Vispirms šīsdienas Evaņģēlijs māca to, ko daudzi no mums esam piedzīvojuši. Ja nav svētības, tad darbi nevedas. Ar Dieva svētību viss izdodas daudz labāk. Tādēļ Dievs svētdienu ir nolicis kā bausli. Ir savs laiks strādāt un savs laiks lūgt un godināt Dievu.
Taču, ja mēs šajā Sv. Rakstu vietā „braucam dziļāk”, tad ievērojam ko savādu. Zvejnieki nepriecājās par lielo lomu, bet izbijušies krita Jēzum pie kājām un Pēteris sacīja: „Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks”.
Šeit nebija ne mazākās runas par grēkiem, bet Pēteris ātri nonāca pie šīs tēmas.
Daudzi cilvēki labprāt un ar interesi klausās par Dievu. Arī baušļus pieņem kā labus un noderīgus. Cik daudz labāka mūsu pasaule kļūtu, ja visi turētu Dieva likumus. Situācija mainās, kad Dievs pietuvojas personiski. Tas liek cilvēka dvēselei sakustēties.
Jau Bībeles trešajā nodaļā mēs varam lasīt par bailēm. Pēc grēkā krišanas Ādams slēpās no Dieva. Viņš sacīja – mani pārņēma bailes, jo es esmu kails un es paslēpos.
Dievs neko vēl nebija aizrādījis, bet Ādams jutās apdraudēts. Dieva priekšā mūsu dzīve ir kā atvērta grāmata. Tur nekas nav nedz noslēpjams, nedz samelojams. Sirdsapziņa to jūt. Tas parasti izraisa nepatiku, bet dažreiz pat dusmas. „Liec mani mierā! Ko tu uzbāzies ar savu Dievu!” Lai gan neviens nav runājis par cilvēka grēkiem, nav viņu apsūdzējis un nav spiedis neko pieņemt.
„Tev būs cilvēkus zvejot”, saka Jēzus.
Sarunvalodā cilvēku zvejošana saistās ar ko negatīvu. Piemēram, kāda apšaubāmas uzvedības sieviete iemāna savos tīklos vientiesīgu vīrieti, vai arī savos tīklos ievilina organizētā noziedzība.
Ja sākumā cilvēks bauda varu un jūtas kā Dievs, tad vēlāk seko nepatīkama atmošanās. Zivis pamana, ka ir notvertas tad, kad tīkls savelkas ciešāk. Zivīm tas nozīmē drošu nāvi.
Gans atrod savu nozaudēto avi, viņš ir ļoti priecīgs un vēlas savā priekā dalīties ar draugiem. Ļoti iespējams, ka viņš šo pašu avi nokauj, lai sarīkotu mielastu. Līdzīgi ir ar atrasto grasi. Sieva ir priecīga par atradumu. Viņa sasauc līksmoties kaimiņienes un, ļoti iespējams, ka šajā sakarībā atrastais grasis tiek arī iztērēts.
Varētu jautāt – kāds tam sakars ir ar Dieva valstību?
Vienā un tajā pašā vārdā, vienā vēstī un vienā simbolā cilvēki saskata dažādas un pat pilnīgi pretējas lietas.
Kādā ārzemju baznīcā uz altāra bija attēlots tīkls ar zivīm. Daži tur saskatīja baznīcas vēlmi sagūstīt cilvēku prātus, citi pat saskatīja velnišķīgu kodu, ka velns ķer un gūsta dvēseles. Daži tomēr šajā aplikācijā saskatīja stāstu par lielo lomu un apustuļa Pētera aicināšanu.
Ļaunais gars ir nešķīsts. Viņš liek cilvēkam saprast šo pasauli kā nežēlīgu, ļaunu un Dievu kā lielāko apdraudējumu, kurš nāk lai nozvejotu, sagūstītu un nokautu. Grēciniekam sākumā šķiet, ka Dievs viņu grib notvert un ierobežot. Baušļi cilvēku ierobežo gandrīz visās dzīves sfērās. Svētie Raksti vēl vairāk sniedz pamācības un norādījumus.
Svētais Gars šo pasauli parāda kā Dieva klātbūtnes un žēlastības pilnu. Dievs nav tālu nevienam. Ja vien cilvēks vēlas, viņš var Dievu atrast un saņemt piedošanu. Dievs dara labu cilvēkam. Dievs vienmēr dara tikai labu. Dieva domas ir tikai žēlastība un miers. Dievs izglābj cilvēku no viņa paša un dažreiz tas nav citādi iespējams, kā apturot un sagūstot. Tas parasti ir liels atklājums cilvēkam- ieraudzīt Dieva klātbūtni savā dzīvē, ieraudzīt, ka smagākie brīži, ko līdz šim bija uzskatījuši par sodu, patiesībā ir žēlastība. Kopš tā brīža cilvēks sāk savas domas pacelt uz debesīm un visa dzīve lēnām, bet mērķtiecīgi virzās uz labu.
Bauslības rupjais spēks nevar sagūstīt cilvēku. Tas var ierobežot un pasargāt no lielām aplamībām, bet tas neizmaina dvēseli.
Lielākais spēks, kas mūs sagūsta un nozvejo ir mīlestība. Dievs taču ir mums darījis daudz laba. Kā gan mēs varētu darīt ļaunu tam, kurš mums piedevis grēkus un izglābis no posta un garīgas nāves.
Jēzus stāstītajā līdzībā žēlsirdīgais samarietis izglāba piekauto, cēla uz sava ēzeļa, aizveda uz viesnīcu un apmaksāja ārstēšanu. Kā lai piekautais nav pateicīgs tam, kurš ir izglābis viņa dzīvību!
Kā gan viņš varētu darīt šim samarietim ļaunu!
Dieva mīlestība mūs satver. Tā dod mums cerību un nozīmi.
Āmen.