“Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.””

Jēzus savos sprediķos lieto spilgtus salīdzinājumus un piemērus, kas ir saprotami visiem cilvēkiem. Tās ir mūsu sadzīves lietas, pie kurām esam tā pieraduši un tādēļ tās neievērojam un nesaskatām tur neko īpašu, bet Jēzus paskaidrojumā, tās kļūst mums par palīgiem ceļā uz Dieva valstību. Piemēram, Jēzus saka, ka nevajag uztraukties par ikdienas iztiku. Skatieties uz putniem gaisā! Tie ne sēj, ne pļauj, ne arī krāj šķūņos, bet viņi ir dzīvi un paēduši. Skatieties uz puķēm, cik tās ir krāšņas! Pat ķēniņš Zālamans nebija tik skaisti ietērpts kā viena no tām.

Arī šīsdienas Dieva vārds runā par saprotamu lietu. Mielasti tiek rīkoti kopš neatminamiem laikiem un tie notiek arī mūsdienās. Mēs tiekam ielūgti uz dzimšanas dienām un paši ejam ciemos. Kas gan būtu laulības bez kārtīga mielasta, vai bēres bez bēru viesu pacienāšanas?!

Mielasts nav tikai barības uzņemšana. Ja cilvēki vienā laikā ēd pusdienas vienā ēdnīcā – tas nav mielasts. Mielastam ir jābūt saistītam ar kādu garīgu notikumu. Pie galdiem sēž tie, kuriem ir iemesls tur atrasties. Vai mēs suminām gaviļnieku, vai esam jaunlaulāto radi vai draugi, vai arī parādam pēdējo godu savam mūžībā aizsauktajam radiniekam, draugam, vai darba kolēģim.

Otrkārt, ēdiens uz mielasta galdiem, kas šādās reizēs parasti mēdz būt vairāk nekā būtu nepieciešams, simbolizē dzīvību un dzīvības pārpilnību. Mēs esam atkarīgi no pārtikas, bez tās mēs nomirstam, un klātais galds mums it kā saka, ka mēs nenomirsim, katrā ziņā, no bada nenomirsim, jo te ir tik daudz ko ēst. Tas ir simbols svarīgāko cilvēka dzīvības vajadzību apmierināšanai.

Dažreiz mēdz būt, ka kāda attaisnojuma dēļ mēs uz mielastu netiekam. Tad mēs laicīgi, pieklājīgi atvainojamies un paskaidrojam savu iemeslu. Parasti vienmēr mēs tiekam arī atvainoti.

Šīsdienas Evaņģēlijā tieši šajā vietā parādās kāda ačgārnība, kas mums atgādina, ka šeit nav runa par parastu mielastu.

Savāda ir viesu aizbildināšanās.

Ja pirmais viesis sacītu, ka viņam steidzīgi ir jāpērk labs tīrums, un ja viņš nerīkosies ātri, tad to nopirks kāds cits. Tādēļ ir dārga katra minūte. Tas būtu saprotams. Taču šis cilvēks ir jau nopircis tīrumu un tagad vēlas iet uz to apskatīties. Gluži tāpat ir ar vēršiem. Arī tas ir pietiekami nopietns pirkums, ko cilvēki pirms iegādāšanās rūpīgi apskata un izpēta un tikai tad ir gatavi maksāt lielo summu. Ja nu šim viesim būtu jāsteidzas pirkt labie vērši un būtu bailes, ka kāds tos pirmais nenopērk – arī tas būtu saprotams. Taču viņš saka: „Es 5 jūgus vēršu esmu pircis un eju tos aplūkot”. Visbeidzot, pēdējais viesis nesaka: „Atvaino mani, jo man šajā dienā ir kāzas. Es precos un tādēļ nevarēšu pie tevis ierasties”. Ja tādas būtu tās lietas, tad mielasta rīkotājs katrā ziņā viņu atvainotu. Bet šis cilvēks jau ir apprecējies un tādēļ nevar ierasties.

Dažreiz mēs uz dievnamu netiekam patiešām attaisnojošu iemeslu dēļ. Bet bieži notiek arī tā, ka visā aizņemtībā izveidojas tādi apstākļi, ka uz baznīcu mēs varam tikt. Lai gan neviens cilvēks mums nevarētu aizrādīt, tomēr mums pašiem ir sajūta, ka pats Dievs mums tā ir izbrīvējis laiku, lai mēs varētu atpūsties un atnākt, pagodināt un pielūgt Dievu. Tas ir sava veida ielūgums un aicinājums.
Tomēr – mēs neatnākam.
Mēs varam atnākt. Iespēja ir un laiks ir, bet neatnākam.
Kādēļ?

Tas, ko lūgtie viesi sacīja, bija tikai aizbildinājums, bet ne patiesais iemesls.

Dievs neļaujas apsmieties – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.
„Pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts”. (Mt.12:37)
Dievs var sodīt cilvēku tādā veidā, ka vienkārši atļauj sasniegt to, pēc kā viņš dzenas.

