prom no šīs patiesības mērauklas, mums tie ar laiku sāk izskatīties vecmodīgi.

Kas Dievam būtu jādara, lai mūs glābtu.
Dažreiz cilvēkam vajag, lai ciešanas liktu viņam atgriezties un atcerēties, kam viņš tic.
Citreiz tādas pašas ciešanas jau tā neapmierināto cilvēku vēl vairāk ieļauno.

Mums liekas, ka tādu Kristu mēs neesam pazinuši, tāds nav mūsu Kristus. Mūsu Kristus ir mīlestība, kas visu piedod un visu panes. Varbūt ir laiks atmosties un ieraudzīt, ka tas, kam esam ticējuši, nav bijis Kristus, bet ir bijusi pašattaisnošanās, pašnomierināšnās.

Pravieši Jeseja un Jeremija aicināja jūdus atgriezties. Viņus neuzklausīja. Jeruzāleme tika nopostīta. Ātklāsmes grāmatā ir pieminēti daudzi pravietojumi, kas ir pilni ar skumjām un ciešanām. Vai tiešām tam būs tā jāpiepildās? Vai Dievs mums ir vajadzīgs, vai mēs gribam Viņam ticēt. „Tad nesiet atgriešanās augļus”

Tāds ir pravieša gars, kas caurstrāvo visu Bībeli – no Vecās Derības līdz jaunajai: nesaudzīgi tiešs, ass, kā abpusgriezīgs zobens, dedzinošs, aizvainojošs, biedējošs, bet patiesībā dziedinošs.

1.Ķēniņu grāmatā ir spilgti aprakstīta pravieša Elijas tikšanās ar Dievu. Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. Tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā. (1.Ķēn.19)

Būtiskākā un dziļākā praviešu un Svēto Rakstu vēsts ir Evaņģēlijs. Tā ir iepriecinājuma mācība par Dieva mīlestību, žēlastību un piedošanu.
Vai mums Dievs no praviešu vārdiem šķiet bargs un briesmīgs?
Lūk, viņš sūtīja pasaulē savu vienīgo dēlu nevis, lai pasauli pazudinātu, bet, lai tā tiktu izglābta. Lielākā problēma ir tā, ka cilvēks nespēj uzņemt Dieva mīlestību. Tā viņam liekas lēta un nevajadzīga.

Esot viesos Dānijā un staigājot ekskursijā pa viņu baznīcām, vairākās baznīcās uz durtiņām, kas ved kancelē, ievēroju interesantu zīmējumu. Kalēja lakta. Uz tās uzlikta cilvēka sirds un virs tās sitienam pacelts kalēja veseris. Pravieša vārds ir veseris, kas sadrupina cilvēku akmens cietās sirdis. Jo nevar zāli sēt uz akmens, asfalta vai betona. Skarbā bauslība sagatavo cilvēku Evaņģēlija pieņemšanai. Evaņģēlijs nāk ar mīlestību un dziedināšanu. Tas nelīdzinās apdraudējumam, tas līdzinās lēnai balsij vai Jēzus iejāšanai Jeruzalemē uz ēzelīša – pazemīgi, lēnīgi un draudzīgi. Jēzus ir miera ķēniņš, kurš aicina piederēt Dieva valstībai, kurš piedod visus tavus grēkus un panes visas tavas vainas. Viņš ir arī par tevi maksājis dārgo izpirkumu pie krusta staba.

Evaņģēlijs ir brīdis, kad cilvēka dvēselē sāk notikt brīnumainas un skaistas lietas. Tā ir piedošana, miers, drošība un dzīvība.
Āmen.
Lasījumi: Ech.3:16-21. 2.Pēt.2:1-7