Ja tu saki, ka nevarēji ierasties, jo bija jāaplūko nopirktais tīrums, tad tīrumus tev būs skatīties arī visu mūžu. Vienmēr vajadzēs vairāk un vairāk, labākus tīrumus, jaunus tīrumus.
Ja tik ļoti gribējās lūkoties uz vēršiem, tad varēsi visu mūžu viņus skatīties un vienmēr liksies, ka nekad nav gana. Tā ir nedrošība par savu materiālo dzīvi, jo vienmēr liekas, ka varētu pietrūkt un drošības pēc vajadzētu kādu vērsi klāt.
Ir cilvēki, kuriem visa dzīve izveidojas kā nemitīga cenšanās izpatikt savam laulātajam un vienmēr ir bailes no pamešanas. Vai gluži otrādi, ir nespēja atrast savu īsto un piemēroto, un kaut trešo reizi ir precējies, tomēr ir jāskatās atkal pa malām, kur gan būtu tā īstā sieva, vai tas īstais vīrs.

Pie mielasta galda tika aicināti kropli, tizli un akli. Citiem vārdiem sakot, tie bija tie, kuri nebija aizņemti nedz ar tīrumiem, nedz ar vēršiem, nedz sievām (vai vīriem). Varbūt viņi to vēlētos, bet viņiem tā nebija, jo viņi bija, lūk, tādi. Bet tas arī bija iemesls, kādēļ viņi bija ceļmalā un nebija aizņemti ar citām rūpēm. Ja cilvēka vienīgā cerība un paļāvība ir Dievs, viņš pie Dieva atrod ne vien mieru savai dvēselei, bet arī mūžīgo dzīvību un dažkārt arī pat fizisku dziedināšanu, tā, ka viņš var iemantot to, ko nekad nebūtu uzdrošinājies cerēt – gan tīrumu, gan vēršus, gan arī apprecēties.

Šīsdienas stāsts ir par savādāku skatījumu uz dzīvi, kas arī ir miera avots. Iepriekš tā bija cīņa par pastāvēšanu, cīņa par katru kvadrātmetru tīruma, par katru vērsi, un nekad nezināji, vai sievai liksies viss pietiekami labi, un vai viņa nepametīs. Tas ir liels un patīkams atklājums, ka dzīve var būt līdzīga kā piedalīšanās mielastā. Viss ir tepat priekšā, uz galda salikts, vajag tikai pastiept roku, vai lūgt, lai padod. Jēzus saka: Lūdziet un jums taps dots, meklējiet un jūs atradīsiet, klaudziniet un jums taps atvērts.

Ļaudis mēdz jautāt, kādēļ Dievs vienmēr neuzklausa, nepalīdz un nedod to, ko kārojas. Bet varbūt, ka tu nemaz neesi atnācis uz mielastu. Kaut arī sēdi baznīcā, tomēr savās domās un garā esi pārņemts ar saviem tīrumiem, vēršiem, un par to vien spēj domāt un sapņot.

Jēzus sacīja – skatieties uz puķēm laukā, uz putniem gaisā. Nevajag pārprast un pārspīlēt. Jēzus nekur nesaka, ka cilvēkam nevajadzētu strādāt. Jēzus ar to parāda mums paļāvību un mieru, kas nāk tad, kad piedzīvojam, ka Dievs par mums gādā, mūs sargā un mums palīdz, dod visu, kas ir nepieciešams un vēl pāri par to.

Garīgā nozīme šīsdienas Dieva vārdam ir taisnošana ticībā. Jēzus šo līdzību stāstīja farizejiem, kuriem likās, ka viņi paši ir taisni un ar nicinājumu skatījās uz citiem. Līdzībā nevis lūgtie viesi tika mielastā, bet gan kroplie, aklie un tizlie. Tas nozīmē, ka nevis paštaisnie iemantos Dieva valstību, bet grēcinieki.

Mēs ar saviem darbiem nevaram iegūt pestīšanu, lai arī cik daudz audzētu savos dvēseles laukos, lai arī strādātu kā vērsis, vai arī krātu reliģiskas sajūtas un piedzīvojumus. Cilvēku darbi nevar aizsniegt Dieva taisnību. Pestīšanu mēs varam iegūt tikai tad, ja atnākam un saņemam to tā, kā Dievs mums to ir sagatavojis. Svētais Vakarēdiens ir pestīšanas mielasts. Kristus ir miris pie krusta par mūsu grēkiem un viņš ir iedibinājis Sv. Vakarēdiena mielastu, lai mēs to saņemtu. Taisnošanu un pestīšanu ir sagatavojis Dievs un  mums atliek to vienīgi pieņemt un ticēt.

Iegūt grēku piedošanu, pestīšanu un mūžīgo dzīvību nav nekas grūts – tas ir tik pat viegli, kā atnākt uz mielastu. Vai arī tas ir ļoti grūti – atnākt uz mielastu.

Āmen.